Kad Dīvs pavēlēja dzeivnīkim upi rakt, tad vysi saskrēja un stuoja pi dorba, un kad dorbs beja beigts, Dīvs atguboja tuo apsavārtu un struodnīku atolguotu. Vysi upes racēji beja nūstuojuši rindā, uz vysim beja dorba zeimes un tikai vīns putniņš, vuolyudze, lakstēja pa kūku zorim un dzīduoja. Dorba zeimes uz tuos nabeja, Dīvs prasīja, kuodēļ naguojuse ar cytim struoduot. Vuolyudze atbildēja: „Man baile beja, ka dyuņī nasazīst skaistū svuorku, kurus tu man, Dīviņ, devi.”

Tad Dīvs atbildēja: „Kai radzu, tī skaistī svuorki tev vairuok uz ļaunu na uz lobu. Paturi sovus svuorkus, bet par struopi tev nabyus dzert upes yudiņa un vīnīgi ar rosu nu kūku lapiņom tu remdēsi sluopes”.

Karteņa: LaKuGys arhivs