Pīduovojam īsapazeit ar Laura Kroļa latgaliskajom ailem. Par Latgolu Laurs soka itai: “Latgola ir breineiguokuo Latvejis daļa. Latgalīši – myusu vaļsts krītnuokī, sirsneiguokī un izpaleidzeiguokī ļauds. Kotra dīna, kuru pavodu uorpus sova nūvoda, maņ atguodynoj par sovu zemi, kurai asu pīdereigs. I kotra dīna Latgolā maņ ir kai svātki dvieselei.”

 
 
 
 
 
Bruoļam. Latgalīšam.

Voi zyni, muns bruoļ,
Kai ļauds nūsauks myus reit?
Par Latgolys lapnajim dālim!
Ka varātu ūtrreiz es dzeivuot,
Es naskrītu leiksmuot voi dzeiruot,
Voi naudys kolnus sev raust
I dzīsmā sovys uzvarys paust.
Es vārstūs smiļšainā Latgolys ceļā,
Kam ikdīnys dzeive puori veļas,
I saceitu tev: “Uzatic sev,
I Dīvam, i dabai, i dorbam.
Tev juopalīk cītam i skorbam,
Jo pasaule nāžālos tevi,
Viņ pīviļs i īsyuks sevī.”
Tev mijkrieslī sardzē byus stuovēt,
Lai bruoļs tovs breidi var gulēt,
Bet reitā kūpā jius caltūs
I baļsteitu vormuoku dzaltūs.
Tu esi latgalīts!
Tev juostuov pasaulei pretim
Ar speitu, drūsmi i spāku,
Jo zaudēt tū, kas tu esi –
Nav leluoka grāka!
Tu esi latgalīts!
Vysod ness smoguokū nostu,
Lai kaids cyts
Sev atdusu rostu.
I, kod spāki byus golā,
Lai lyupys tev slādzas
Piec pādejuo saucīņa skaļuo.
Tu sauksi par mani, par sevi,
Par vysu, kū bruolim byus devis
Tovs myužs.
I Dzimtinis viejs aizturēs elpu,
Vadeidams tevi iz cytsaulis telpu,
I kluseitem čukstēs:
“Tu esi Dīvam pateikams bārns.
Tu esi Dzimtinei uzticeigs dāls.
Tu esi latgalīts!”

Rudiņs Latgolā

Pasaraug, buoleņ, iz zaltainū apvuorsni, rudiņs kod Latgolā atīt,
Redziesi dabasūs zylgonus rumakus, kas saceļt vīsuļus muok.
Īsaklaus rīteņa drūšajā himnā, kod tei puori teirumim skaņ,
Jis steidz koč kū pasaceit šuos zemis dālim – vīneigi tev i man.

Nasabeist kolnūs spert sovus sūļus, lai bolss tovs muokiuņus sveic,
„Pasaruod tyvuok, muns drūsmeigais draugs!” zam kuojom tev azari teiks.
Īsadreikst izlyukuot ūzulu varonū, kas īsorkons upmolu skaun,
„Kuop munūs placūs Dzimtini skateit,” jis ratajam jaunekļam ļaun.

Lyudz pajumti eglei, leits kod piedeigs puor myusu Dzimtini īt,
Ityn dreiž variesi snīguotā pilī, tuos ladainā zalā dīt.
Bet tikom izlyukoj zaltainū apvuorsni, jo rudiņs Latgolā nuok,
Steidz vaļsī virpuļuot princesis suortys, kai tikai juos tū muok.

Ceļa suokumā

Dīnom itom ir godu symtu smogums,
Koč augšā taidi poši dabasi dus,
Kai tī tūreiz, kur kai leluokais duorgums
Bej’ muna myuža prīks, tik daiļš i kluss.

Lyuk, pamalē dus muojis vīntuleigys,
Kur vactāvs mīreigi zyrgam valgmi nas.
Es strynkškinoju iz spieļu lūka steigys
I losu turzā meža zeminis.
Ite Lelais akmiņs, siermais sorgu tūrņs,
Pret vysim viejim stuov kai myurs senejs.
“Puor mežim, ruodīs, bluov Radeitoja krūņs,”
Par saulis rītu soku es, vēļ zāns.
Bet, myglai sadzūt sagšys puori pļovom,
Sīna smarža, starku klabūņa nūrymst.
Es steidzūs atpakaļ dreiž iz muojom sovom
I jiutu – sirdī koč kas lels maņ dzimst.

Nu otkon dīnys smagnejis spīž mani,
I, ruodīs, maņ speitej pasaulī it vyss.
Bet zynu – tys, kas tūreiz dzimis, zvaneis
Maņ ceru pareizū, kas napazuss.

Biļžu gruomotys karaļvalsts

Es pajimšu tukšu lopu
I radeišu biļžu gruomotu!
Tī byus pacepleits iz zora
I myglaini Daugovys reiti,
I spūki i rāgi bez svora,
I vairūgi, vactāva peiti.
Tai kruosīs i augs
Šuos lopys,
I puosoku vaļstī
Tuos portaps.
Tod īkuopšu atspulgā sovā
I nūkliušu karaļvalsts pļovā,
Kur byušu es laimeigs bez gola.

Dzimtinei

Nui, Dzimtine sastuov
Ari nu rūbežim,
Kū apsorgoj braši jaunekli
Ar palākim vylku sunim.
Bet juos patīso sirds
Pukst reizē ar tuos cylvākim –
Vacim sietnīkim,
Kurus reimatismys mūka
Kotru nakti pyrms dūšonuos īluos,
Vīntuļom mameņom,
Kas ar smaidu kompensej tū,
Kam napīteik naudys,
Naivim biernelim,
Kas gotovi leidz osorom aizstuovēt
Sovys izcaltuos smiļšu pilis.
Caur parostim ļaudim
Plyust dzimtinis spiergtuo dvaša,
Cikom savierpas bezgaleibā,
Vīnuota ar aizguojušom
I nuokušom paaudzem.

Boņukam

Stovūt iz augstuokuo
Nu tev pīdarūšajim
Ņujorkys dabasu skruopim
I ar skatīni nierstūt
Naksneigi spūžajā starmešu straumē,
Ar sirds acim jiuti izpaldam
Gauru kolna siluetu.
Tī reiz puļciejuos dīvlyudzieji,
Tī reiz syudzieji Pesteituojam
Nateiši nūzogtuo naža grāku,
Tī reiz lyukuojīs Bibuka
Lākojūšajā byudu bedreitē.
Cik daudz kolnu i pauguru
Nu tuo laika
Nav apbraukti,
Izdaiļuoti
Voi nūleidzynuoti?
Cik daudzys nakts stuņdis
Nav pavadeitys,
Meditejūt par Juoni Čaksti,
Tovu pyrmū paraugu?
I cik daudz cytu paraugu
Nav bejs tovā dzeivē,
Atbolstūt,
Spierdzynojūt,
Styprynojūt?
Jūs byuteibys eseņce nu kiusoj tevī.
Taču tova sirds,
Uzsyucūt lobū,
Nav mainejusēs.
Tei ir palykuse myužeigi
Latgolys ganeņa sirds…

Pādejuo dzīsme

Skrīņ dabasūs putyni bolti,
Tuos myusu dvieselis, man škīt.
Vēļ reizi lyugšu tevi iz balu,
Koč saule pādiejū reizi jau rīt.
Tu īsaklaus…
Dzīd kuors myusu kūpeigū dzīsmi,
Par draudzeibu, par mīlu, par mums.
Es canstūs degt vēļ reizi itū līsmi,
Ka itys nabyutu beigu ceļuojums.
Tu izlyukoj…
Ituos vītys, kas myužeibai pīder,
Sevī atminis globoj par naktim,
Kod zvaigznis kreitūt tauriņus giun
I sīnuoži dzīd vīnuotā taktī.
Tu pīsaskar…
Bezgaleibai pīteik ar mirkli,
Lai dzīdeitu dziļuokuos bryucis.
Bet itei nav myusu vuordineica, nav myusu škierkli,
Kur apraksteits, kai puorvarēt tuvuma jiudzis.
Tu klusej…
Ļaun klusumam apjimt mys obus,
Itymā balā, kur cytim nav varys.
Bet saule jau rīt. “Škiersimēs iz lobu,”
Tev sokūt, myusu rūkys pādejūreiz skoras.

Karteņa: Laura Kroļa p.a.