1917. goda 26. aprelī vīns nu radzamuokajim Latgolys atmūdys darbinīkim – Fraņcs Kemps – kūpā ar 49 dūmubīdrim pamat Rēzeknis kongresa telpys. Vitāli svareigais Latgolys inteligencis lāmums – atsadaleišona nu Vitebskys gubernis i apsavīnuošona ar cytim tūpūšuos Latvejis vaļsts nūvodim, teik pījimts vīnbolseigi – bez Kempa vadeituos opozicejis. Viesturnīku redzīni un viertiejumi par F. Kempa radikaluos reiceibys motivim nav vīnnūzeimeigi.

Franča Kempa reiceibu raudziejuši skaidruot i juo laikabīdri, i myusu dīnu viesturnīki i publicisti, i ari Kemps pats. Vysizplateituokais ir redzīņs, ka Fraņcs Kemps pamets kongresu, partū ka naasūt bejs apmīrynuots ar lāmumu apsavīnuot ar Kūrzemis i Vydzemis apgobolim, nu gribiejs dibynuot naatkareigu Latgolys autonomeji. Taidu redzīni pauž ari Latvejis viesturis instituts sovā gruomotā “20. gadsimta Latvijas vēsture”, vys pībylstūt, ka Kemps eventuali ir pīļuovs apsavīnuošonu.

Laikroksts “Drywa” tymā pat godā (i vāluok ari Valereja Seile) roksta, ka īmasls Kempa reiceibai asūt aizvainuojums, ka jis naasūt īvālāts par kongresa prīšksādātuoju. Nyknuma puorjimta, Kempa “Ļaužu parteja” tod suokuse “izplateit malus, lītuot provokacejis i musynuot cyttautīšus”.

Kongresa dalinīki sovuos atmiņuos ir pīminiejuši, ka īmasls Kempa aizīšonai ir bejs aizlīgums jam ūtru reizi runuot nu tribinis. Taidu faktu varātu apstiprynuot tys, ka laikrokstā “Drywa” ir skaidruoti īmasli, deļ kuo delegati dreikstiejuši izasaceit tik vīnu reizi.

Pats Kemps sovā pa pusei autobiografiskajā gruomotā “Latgales likteņi” sovu aizīšonu skaidroj ar napīnuoceigi izrunuotim nūteikumim, iz kaidu Latgola apsavīnoj, kai ari ar kongresa pozicejis nagribiešonu uzklauseit juo argumentus. Mikeļs Bukšs arī ījam Kempu aizstuovūšu poziceji un roksta, ka Kemps nikod nav gribiejs naatkareigu Latgolys valsti, i juo idejis nu goreidznīceibys atsaškeirušuos tik vīnā punktā, prūti – pyrms apsavīnuošonys Kemps ir pīprasejs sastuodeit aktu ar nūrunu, ka latgalīšu tīseibys tiks nūdrūsynuotys ar pošvaļdeibu.

Redzīni par Fraņča Kempa emocionalū reiceibu atsaškir. Tymā pat laikā vysūs var atrast lykumsakareibys, kas līk dūmuot, ka Kemps nav bejs mīrā ar goreidznīceibys varys monopolu, šaubiejīs, ka apsavīnuošona tik ar formalu lāmumu – garantēt Latgolai pošvaļdeibu i tīseibys volūdai i ticeibai – natiks eistynuotys realitatē. Drūši viņ Kemps nav bejs apmīrynuots, ka nav īvālāts par prīšksādātuoju i, īspiejams, pādejais pacīteibys pilīņs ir bejs augspruoteigais kongresa vadeituoju aizlīgums izasaceit nu tribinis. Ituos obejis versejis navajadzātu uzskateit par nūpītnim Kempa aizīšonys īmaslim, dreižuok jī dorbuojušīs kai katalizatori juo reiceibai. Dūmojams, golvonais aizīšonys īmasls ir nadaudz atškireigais Kempa redziejums par Latgolys vītu Latvejis vaļstī.

Roksta autors: Arņs Slobožaņins, Mg. Paed.