Aelita Andrejeva: Tod, kod Latgola sirdī…
Stuosta autore: Aelita Andrejeva
Autobusa pīturā mani nu školys sagaida dzeds.
Nu autobusa kuopūt, īlācu taišni pļoņčkā tai, ka dubli aizlāc iz vysom pusem. Paslepus pasaverūt iz tim, kas palyka siežūt autobusā, pi seve kluseitem nūmurmineju:
Labi, ka naīkrytu iudinī ar vysu školys sumku! Tod to byutu kauns par vysu geimi…
Izsvīžu aci sovim jaunajim gumejis zuobokim – niu tī izaver kai izviļuoti šokolada vannā… Gūdeigi sokūt – nav ni vainis! Nadaudz gon bādoju par mieteli… Babai napatiks tī dubļainī zierneiši pa vysa podula molu…
Dzeds pajem munu školys sumku, nūsmaida i, pakosūt dagunu, mīrynoj:
Taids tys pavasars! Nabādoj par seikumim!
Sūļoju aiz dzeda, raugūt naatpalikt.
-Dzed! Kod beidzūt atīs eists pavasars?
-Kas ta tān ir?
-Solts! Itys pavasars izaver vairuok piec dubļūs izviļuotys i ar tymsom kruosom apzīstys zīmys!
-Nu! Nu! Tai nasoki! Vysam sovs laiks! Ļaudim jau taida namūde – vyss natai! Vosorā par korstu, zīmā par soltu… Pavasars par slapņu, rudiņs par garu… Vysim napatruopsi!
Juopagaida…
Tīpat gruova molā īraugu dzaltonu pučeiti. Apleik jai zaļuma cikpat kai nav, sauleite nasylda…
Ka jau taida moza, smolka pučeite var gaideit, i es pagaideišu!
-Dzed! Mums šudiņ školā stuosteja, ka Latgolys kongresa dīnu svietej 27. aprelī! Voi mes sātā varim sataiseit sovu Latgolys dīnu? – īsuocu sovu šudiņdīnys svareiguokū runojamū, navarūt sagaideit, kod tiksim da sātai.
Dzeds apsastuoj, verās iz sātys pusi, i vysā nūpītneibā nūsoka:
-Tys labi, ka beidzūt ir suokuši par tū runuot! Nav pasaulī skaistuokys zemis par Latgolu! Ni par kaidu naudu jū namaineitu pret cytu!
Parunuosim par tū piec “Panoramys”!
Zynu, ka dzeds tukša narunoj, deļtuo prīceiga par gaidomū vokora sarunu, īskrīnu dzedam pa prīšku sātys pogolmā.
*
Kai vysod vokorūs – tupu iz babys divana, kuojis satynuse meikstā vatys dečā. Solts… Aiz lūga kauc viejs, ik pa laikam krakšinejūt sātys pakšus. Nazkur tuoļumā rej suņs.
Ustobā vēļ kurīs pļita, iz čiteņa stričeiša kolst munys vylnonuos zečis i šudiņ pa dīnu dubļūs izmeiceitais mieteļs. Tīpat sūpluok nūlykti muni speideigī gumejis zuoboki – otkon kai jauni, gotovi nuokušajai dorba dīnai!
Smuordoj piec mada i zuoļu čaja, kuru kotru vokoru baba sataisa deļ myusu vysu. Jei soka, ka par veseleibu juodūmoj tod, kod esi vasals, na tod, kod jau guli bez spāka slyms i sveisti deveņus svīdrus!
Televizorā ruoda “Panoramu”.
Zynu, ka “Panoramys” laikā juosiež pavysam klusi i mīreigi, kab dzeds ar babu napalaistu garum kaidu pasaulī svareigu nūtykumu.
Baba pa dīnu šū tū pasaver i škārsteiklā. Dzeds vaira uzatyc televizoram…, jis soka, ka “Panoramu” var palaist garum viņ tod, kod sātā nav elektreibys.
Baba oda zeči i, ni breidi naapstuodynojūt odotys, caur briļļu viersu ik pa laikam izsvīž aci televizoram.
Dzeds bolsā komentej kotru dzierdātū nūtykumu, dūdūt padūmus, kai problemys varātu atrysynuot piec īspiejis veiksmeiguok, i dzer čaju ar capumim, kotru capumu pyrma kūdīņa īmārcūt korstuo čaja kruškā.
Jau “Panoramys” beigys! Stuosta reitdīnys laika prognozi! Tū dzeds nūsaklausa na tikai vokorūs “Panoramā”, aba vysūs radejis reita, dīnys i vokora ziņu raidejumūs, kuri skaņ juo mozajā radejeņā, kura nūlykta tīpat kuknī iz skapeiša pi pošys gultys. Baba gon smejās, ka izīs uorā i saprass kaids laiks, viņ dzedam ni da smīkla – kai ta saplanavuot dorbus, nazynūt, kaids laiks gaidoms!
Reizē i es nūsaklausu laika zinis.
Dzeds saceja, lai načeikstu par pavasara kaviešonūs!
Jam taisneiba! Kas niu vainis soltajim i tymsajim vokorim?
Dzedam pa uorīni nav cik daudzi dorbu kai cytod, deļtuo i laika deļ mane vairuok. Jis pyn skalinis, taisa kūka lizeikys i stuosta maņ vysaidus poša izdūmuotus i nūklauseitus stuostus. Ka viņ jam izīt ļuste!
Ir bejs tai, ka jam ni da mane, nūskaita sovu eisū puosoku: “Stuostu, stuostu puosaceņu – suņs izdiersa asaceņu, kas tū pyrmū vuordu saceis – tys tū asaceni apēss!”, satyn mani dečā i īlein sovā koktā gulēt. Es jau nasataisu ēst taidu apdierstu osoku, deļtuo par pīci minuti jau asu aizmyguse.
Niu dzeds nūlīk iz golda izdzartū čaja krušku, izslādz televizoru, pīstum beņčeiti pi munys gultys, sakuortoj spylvynu, apsadz mani da poša zūda, i suoc stuosteit:
-Meiteņ! Tu saceji, ka školā runuoja par Latgolys kongresa dīnu, par myusu meiluos Latgolys dīnu! Tai tys ir! Apreļs ir myusu mieness!
Mes, latgalīši, asam stypri!
Tev loba ideja par tū, ka sātā vysi kūpā mes varātu svieteit Latgolys dīnu!
Tu zyni dzejūleišus i dzīsmeitis latgaliski!
Baba izceps kaidu gordumu!
Es varu izvyzynuot vysus ar zirdzeni tepat pa myusu kutura rūbežim!
Latgolys dīna – tei ir dīna ar sovejim! Pavadeisim itū dīnu vysa saime kūpā!
Taisi actenis cīt! Lai soldonuoks mīdzeņš, es tev pastuosteišu puosaceņu par mozū vardiveiti. – dzeds kluseņom, lai napamūdynuotu babu, kas jau šnuoc sovā gultā, īčukst maņ ausī.
Pi leluo prūda iz pavasara koncertu, kas beja cikpat kai konkurss, sasaroda vasals bors vardivu.
Taids koncerts puoruok bīži nanūtyka. Vacuos vardivis pat eisti napīminēja, kod taišni pi ituo vacuo prūda koncerts tyka reikuots paguojušū reizi.
Tai beja nūlamts, ka koncerta, kas beja cikpat kai konkurss, uzvarātuojs varēs vysu vosoru byut prūda golvonais dirigents i dīdžejs.
Žurejā sēdēja diveji, jau labi dzeivi redziejuši, rupuči.
Vīna vardive īsaroda ar speideigu limuzinu i vysmoz desmit pavadūnim, ūtra atliduoja iz speideiga, kūšom pučem apzeimāta drona, trešuo pībrauce elektromobilī, vēļ dažys izleida nu autobusu, motociklu ļuļku i ceļuojumu sumku. Viņ vīna moza vardiveite atguoja iz koncertu kuojom, partū ka juos sāta beja tīpat natuoli.
Vardivis dzīduoja vysim zynomuos volūduos, muzicēja iz pasaulī popularuokajim muzykys instrumentim, grūzeja sovys opoluos acs, cenšūtīs puorspēt vīna ūtru skaistumā i skaļumā, pi reizis pasnādzūt žurejis rupučim pa aizjiurys egļu čīkureņu izvylkumā nūturātim kukaineišim.
Viņ mozuo vardiveite stuovēja maleņā, gaidūt sovu uzastuošonys kuortu.
Kod jei suoce dzīduot skaneigā, maiga viejeņa gluostūšā baļsteņā, sovā dzymtajā, cytim koncerta dalinīkim nasaprūtamā volūdā, vysi apklusa i apbreinā syta plaukstis. Kaida drūsme! Kaids spāks taidā mozā, pavysam seikā radeibeņā.
Vysi putineni, kukaineiši, kūceni, zuoleite, zivtenis, pat prūda iudisneņš spielēja juos dzīsmeitei pavadiejumu, deļtuo ka jī saprota dzīsmis vuordus.
Rupuči mozū vardiveiti nūsauce par koncerta, kas beja cikpat kai konkurss, uzvarātuoju, i izlēma, ka cik skaistys dzīsmis var dzīduot tikai tod, kod esi sātā, kod sirsneņa ir pylna ar mīlesteibu pret sovu dzymtū pusi.
Mozuo vardiveite pasaklaneja i pasasaceja vysim koncerta dalinīkim par īspieju dzīduot savā dzymtajā volūdā, aicynojūt i cytus pīsavīnuot dzīsmei vysys vosorys garumā.
*
Vēļ navaru aizmigt, pa golvu jaucās vysaidys dūmys…
Vardiveite…
Juos dzymtuo volūda… I muna dzymtuo volūda…
Juos dzymtuo puse… I muna dzymtuo puse…
Mes ar klasisbīdrim, školysbīdrim i školuotuojim kasdīnā narunojam latgaliski. Zynu, ka daži muni draugi ar vacuokim voi babu i dzedu gon runoj, viņ nazparkū školā kautrejās…
Soka, ka naprūt…
Es ar sovu klasis audzynuotuoju latgaliski runoju jau nu tuos dīnys, kod pyrmū reizi jū īraudzeju! Jei ir latgalīte, taipat kai es! Stuņdēs gon mums latgaliski parunuot nasaīt… Školuotuoja soka, ka pagaidom taidu školu, kuruos var runuot tikai latgaliski, nikur nav, bet nav aiz kolnim tei dīna, ka vyss var pasamaineit.
Školuotuoja maņ reizi saceja, ka jai latgalīšu volūda skaņ kai upeite, kas tīpat natuoli pi sātys pavasarūs laužās cauri nūkrytušajim kūku zorim, kai dzērvis klīdzīņs, rudinī pamatūt natuolejuo pūra molu, kai kruosaina pļova vosorys korstumā, pylna ar vosorys pučeitem, i snīga gurksteišona zam kuoju pošā soltuokajā zīmys reitā.
Es poša ar sirdi jiutu, ka nav pasaulī skaistuokys i skaneiguokys volūdys par latgalīšu!
Muna volūda! Volūda, kurā es dūmoju!
Suocūt vuiceitīs školā, es cytys volūdys nimoz nazynuoju, runuoju viņ latgaliski.
Niu zynu i cytys! Maņ tai dūmojās, ka volūdu zynuošona ir cīši lela boguoteiba!
Baba ar dzedu soka, ka sova dzymtuo volūda ir juotur cīši stypri, nadreikst jū pagaisynuot!
Zynu, zynu! Par mani jius varit byut pavysam drūsi! Napagaisynuošu!
*
Laižūtīs mīgā, atguodoju šudiņdīnys klasis stuņdi…
Es attaisu klasis durovys.
Skaņ dzīsme “Cik skaidra volūda…”
Latgaliski…
Pa vysu klasi!!!
Bīži tai nanūteik, deļtuo nazynu, kū i dūmuot…
Nūskaņ zvons iz stuņdi.
Školuotuoja iz klasis iz tāfelis uzroksta:
LATGOLYS DĪNAPi sīnys, sūpluok Latvejis kartei, jei dalīk vacu, apdzeļtiejušu karti ar nasaprūtamim uzrokstim, tod vēļ biļdi, kurā var redzēt lelu sapuļci ar Latvejis karūgim.
Tī uzraksteits: “DĪWS, SWĒTEJ LATGOLU!” i “DIEWS SWĒTĪ LATWIJU!”
Tod školuotuoja iz tāfelis pīsprauž plakatu.
| Nazkod beja tai… | Krīvejis impereja: Vydzemis guberņa, Vitebskys guberņa (ite beja i latgalīši), Kūrzemis guberņa (ite beja kūrzemnīki, zemgalīši, sēli) |
| Kas nūtyka? | Kongress (lela sapuļce) |
| Kod nūtyka? | 1917. goda 9. i 10. majā/26. i 27. aprelī (piec vacuo kalendara) |
| Kur nūtyka? | Rēzeknē |
| Kas vysu organizēja? | Latgolys latvīšu puorstuovi |
| Par kū kongresā vīnuojās? | Apsavīnuot Latgola + Vydzeme + Kūrzeme, kab veiduotu vīnu kūpeigu vaļsti – Latveju |
Školuotuoja, radzūt, cik mes nūpītni veromēs iz tū, kū jei dora, nūslāpumaini pasmaida:
-Šudiņ mes gataveisimēs svātkim, kurus vysi kūpā svieteisim 27. aprelī.
Sokit, kai jius svynātu sev cīši svareigus svātkus?
Mes vysi cyts aiz cyta:
-Ar dzīsmem, spēlem, rūtaļom, dejom, konkursenim, prūtams, ar gordumim!
-Izdūmuosim kū naparostu!
-Izrūtuosim klasi!
-Izcepsim tortu!
-Paaicynuosim gostus!
-Taiseisim koncertu!
-Sacerēsim jautrus stuosteņus voi dzejūleišus!
-…
Radzūt, cik cīši mes gribim svinēt svātkus, par kurim nikuo nazynojam, školuotuoja otkon nūslāpumaini pasmaida i turpynoj:
-Vysi kūpā izdūmuosim!
Jums cik daudz lobu ideju!
Tik vai jius zynot, kas tī ir par svātkim?
Parkū Latgolys dīna svietejama taišni 27. aprelī?
Munā golvā tiuleņ suoc jauktīs vysaidys dūmys i naatbiļdeiti vaicuojumi.
Latgolys dīna! Kas tī ir par svātkim, ka jī tai eipaši juosviņ? Parkū školuotuoja tai gryb, lai mes itūs svātkus svynom kai sev cīši svareigus svātkus? Cikpat kai sovu dzimšonys dīnu?
Redzu, ka i puorejī klasisbīdri verās iz školuotuoju. Saprūtu, ka na es vīna nazynu nikuo par svātkim, kuru nūsaukumā ir muna nūvoda vuords…
-Es jums pastuosteišu! Suokšu ar kaidu myusu vaļstei svareigu nūtykumu!
Tys nūtyka Rēzeknē, 1917. godā.
Paskaitit! Cik seņ tys beja?
Latgalīši sasapuļcēja Rēzeknē, saorganizēja kongresu i kūpā pījeme lāmumu:
Latgolys, Vidzemis i Kūrzemis latvīši ir vīna tauta, i Latgolai juoapsavīnoj ar puorejim tūpūšuos Latvejis vaļsts nūvodim vīnā zemē!
Voi pīminit, ka jums stuosteju par Breiveibys pīminekli, kas ir Reigā. Tū atkluoja 1935. godā. Jaunuo meitine Milda sovuos rūkuos tur treis zalta zvaigznis – Kūrzemi, Vidzemi i Latgolu! Kai skaņ dzīsmē “Myusu zeme” – Daugav` abas malas mūžam nesadalās: Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu!
Tai saīt, ka Latgolys latgalīts Fraņcs Trasuns Mildys rūkuos īlyka trešū zvaigzni – Latgolu! Jis beja kongresa vadeituojs i vīns nu tūs, kas pījēme gola lāmumu.
Školuotuoja verās iz myusu izbreinā īplastuom acim i turpynoj:
-Kongress nūtyka 26. i 27. aprelī, deļtuo niu mes 27. apreli svynom kai Latgolys kongresa dīnu, es saceitu – Latgolys dīnu!
Vēļ školuotuoja pastuosta par tuos dīnys nūtykumim Rēzeknē. Par cylvākim, kas sprīde, streidējās, bolsuoja i lēme, viņ maņ golvā jau grūzuos vysmoz desmit idejis, kai mes kūpā ar klasisbīdrim varātu svieteit myusu nūvodam cik svareigū dīnu!
Školuotuoja pasaver iz mane i prīceigā bolsā nūsoka:
-Latgolys dīnā vysuos vuiceibu stuņdēs školā runuosim latgaliski! Cik prassim!
*
Ir 27. apreļa reits!
Pavasars! Pavasars!
Cik šudiņ pavasareigi saulaina, svineiga i pateikami nūslāpumaina dīna!
Kaida jei byus?
Tys atkareigs viņ nu myusu pošu…
Latgalīšim! I vysim, kurim Latgola sirdī!
*
Kū školuotuoja skaiteja i īsoka pasavērt cytim:
Anna Rancāne, Juoņs Karūdznīks (Eugeņs Ruško) “Skaidra volūda”
Roksts par Latgolys kongresa prīškviesturi
