Lītu viesture: muola trauki

Lītu viesture: muola trauki

Roksta autors: Valentins Lukaševičs

Vysūs latgaļu piļskolnūs vysod atrūn divejis lītys – kaulus (muojlūpu, medejumu, zivu) i muola sučis.

Arheologs Ēvalds Mugurēvičs publikacejā par izrokumim Rēzeknis piļskolnā roksta: „Vismasveidīgākā atradumu grupa ir māla trauku paliekas – lauskas. Uz latgaļu pils laiku attiecas bezripas (ar rokām darināta) keramika ar apmesto un nagiekniebumiem rotāto virsmu. Šādi trauki bija raksturīgi galvenokārt mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša otrajai pusei, taču vietām lietoti līdz pat XII gadu simtam. Uz podnieku ripas darinātie trauki Latvijas teritorijā sastopami, sākot ar XI gadsimtu. No sākuma tie ir pelēcīgi, bez glazūras ar līkloču ornamentu. Ar XVI gadsimtu sastopami glazētie trauki.”[1]

Ari niule ir keramiki, kuri struodoj bez ripys, tik spīžūt, meicūt i lepejūt. Maņ cīši pateik Evalda Vasilevska škoļnīka Mareka Zavodnoja dorbi.

Ar rūkom taiseitī trauki ir formuos daudzveideiguoki par tacynuotim, ir ar bīzuokom sīneņom i izspaideiti leidzeigi kai maizis kukuleiši.

Pūdnīka rypa ļuove ražuot daudzi mudruok, dabuot leidzonys viersmys i vertikali pamateigi izstīptys formys. Trauki palyka vīgluoki, ari īsataupeja materials, bo iz rypys varēja dabuot pluonuokys sīnenis.

Asmu dzierdiejs pat par pūdnīku naoficialom sacenseibom 20. g. s. 80. godūs – kurs sataiseis garuokū vāzi ar vyspluonuokajom sīneņom!

Ka kūka traukus ar grebli varēja taiseit voi kotrys zemnīks sovā sātā, to muola traukus i cytys lītys nu muola (svečnīkus, sviļpaunīkus i tt.) parasti taiseja pūdnīks, kuram itei nūdarbe beja golvonais iztykys olūts. Cytim vuordim sokūt – ka pi kūka lizeiku i bļūdu teju kotrys varēja byut konkurents profesionalim, to pūdnīkim eisti nabeja konkurencis ni ar vīnu diletantu voi pošdarbnīku.

Kūka trauki plaisuoja, pīsasyuce ar iedīņa ci dzierīņa garšom i smuordim, tok nūkreitūt, jī nasapleisa. Muola trauku golvonuo problema beja i ir trauslums.

Pūdnīki jūkoj, ka lobuokais jūs draugs ir kačs. Agruok beja gryuši nūsorguot, lai kačs naizlāc iz golda, škapa voi palūdzis. Ar depi pakustynoj, i bļūda nūkreit iz greidys. Ar dagunu paboksta, i vazaniks nūkreit iz greidys. Sučis saslauka, izsvīž uorā, a jau cytunedeļ tiergā juopierk vītā jauni pūdaru izstruoduojumi.

Žurnala „Sauleite” muojtureibys rubrikā 1931. godā ir taida konstataceja kūpā ar pavuiceibu: „Mōla trauki kotrā vyrtuvē napīcīšami. Ōtri pleist, bet tam napīgrīž vēreibas, tōdēļ ka tī ir lāti. Mōla traukim vajaga byut labi dadzynōtim un vapeitim voi glazeitim. Dažreiz vape satur svyna daļas, kuras ir veseleibai kaiteigas. Mōla traukim, kod pīsyt ar cītu prīškmetu, vajag dzydri skanēt. Mōla traukūs nav īteicams uzglobōt skōbus un sōleitūs ēdīņus, jo jī ōtri maitojas.”[2]

Muola traukim, saleidzynūt ar kūka, ir vīna fundamentala prīkšrūceiba – nu jūs var ni tikai ēst, bet jūs var likt gunī! Cikom nabeja metala trauku, muols beja tys, kas deve vareibu ēst sutynuotus i vuoreitus iedīņus. Tūs vuoraunīkus lyka povordā voi  gunkura korstajūs nūdaguļūs.

Ari muola svečnīki nu guņsdrūseibys redzīņa ir cīši pruoteiga līta. Taišni ar lelym i daudzžuburainim, speideigim i kruzuļainim, glazeitim i daudzkruosainim svečturim aizasuoc daudzim labi zynomais fenomens – Latgolys keramika. Na nu vuoraunīku i madaunīku, ļaku i sviļpaunīku. I tys ir logiski – svečnīks koč i saimisteibā nūdereiga līta, bet ar pamateigu religisku i kulturys simboliku.

Par Latgolys keramikys zeimyna pīdzimšonys šaļti var skaiteit 1926. godu – tod Pīminekļu vaļde Latgolā organizēja ekspedicejis, kuru mierkis beja īpazeit etnografiskū situaceju jaunajuos teritorejuos.

Nu amatnīceibys dzymst lītiškuo muoksla (ergonomiku i funkcionalismu puorsyt dekors i ekspoziciskums). Ituo struovuojuma zynomuokī meistari ir bruoli Ryuči (obejus – Polikarpu (1898–1962) i Ontonu (1900–1967) – var redzēt Puovula Glaudāna (1915–1968) gleznā „Keramiķu brāļu Riuču ģīmetne”), Andrejs Paulāns (Puovulāns,1896–1975) i Polikarps Vylcāns (1894–1969).

Itymā laikā aizasuoc daleiba vītejuos i uorzemu izstuodēs, pasaruoda recenzejis i kritikys presē. Auškuokuo viersyune – Vyspasauļa muokslys i tehnikys izstuodē Parizē (1937) sajimtī diplomi, div zalta i div sudobra medalis (medalis tū sajiemiejim par lelu naudu vajadzēja izpierkt, partū juos tai i palyka Parizē). „Latvijas vēstures atlantā” (1998) ir portretu galereja „Ievērojami latviešu kultūras darbinieki [20. g. s. – V. L.] 20.–30. gados.”[3] Storp divdesmit personalejom vīneigais nu latgalīšim ir Andrejs Paulāns.

Itymūs laikūs ari izaveidoj prīškstots par Latgolys keramikys uorejū veidūlu – speideigi glazureiti, rokokizāti darynuojumi dzaltoni/bryuni/zali/zylūs tūņūs.

Koč ari 20. g. s. 80. godūs vītejī keramiki aizsuoc t. s. malnuos (reducātuos, svāpātuos) keramikys darynuošonu, leidz pat myusu dīnom prīškstots par klasiskū Latgolys keramiku ir palics vacmeistaru izkūptajuos kruošņajuos formuos i saulainajuos kruosuos. Kai Marejis Andžānis (prec. Strode, 1909–1988) dzejūlī „Latgolas mōls”:

„Rupū mōla sōpi,
Leidzoni gludu
Lēja ar glazūras vōpi;
Dzaltoni bryunu,
īsōrti rudu
Vai zaļu kai syunu.”

20. g. s. 30. godūs Latgolys keramika Latvejā ir jau ploši zynoma i atpazeistama līta, tok navar apgolvuot, ka jei tymā atpazeistameibys skolā atsarūn dyžan viersuok par azaru zemis pynumim, kūkgrebumim, adiejumim, audumim voi kaļva dorbim.

Storpkaru periodā latgalīšu lirikā i prozā tei pošsātys keramika gondreiž nimoz nateik pīmynāta, dreižuok tei ir vierteiba puornūvadnīku acīs. Erika Ādamsona dzejūļu kruojumā „Saules pulkstenis” (1941) tai ir epizodiska, bet svareiga lūma: „Saules pulkstenī” nacionālo šarmu dveš gan vecāsmātes gādātā rožu augļu tēja, gan sarkana kafijas tase, gan Latgales māla trauki – tradicionālas, vienkāršas un reizē stilīgas lietas, kuru skaistuma atspulgā Ādamsona dzejas cilvēks dzīvo mierīgi un bezrūpīgi”[4].

Latgolys keramikys autori vyscieškuok ir Latgolys latgalīši, nu tuo ir izaveiduojs prīškstots, ka Latgolā ar keramiku nūsadorbuoja vīneigi ituos etniskuos grupys puorstuovi. Leidz pat Ūtrajam pasauļa karam Latgolā ar pūdnīceibu aktivi nūsadorbuoja ari ite dzeivojūšī staraveri. Tai kai jūs lītiški orientātī darynuojumi natyka arhivāti i dokumentāti, tim nabeja spylgtys muokslinīciskys dominantis i tī naizapeļneja pīteikūšu publicitati, ituos etniskuos grupys veikums apzynuots vysai minimali.


[1] Mugurēvičs Ē. Rēzeknes pils // „Znamja Truda”, 22.11.1980.

[2] P. M. Vyrtuves trauki // „Sauleite”, 1931., Nr. 4.

[3] Latvijas vēstures atlants (galv. red. J. Turlajs) – Rīga: Jāņa sēta, 1998., 44.–45. lpp.

[4] Vērdiņš K. Mazs gars ar lielām kļūdām slīkst un glābt nav vērts, patiešām! // „Kultūras Forums”, 8. 01.2010.

Galerejā: muola trauki i cytys ar muolu saisteituos lītys i ļauds dažaidūs laikūs, autora foto

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars

Oct
5
Tre
15:00 Pītera Korsaka fotografeju izstu... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Pītera Korsaka fotografeju izstu... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Oct 5 @ 15:00 – 16:30
Izstuode viestej par 20. i 21. godu symtā satyktajim zynomajim i mozuok zynomajim latgalīšim. Tei ir līceiba par laikabīdrim mynātajā periodā, kurūs vydā ir Pīters Zeile, Evalds Vasilevskis, Bronislava Martuževa, Juoņs Streičs, Bronislavs Spridzāns i[...]
Oct
7
Pīk
14:00 Antoninys Masiļūnis “Povuoru gru... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Antoninys Masiļūnis “Povuoru gru... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Oct 7 @ 14:00 – 15:30
Programā: 2022. godā atjaunuotuo izdavuma prezentaceja i stuostejums par 1992. godā izdūtuos A. Masiļūnis gruomotys “Povuoru gruomota” redizaina projektu i tuo realizaceju, prezentej – dizainere Valentīna Siņakova; Daleišonuos atmiņuos, pīsadola: 1992. goda izdavuma dizaina autore[...]
19:00 Rudiņa bals @ Iļžukolna TN
Rudiņa bals @ Iļžukolna TN
Oct 7 @ 19:00 – 23:45
Rudiņa bals @ Iļžukolna TN