Pošreflekseja par 190 km ceļā. Puordūmys ap gruomotu “Es eju”

Pošreflekseja par 190 km ceļā. Puordūmys ap gruomotu “Es eju”

Roksta autore: Regita Zeiļa

Ap Laumys Malnacis gruomotu “Es eju. 190 kilometru vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai” (“Latvijas Mediji”, 2022)

Pi gruomotys teiku decembrī, kod uorā putiņoj – eistais laiks, kod kavētīs atmiņuos i īpasazeit ar cytu pīdzeivuojumim puorguojīņūs. Zeimeigai, ka gruomotys nūsaukums saskaņ ar bloga nūsaukumu (eseju.lv), kū beidzamūs pīcus godus uzturim. Tys suocēs taišni ar mierki plašuok stuosteit par myusu puorguojīnim, tok pādejūs godūs dīvamžāļ puorguojīņūs vysaiduoku īmesļu deļ saīt īt i ari tūs organizēt rešuok (pavysam reši), partū kotra reize palīk tik eipašuoka.

Raksteišona ļaun fiksēt pīdzeivuotū i īkapsulēt puordūmys, kas rūnās īmūt. Īšona bīži viņ teik apraksteita kai lobuokais veids, kai “sakuortuot dūmys”, “atsaslēgt” i “salikt vysu pa plauktenim”. Nazkod, studeju laikā, mums īsaceja gruomotu “A philosophy of walking”, kurā apsaver pīejis par tū, cik daudzveideigai var vērtīs iz īšonu (dreizumu, ainovu i c.), maņ ari beja sātys dorbs ar golvonū aizdavumu – dūtīs puorguojīnī sev izvālātā maršrutā i fiksēt sovys puordūmys. Kod tys teik fiksāts, piļneigi izamaina fokuss i viereiba, tys palīk par aizraunūšu pīdzeivuojumu (nūteikti īsoku).

Tok niu pīsavieršam Laumys Malnacis gruomotai “Es eju. 190 kilometru vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai”. Gruomota ir feministiskys dorbs par seve īpazeišonu, pošreflekseja par 190 km ceļā Iergli – Kuorsova. Koč i suokumā izvālātais maršruts ruodīs intrigejūšs, puorsteidzūšā kuortā tai ari nateik da gola izskaidruots, parkū teik izvālāts taišni taids, tys dreižuok ir najauši, na lykumsakareigi. 

Suokumā mes īpazeistam autori – tok na pylnvierteigi i piļneigi, dreižuok tū, kū jei gryb, kab skaiteituojs par jū dūmoj. Zeimeigai, ka pat kai gruomotys anotaceja iz vuoka ir izvālāta autoris reflekseja par sevi:

Mana identitāte bija centrējusies ap sajūtu, ka esmu maza, klusa pelīte, kurai ir ļoti bail no pasaules, cilvēkiem un sevis pašas. Mana drošības zona bija būt neredzamai un nedzirdamai, samazināt sevi un sarauties. Izpatikt, būt ērtai, pareizai un labai meitenei, kas nedodas tālāk par jau zināmo teritoriju”.

Sprīžūt piec ituo sevis raksturuojuma, nūteikti lela īsadreikstiešona ir publicēt gruomotu par sovu pīredzi. Ik pa šaļtei gruomotys stuostejumā nūsalosa vaicuojumi par pošapziņu i reflekseja par seve īpazeišonu i izaicynuošonu, attīceibom ar tivinīkim i ceiņu ar sevi.

“Esmu pārliecināta, ka visgrūtākais ir nevis īstenot pašu ekspedīciju, bet gan izturēt turbulences zonu, kurā manas domas par katru cenu grib noslāpēt liesmu, kas mani aicina traukties ārpus prāta nospiedošajām važām”

Autore Lauma ir puors godu vacuoka par mani i ari ar lelu puorguojīņu pīredzi. Mani prīcynoj, ka asu bejuse vairuokuos autoris apraksteituos vītuos i varu skaidri vizualizēt ceļus, kū jei īt. Vairuoki nūvāruojumi sakreit ar myusu pīredzi – Latvejā ir sarežgeitai ar nakšņuošonu teltīs, jo vyss ir privateipašums; cylvāki, kas īt puorguojīņūs, daudzūs maršrutūs ir taids rešums, ka bīži viņ iz jūs verās ar lelom aizdūmom. Tok tikpat daudz tekstā ir jiutams patoss i radzami stereotipi, kurus vys tik autore poša atzeist i rauga rysynuot. Šaļtim, skaitūt gruomotu, dagiunu sevi pi puordūmu, kas eisti ir ituo dorba auditoreja (i te maņ rūnās puordūmys par myusu bloga īrokstim, kurūs atstuostom sovu ceļuojumu pīredzi). Koč i pīredze ir spylgta i pīdzeivuots boguoteigs daudzums ar nūtikšonom i sasatikšonys reizem, par vairuokom gruomotys vītom rūnās vaicuojums, ar kaidu mierki tys teik īkļauts gruomotā, kaidam secynuojumam vajadzātu nu tuo rastīs. Skaidrys, ka autore nav rakstneica i tū nadora profesionali, sovpus nūteikti tam var atsarast sova auditoreja, kam skaiteitais byus aizraunūšs. Kūpumā stuosts skaituos dreiži i vīgli vizualizejās, ļaunūt izdzeivuot autoris pīdzeivuotū. Juosoka, ka šaļtim gruomota eistyn ir tik atstuosts, bez padzilinuota papyldu sluoņa, kū varātu nūlaseit, filosofejis, kas radeitu papyldu puordūmys. Tok ir šaļts, kuruos autore dasadur pīteikami interesantom puordūmom, kū grybātūs škatynuot padzilinuotai.

“Ilgstoši esot dabā un vienatnē ejot pa nezināmiem ceļiem, pakāpeniski sāk brukt uzbūvētās sienas un robežas starp sevi un iedomām par sevi. Starp psihes apzināto un zemapziņas pusi, starp racionālo prātu un dvēseli”

Var nūprast, ka autorei nav tīša saikne ar Latgolu, i itys ir ari daliejs īmeslis dūtīs izvālātajā maršrutā. Nu vīnys pusis, jiutams idillisks i sterotipisks prīškstots par regionu kūpumā (izslavātuo vīsmīleiba i tt.), tok pīdzeivuotais ari ir kruošnys, bet navarātu tikt vārtāts kai regiona spīgeļs (agreseja i atraidejums). Jemūt vārā, ka poša asu nu Latgolys, vysod cīši interesanti ir skaiteit i dzierdēt pyrmūs īspaidus par dzimtini, partū eipaši intrigejūši beja autoris Latgolys ainovu aproksti i kūpejuo sajiuta par regionu.

“Latgales vaibsti krasi atšķīrās no Vidzemes sejas – tie bija cieši piekļauti, košās krāsās triepti, nenofrizēti un nekārtīgi, bet tādi, kuros dzīve izgrebusi savu īstumu līdz mielēm un kuros gribas ieskatīties dziļāk”

“Pati baznīca atradās nelielā uzkalniņā, no kura man pretim smaidīja Latgales šķelmīgā seja, aicinot pie sevis. Tā vilināja ar savu mātišķo klēpi, meitenīgi naivo atvērtību, dievišķo mierinājumu un cimperlīgo spēku. Latgale man bija nesaprotama sieviete, kura pievilka ar to, ka viņa zina, kas viņa ir. Un es biju ceļā pie viņas.”

Gruomotā īsakļaun vairuoki pīteikami niansāti sajiutu aproksti, autoris profeseja (muzikologe) atsaspīgeļoj ari smolkā apleicejuo pasauļa uztverē, jiuteigumā i zynomā introversejā, ari nūteiktā interpretacejā par apleicejūs reakceju, izteikumiem, darbeibom, attīceibom ar tivinīkim i gribiešonā byut saprostai i pījimtai, meiļuotai.

“Vientulība mani piemeklē tad, kad esmu nonākusi starp cilvēkiem, kuri mani nejūt un nesaprot. Kad mūsu starpā ir neredzama aiza un mēs kļūstam par svešiniekiem, atrodoties blakus”

Sovā ziņā tys ari izskaidroj gribiešonu īt puorguojīnī vīnatnē, pīdzeivuot sovu reflekseju. Leidz ar tū vēļ nūzeimeiguok ir tys, ka autore ar tū ari doluos ar plašuoku publiku. Gruomota lelā mārā ir vaira par autoris introspekceju, na par pošu puorguojīni. Gruomotys kulminaceja ir autoris īškejuos situacejis rysynuojums i pījimšona, taidā veidā rūnūt mīru i pīpiļdejumu. Puorguojīņs vīnatnē ir beidzīs piec 190 km.

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars

Feb
4
Sai
vysu dīnu TLMS “Dzīpariņš” 45 darbeibys go... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
TLMS “Dzīpariņš” 45 darbeibys go... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Feb 4 vysu dīnu
Jaunū izstuožu godu Latgolys Kulturviesturis muzejs īsuoc kūpā ar ilggadejū i vysod atsauceigū sadarbeibys partneri – Tautys lītiškuos muokslys studeju “Dzīpariņš”. Tei nūdybynuota jau 1978. godā i apvīnoj sevī vysaidu paaudžu rūkdarbneicys, kurys saista kūpeiga[...]