Inka. Latgaliski

Inka. Latgaliski

Stuosta autore: Inka

Konkursa “Latgolys prozys skaitejumi 2024” lobuokūs dorbu vydā tyka ari Inkys aba Ingys Mastinis stuosts “Latgaliski”. Pīduovojam portala lakuga.lv skaiteituojim dorbu puorskaiteišonai voi nūsavieršonai autoris skaitejumā.

Latgaliski

Istabā bija pavēss, taču neviens no mums negribēja celties, lai iekurinātu krāsni. Aiz loga palēnām satumsa. Nodrebinājos, pastiepos pēc segas un, ietinusies tajā, kādu brīdi vēroju, kā viņš, neko neredzošām acīm, skatās atvērtajā grāmatā.

– Pasaki, kā latgaliski ir “vai nāksi pie manis par sievu?”

Viņš paskatījās manī, taču tad atkal pievērsās grāmatai.

– Gribu dzirdēt, kā tas skan.

Viņš pacēla uz grīdas nokritušo papīra strēmeli, ielika to starp grāmatas lapām un, aizvēris grāmatu, nolika to sev blakus.

– Tā taču Spergas “Dzeiveiba”!

– Nu, jā…

– Es tev to uzdāvināju pirms simts gadiem, un tu beidzot esi to atvēris.

– Iedomājos, ja tu lasi, es arī varētu kaut ko palasīt.

– Es ne par to… Tev bija jāatgriežas Latgalē, lai sāktu lasīt latgaliski…

– Varbūt, –  viņš paraustīja plecus.

– Un kā lasās?

– Nu, tā… Klau, es rīt no rīta sanesīšu malku, tu varētu ar suni aiziet līdz mežam un salasīt bērza tāsis, grozs ir tukšs, – viņš teica, pastiepies pēc telefona.

– Varētu, – paņēmu grāmatu un atvēru to vietā, kur viņš nupat bija ielicis papīra strēmeli. Mēģināju burtot vārdus, taču teju katru otro vārdu redzēju pirmo reizi. Tā varēja būt arī slovēņu valoda vai lietuviešu, es saprastu tikpat maz.

– Tu esi grāmatas sākumā, – jautājoši viņā paskatījos.

Viņš dziļi nopūtās, nolika telefonu un pagriezās pret mani. Šķiet, uz brīdi varēju saklausīt viņa domas.

– Nav viegli ielasīties, tur pilns ar vārdiem, kurus ikdienā parasti nelieto.

– Kāda jēga no vārdiem, kuri pastāv tikai uz papīra?

– Cenšos atcerēties, sajust. Varbūt kādu vārdu iemācīšos no jauna.

– Varbūt tagad labāk sapratīsi, kā es šeit jūtos?

Viņš klusēdams skatījās manī. Nodrebinājos, taču ne no aukstuma. Tam, kas starp mums šobrīd materializējās vārdos, līdz šim biju staigājusi apkārt uz pirkstgaliem. Negribēju pamodināt viņā to, par ko nebiju gatava runāt, vai drīzāk nepratu – manī nav viņa traumas faila, un vai tā maz ir trauma? Jutu, kā mani lēnām pārņem svelošs kauns, it kā tā būtu es, kura izvairās runāt savā valodā. It kā tas būtu bijis kāds manis vadīts spēks, kas pirms gadu desmitiem šo valodu samazināja un, vilcienam Zilupe-Rīga piestājot Jēkabpilī, lika šai valodai mazvērtībā sarauties, pazust no apkārtējo ausīm. Un tikai atceļā uz mājām, kad vilciens Rīga-Zilupe tuvojās Jēkabpilij, valoda atkal uzdrīkstējās iztaisnot muguru. Nezinu, cik daudz no tā glabā viņa zemapziņa, varbūt neko. Varbūt es tikai dramatizēju un savā prātā uztiepju viņam to, kam ar viņa realitāti nav nekāda sakara. Taču jūtu viņā kaut kādu sāpi, it kā Latgales nomaļo, noskretušo sādžu ēku zemās durvis attiektos arī uz viņu. Nesen vienā tādā mājā dažas nedēļas padzīvoju – lai ieietu pa durvīm, neapdauzot galvu, bija jāpieliecas, un drīz vien manai mugurai piezagās tendence vairs neiztaisnoties, jo tūlīt taču atkal būs jāliecas. Mana muguras saliekšana bija tikai tehnisks jautājums, kas izturams vien pāris nedēļas, un tas nav salīdzināms ar to, ko valodai un tās ļaudīm ilgtermiņā nodara muguras saliekšana, tuvojoties galvaspilsētai.

– Un kā tu jūties? – Viņš pārtrauca ārējo klusumu.

– Kad vakar ar Annas vīru gājām uz cepli, es nesapratu ne vārda no tā, ko viņš man teica. Izlikos, ka saprotu, un viss būtu bijis labi, ja vien viņš neizdomātu man uzdot jautājumu, kura saturu pat nenojautu. Mana atbilde bija intuitīva, un pēc viņa sejas sapratu, ka jautājumam esmu trāpījusi garām. Lielisks pirmais priekšstats, bravo, sieviete!

– Kāpēc tu viņam neteici, ka nesaproti?

– Tās bija tikai pāris minūtes. Ja mūsu saruna būtu ilgāka, es droši vien uzdrošinātos atzīties.

– Un kā tad tu saprati to, ko šodien runāja Lūznavā?

– Ko Muižniece jautāja, sapratu, taču Lukaševičs… Kaut ko sapratu, kaut ko nojautu, bet daudz palika nesaprasts… Viņa teiktais šķita kā svešvaloda, kurā esmu apguvusi tikai dažus vārdus.

– Pat nebiju iedomājies, ka var nesaprast.

– Vysod var kaut ko nesaprast. Vysod.

Redzēju, kā viņš pasmaida.

– Turklāt katrs te runā citādāk. Cytaiž…

– Cytaižuok.

– Kā?

– Cytaižuok, – viņš mulsi atkārtoja.

– Cytaižuok… Zini, ja nav pašam sava latgaliešu valodas vektora, var pazaudēties, un man tāda nav.

– Tev ir burvīgs vektors.

– Labi, man ir vektors, taču man ir arī apjucis jautājums. Tu vari pateikt, kas notiek to latgaliešu apziņā un zemapziņā, kuri latgaliski nerunā vispār? No kā viņi kaunas?

– Nezinu, vai tas ir kauns. Pārsvarā ģimenē vienkārši nav ierasts… Es runāju, taču man negribas kļūdīties, negribas pateikt ko nepareizu.

– Nepareizu kam?

– Neatbilst kādām valodas normām, neietrāpīt pareizajā burtā vai vārdā.

– Un kas tur tāds, ja neietrāpa?

– Tu neesi latgaliete, tev piedos, – viņš pasmaidīja.

– Kas gan tajā slikts, ja kāds tevi palabo? Latviešu valodā notiek tieši tas pats, arī es domās kādu palaboju, man patīk tīra valoda. Vai bailēs no kļūdīšanās es pārstāju runāt un rakstīt latviski?

– Tas nav tik vienkārši… Klau, es iekurināšu krāsni, – pabužinājis manus matus, viņš piecēlās no gultas.

Lēnām pietrausos sēdus, uzsedzu sev otru segu un vēroju mušu, kas bija nolaidusies uz loga rūts un nekustējās, vai arī kustējās? Un kā vispār pareizi saka par mušu, kura stāv uz vertikālas loga rūts un nekustas? Vai “nolaidusies” maz ir īstais vārds? Neko vairs nesaprotu, un nekas no tā, ko viņam nupat pateicu, nav tas, ko gribēju pateikt. Pat nezinu, kas ir tas, ko vēlos saprast. Latgali, katrā ziņā. Taču vai cilvēkam no malas to pa īstam ir iespējams saprast? Esmu izbraukājusies pa vietu vietām – no Ambeļiem līdz Upītei un atpakaļ, izprašņājusi teju ikkatru, ar kuru iepazīstos, un, jo vairāk prašņāju, jo mazāk saprotu. Latgale šķiet tik dažāda un raiba, it kā desmitiem brunču būtu citu citam virsū savilkusi. Man ir aizdomas, ka, vēloties saprast šo vietu, tās enerģiju un cilvēkus, prasu no sevis un viņiem pārāk daudz. To seno upurīti, ko dažos joprojām samanu, kāds cits nolīdzsvaro ar darīšanu un aizrautību, un varbūt ar to arī pietiek. Man šķiet, ka gribu jaukties tur, kur man nav jālien, varbūt, ka vienkārši pieņemt un mīlēt ir visa mana daļa.

– No malkas sprakšķēšanas vien kļūst siltāk, – viņš palīda zem segas.

– Mīlu tevi.

– Mhm…

– Klau, rīt no rīta gribu aizbraukt uz “KUUP”, brauksi ar mani?

– Var jau.

– Bet es tevi brīdinu, ka prasīšu vīnu kopeju ar pīnu i buļceņu.

Dzirdēju, kā viņš pasmaida. Pēdējā laikā bieži aizdomājos, vai tas ir viņš, kurš brīžiem skaļi domā un skaļi smaida, vai tā esmu es, kas sākusi dzirdēt to, kas notiek aiz skaņas?

– Un vēl man vajag Anneles Slišānes deču grāmatu, tā būs mana latgaliešu valodas ābece. Kad toreiz bijām pie viņas, izlasīju visus tekstus, kuri ir latviski – tik skaidras, tīras, vienkāršas un vienlaikus dziļas esences. Taču tos, kas latgaliski, nespēju uztvert… Un man patīk, kā viņa saka: “Nui”.

– Man liekas, to tikai Ziemeļlatgalē lieto.

– Kāpēc nevar visur? Tik skaists vārds. Un tu man tā arī nepateici, kā latgaliski ir “vai nāksi pie manis par sievu?”

– Tā neviens nesaka, nav jau 19. gadsimts.

– Kāpēc tu nevari man pateikt vienkāršu teikumu?

– Jo mēs ar tevi gadiem esam sarunājušies latviski, es nevaru tagad pēkšņi pārslēgties uz latgaliešu valodu.

– No kā tu baidies?

Jutu viņa ķermeni saspringstam. Šķiet, kaut kas viņā sakustējās no aizlaikiem līdz mūsu laiktelpai. Baidījos elpot.

– Voi īsi da manis par sīvu?

– Nui.


Kalenders

Feb
19
Tre
11:00 Izruode “Spreideits” @ Daugovpiļs teatris
Izruode “Spreideits” @ Daugovpiļs teatris
Feb 19 @ 11:00 – 12:00
Pyrmū reizi nu teatra skotuvis puosoku luga „Sprīdītis” izskanēs latgaliski! Izruode ir paradzāta kai tim, kurim latgalīšu volūda ir dzymtuo, tai tim, kurim gribīs tū lobuok īpazeit, jo Spreideiša laimis mekliejumi ir labi zynomi i[...]