Roksta autors: Jorens Dobkevičs

Vēļ i vēļ par Latgolu dzierdim i redzim – žūgi, depopulaceja, slāgtys školys, vītejī “politiki”, slapkaveibys, korupceja. Rītumu pasauļa rūbežpunkts, Latvejis myurs, žūgs, bastions. Kaidus tik vuordus žurnalisti naizalosa, kab pīsaisteitu skateituoju viereibu i lyktu caur fortočku īsavērt itamā mistiskajā Latgolā.

Kod aicynoj iz golvyspiļsātu “parunuot par regiona sovpateibom i problemom”, gaida dramu. Prosa aizpiļdeit “kvotu” – paruodeit eksotiskū, natipiskū Latvejis medeju telpai, grib emocionalū Latgolys cylvāku, kurs spielej lūmu, kas īprīšk jau nūsaceita. Kulturys, medeju i navaļstiskūs organizaceju puorstuovim juoizalosa – voi nu radeit vālamū tālu, voi ari pīruodeit, ka mes asam “normali”, taidi poši kai vysur Latvejā.

I vystik – mes poši par sovu Latgolu runuot meiļojam. Pastuostom baikys, dalīkam ari kaidu realitatis druponu. Tei ir duala sajiuta – nu vīnys pusis, ir par kū pasažāluot, tok, nu ūtrys – ir ar kū lapnuotīs. I, īspiejams, tys ir eistais patriotismys i iztureiba: redzēt, kur jumts tak, naslēpt tuo, tok reizē īt i ceineitīs ar sovom mozajom katastrofom. 

Latgola – mits voi realitate?

Latgolys aborigens teik lykts pi krysta otkon i otkon ar tim pošim vaicuojumim – kam esi pīdareigs, kam tyci i kaidu televizeju verīs? Uzticeiba bazneicai, partejai, Latvejai – tei vysod ir juopīruoda. Myusu cylvāki (i tys nav tik Latgolys fenomens) ir īvuiceiti veiduot lojalitati. Šaļtim tei izaver puorspeilāta, nadabyska, pat teatrala, tok tys nanūzeimoj, ka tei ir mozuok eista. Vystik patriotismu i pīdareibu nanūsoka tautys dzīšmu zynuošona voi latvīšu volūdys eksamens, lai cik cīši vaļsti škeļūšī politiki tuo grybātu.

Latgalīša mīlesteiba pret Latveju globojās cytur. Tei ir na deklaracejuos voi lykumu pantūs, tok eipašā, jiuteigā dasadūršonā realitatei. I reizē – ari ryupēs par sovu Atlantidu, myusu mitu, kas juouztur i juokūp. Kam varbyut taišni mits ir tys, kas līk napagaisynuot cereibys. Kas ļaun turētīs pi sapruota i napasadūt, ka i redzīs, ka vyss sabryuk. Mits kai dziniejs – kai tylts storp bejušū i tū, kas byus iz prīšku, storp tū, kas asam, i tū, kas vēļ tik byusim. I mita pamats nūteikti ir vierteibys, na prasmis.

Voi latgaliskais ir beistams?

Latgola vysod ir bejuse telpa, kur dažaideiba na tik pastuov, tok ari veidoj jaunys realitatis. Latgola ar sovu unikalū kulturys kodu palīk par eksperimentalu platformu, kur sasadur i saplyust tradiceja i myusdīneigums (tok tys nūteik daudzi kur). Voi itei daudzbaļseiba var tikt par vīnuotuoju? I kas ir beistamuoks – autentiskums voi tuo tryukums? Iz Latgolys bīži verās kai iz periferejis, kas izaicynoj dominejūšūs narativus. Tok, voi rūbeži pastuov tik kartē? Muokslinīki mums ruoda, ka latgaliskais nav tik regionals fenomens – tys ir konceptuals dialogs par pīdareibu, pretesteibu… Verūtīs, nu kuruos pusis par itū runuot. 

Pīrūbežs vysod ir greiva, kur saplyust vysaidys nasavīnojamys vierteibys, tradicejis, skotpunkti, kotru reizi veidojūt unikalū ekosistemu, kas īsamīsoj vītejā identitatē. Īspiejams, itei laikmeteiguo latgaliskuo identitate ir izšyuta nu pīredzis ceineitīs par breiveibu, pījimt daudzveideibu i radeit jaunus modeļus. 

Viesturyski asūt impereju nūmalē, Latgola palyka par vītu, kur īspiejams nūsaglobuot, kur lelpiļsātu varys beja (i asūt) patuoli, kab kontrolātu vysuduorguokū – dūmys i idejis. Itei breiveibys sajiuta ļuove izplaukt izcylom personeibom, kam lels davums pasauļa mārūgā – Latgolys aktivisti, muokslinīki, zynuotnīki veiduoja jaunys vaļsts, atdzeivynuoja volūdys, veiduoja muzykys žanrus – tī kas beja pioneri, tī, kas beja breivī sirdī pat vysgryušuokajūs laikūs.

Latgolys mitūs i dorbūs ir īdzymta tolerance pret daudzveideibu, rodūšumu, unikalitati. Itys palyka par myusu resiliencis pamatu ari šudiņ. I, voi ituos vierteibys tik vīgli saskaņ ar vysys vaļsts legendu? Voi vystik atsaškir, kas veidoj itū telpu, kur vajag atsataisnuot par tū, ka asam taidi, ka myusu zylūni ustobā i myusu dzinieji i motivi ir cytaižuoki. 

Voi Latgolai juopīruoda sova lojalitate?

Otkon i otkon teik aizdūts vaicuojums, voi Latgola ir uzticeiga Latvejis idejai? Tok, voi pīdareibu vaļstei nūsoka politiska atskaite voi vīnkuorši dzeivuošona i radeišona itamā telpā? Kasdīnys dorbs pi pozitivu puormaiņu sovā sātā. Nasaverūt iz tuo, ka latgalīši ir gotovi ceineitīs i sorguot Latveju, publiskajā telpā pastuov napuortraukta praseiba piec aplīcynuojuma. Nu kurīnis itei vajadzeiba īt? Voi cytuos Latvejis daļuos kaidam juoiztur leidzeigi puorbaudejumi?

Daudzim redzīs, ka gribiešona unificēt vysus i vīnuotys sistemys izgleiteibys, kulturys i ekonomikys jūmuos, ir vīglys veids, kai mazynuot emocionalū plaisu ar Latgolu. Tok na vysod itei pīeja nūstruodoj. 

Statistika ruoda, ka Latgola aktivai pīsadola Latvejis socialajā i kulturys dzeivē, tok vysod teik aizdūts vaicuojums par lojalitati. Itys fenomens nav unikals – mes tū redzim ari cytur pasaulī, kur nūteiktys grupys teik aicynuotys “pīruodeit” sovu pīdareibu. Tok – voi autentiska eksistence poša par sevi nav pīteikams pīruodejums? Vēļ vaira – nu “Lampys” sarunu da Sabīdryskuo medeja ir radzams metropolis snobiskais tūņs, kas pauž, ka uorpus golvyspiļsātys nikuo nav. Itaida demoniziešona, ironeja i romantiziešona roda ainu, kurā Latgolā teik pasnāgta kai nazkas eksotiskys, atpalics, marginals voi pat beistams i, nadūd Dīvs, “cytaižuoks”. Taipat kai Monetočkys dzīsmē par deveņdasmytajim: “В девяностые убивали людей, и все бегали абсолютно голые. Электричества не было нигде, только драки за джинсы с кока-колою.” (“Deveņdasmytajūs nūgalynuoja cylvākus i vysi apleik skraideja piļneigi plyki. Nikur nabeja elektreibys, tik kaušonuos par džinsim i kokakolu” – krīvu vol.) Puorspeilāts, groteskys, tok efektivs narativs, kas izsmej stereotipus. Itamā ailē varim vīglai puormeit “deveņdasmytī” iz kaidu Latgolys pīrūbeža vītvuordu. Tok, voi stuosts paliks ironiskais metamodernismys voi kai skorba politiska i sabīdreibys integracejis rezultatu realitate?

Vystik Latgola na tik stuojās preteimā itam redzīņam, tok ari aktivai veidoj laikmeteigus, kritiskus i kontroversalus narativus poša. Latvejis Muokslys akademejis Latgolys filiale, naatkareigī muokslinīki i režisori nu Daugovpiļs i Rēzeknis, kai ari muokslys i kulturys projekti Latgolys cīmūs veidoj sabīdreibu, kas ir atvārtuoka, kritiskuoka i nūtureiguoka. Tys nav tik pretspors vacajim mitim, tok jauna, dinamiska Latgolys identitate, kas ir organiska i dzeiva. I tī pioneri nav tik myusu viesture, bet myusu godu symta realitate.

Latgola kai kulturys spālātuojs, na perifereja

Mes redzim, kai minoritašu bolsi veidoj spieceigus viestejumus i mozī kulturys kūduli palīk par centralajim diskursa punktim. Latgola itamā ziņā ir spūdrys pīmārs – tei nav perifereja, tok aktivs kulturys spālātuojs, vysmoz tai gribim tū redzēt, lapnojūtīs ar myusu pošu sasnāgumim i cylvākim. Itūgod Eirovizejā Latveju puorstuovēs etnogrupa no Zīmeļlatgolys “Tautumeitas” ar drūsmeigu tautyskuma interpretaceju, kūpā ar igauņu puorstuovi Tommy Cash brauks dejis muokslinīks nu Daugovpiļs – Sanchezz, tok tikū “Oskaru” sajāmušuos kinys “Straume” vodūšais vidis konceptmuokslinīks i 3D muokslinīks beja Daugovpiļs “Saulis školys” absolvents Artūrs Gore.

I, prūtams, “Boņuks” kai modeļs, kas paleidz verbalizēt nūtykušū itamā ekosistemā. Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks” pīduovoj na tik atzineibu, tok ari strategisku pīeju vītejuos identitatis saglobuošonai, ir fantastiskys pīmārs, ka mes spiejam lapnuotīs ar myusu cylvākim i myusu tagadni. I cīši svareigai, ka itei nūtikšona aizdūt vaicuojumus, cik nūzeimeigi ir vītejī narativi i kai tī var tikt par reiku pozitivom puormaiņom? Taišni kulturys nūtikšonys Latgolā itūšaļt ir svareiguokais i radzamuokais pretstots skalim vītejūs politiku bolsim, kurūs vuordi bīži viņ palīk par pamatu, deļkuo daudzim ir “juoatsataisnoj” par tū, ka Latgola ir Latvejis daļa. Prūtams, tī trokī politiki ir vysur, tok patīseiba globojās, pa munam, intimuokūs procesūs – dūmuošonā, refleksejā, muzykā i kinuos, izruodēs i izstuodēs, jaunuos gruomotuos i žurnalūs, sarunuos, kas līk meklēt kūpeigū, na tik agitej tevi bolsuot par kaidu. 

Kas patīseibā ir beistamuoks – autentiskums voi tuo tryukums?

Voi autentiska eksistence poša par sevi nav pīteikams pīruodejums? Voi tei ir juoattaisnoj, juopīruoda, juodasoka otkon i otkon? Latgola nav vīnkuorša, i tei nūteikti nav vīndabeiga – taišni tuos daudzbaļseiba ir spāks, na vuojums. Tok, voi vīnveideiba ir drūsuoka? Voi latgaliskuma pagaisšona patīseibā nav leluokais ryskys?

Autentiskums nav koč kas muzeja vitrinā īlīkams – tys ir dinamiskys process, kas dzeivoj, elpoj i napuortrauktai mejīsadorboj ar vidi. Tū navar īsprūstuot shemuos i kvotuos. Taišni autentiskums, rodūšums i sovpateiga pīeja meklēt rysynuojumus īrūbežuotūs resusu apstuokļūs ir tys, kas varēs paleidzēt mums atrast vysefektivuokūs rysynuojumus ekonomiskai, politiskai atteisteibai. Dorbi i idejis, kas bolstuos gribiešonā veicynuot pozitivys puormejis ir, pa munam, daudz efektivuokys, nakai dorbi deļ vajadzeibys pīruodeit. I, nasaverūt iz vysa, par kū mes runojam – ka mums ir moz cylvāku, moz žurnalistu, kai bīži viņ redzīs, ka asam tik nalela saleņa lelu nūtikšonu pakrieslī, ka vys vēļ ir tī, kas gaida, kod Putins (voi Tramps) jūs gluobs, mums vystik ir kas taids, kas padora myus styprus.

Nui, es cīši labi apsazynoju, kur es dzeivoju – cik tuoli nu munys sātys ir rūbežs, kaidi cylvāki dzeivoj maņ apleik, cik daudz naatkareigūs medeju vēļ pastuov, cik daudz vītejūs aktivistu vēļ ceinejās i cik beistama ir škeļšonuos cena. Tok, īdzeiti pīrūbeža jūslā, mes labi redzim, ka iz myusu verās kai iz “rūbežcylvāku” – tūs, kas balansej storp dažaidom identitatem, storp divejim spāku laukim, storp bejušū i tū, kas byus iz prīšku.

I tī “rūbežcylvāki” nav viņ tī, kas tik verās iz austrumim voi rītumim, bet vīnkuorši turpynoj dareit. Mums ir tī, kurī naatsakuop, tī, kas speiteigai roda, roksta, dokumentej, dzīd, vuica i ceļ augšon myusu pošu stuostus. Mums ir varūni – na tī, kas siež pīminis pluoksnēs, bet tī, kas šudiņ i tepat nas sevī Latgolys, Latvejis, Eiropys gaišū pusi.

Itūšaļt es struodoju pi “Quo Vadis Latgola?” žurnala, kurā apkūpojam desmitim žurnalistu, aktivistu, muokslinīku i politiku stuostus par tū, kū jī jiut i kai izjiut realitati. Pošuos žurnala suokuos jius atrassit natycamu Juoņa Krivteža tekstu, kas, īspiejams, precizuok par vysu puorejū atkluoj tū, kas mes patīseibā asam: “Latgola ir kai seneja upe – lāna i dziļa. Mes vysi dzeivojam storp tū, kas ir bejs, i tū, kas vēļ byus. Mums vysod vaicoj: “Kaida ir Latgola? Kas jius atškir?” I bīži viņ mes asam pīroduši ticēt stuostim, kū poši par sevi asam radejuši. Latgalīts – styprys i speiteigs, runeigs i klusejūšs reizē. Tok, voi mes eistyn asam tik vīnkuorši? Voi varbyut myusūs ir vaira, nakai poši šaļtim saprūtam?”

I mes asam vaira, nakai par sevi šaļtim dūmojam. Maņ grybātūs ticēt, ka mes nameklejam atbiļdis tik tymā, kas bejs. Es zynu, ka myusu autentiskajā realitatē nūteikti ir cylvāki, kulturys fenomeni i radeituoji, kas meklej nuokūtnis modeļus, plānoj tūs, bolstūtīs šudiņdīnys izpratnē, resursūs i scenarejūs, apsazynojūt, ka nuokūtne nav abstrakceja, tok telpa, kas suocās jau niu – myusu dūmuos, lāmumūs i pīredzē, i eipaši – myusu natycamajūs cylvākūs, kas nav mits, bet ir realitate. 

P.S. Cikom es raudzeju pīraksteit itū tekstu, es sev vys lyku nūstuot i vaicuoju, voi tys naizaklausa nalojali, napareizi voi separatiski. Zynit, tei ir tei bīdynojūšuo pošcenzurys sajiuta, pret kurū es tik izmiseigai ceinejūs myusu sabīdreibā. Tok itūreiz ceiņā es nūteikti uzvarieju. Kam es raksteju par tū, kai jiutūs i dūmoju. I, ka jius nūgivot aizvainuojuma nūti par koč kū, tei ir klaida, maņ dreižuok ir nalels personiskys nūgurums pīruodeit i runuot par tū, kas suop. 

Es vīnkuorši grybu, kab Latgola tyktu saprosta, na nūgrīzta. Kab mes vuiceitūs mīļuot myusu dažaideibu Latvejā, kam mums tuos tik bīži datryukst. Mes nūteikti asam vīnā laivā, i taišni Latgola ir tei, kas padora myusu vaļsti spūdru, atškireigu, šaļtim – vīnkuorši jautru i natycamai boguotu.