Roksta autors: Valentins Lukaševičs

Itūgod gaidoma literata i literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča gruomotys “Latgalīšu literati. Mozs īsavierīņs” izīšona, pi kuo niu teik struoduots ar Vaļsts kulturkapitala fonda atspaidu. Ar daļu latgalīšu literatu Lukaševičs jau īpazeistynuojs ari portala lakuga.lv skaiteituojus. Itūreiz stuosts par Pīteri Jurciņu (1932–2004).

Dzims Rogovkā. Drūši viņ vīneigais nu slovonajim rogovkīšim, kurs ir eistyns rogovkīts. Juo tāvs Aleksandrs beja kūrpnīks^[1], muote Anna – postneica.

     “Tēvs prata pašūt smalkus zābakus
     uz laucinieces platās kājas,
     un sirsniņa tik koķeta vēl priekšā!
     Ar šujmašīnu skaistu vīli prata stieškāt.
     Par laiku mainību ar ļaudīm aprunājās.
     No trūcīgā un kautrīgā
     par darbu mazāk paprasīja.
     Bez kautrēšanās noplēsa no blēža.”^[2]

Pīters dzeivuojuos pa Rogovku, cikom 1950. godā pabeidze ite vydsškolu. Juo dzeivis ceļš nu tuo laika ir uorpus Latgolys. Kauņa, Līpuoja, Tukums, Modūne, Reiga.

1968. godā, kod dzejnīkam ir 36 godi, Reigā izguoja juo pyrmais dzejūļu kruojums “Smagums”. 

Maņ pošam nu juo kruojumim vysvaira pateik 1986. godā izdūtais “Kvēpa lidojums”^[3]. Nūpierku itū kruojumu izreiz piec juo izīšonys. Vēļ tāņ pīmiņu dzejūļus “Dārgakmeņi”, “Caur māliem apskaidrots”, “Tirgus”, “Kurpniekmeistars”, “Tramvajā caur 1950. gadu”, “Telefons”, “Impresijas par gaismu”.

1944. godā padūmu aviacejis pyrmajā, nagadeitajā Rēzeknes bombardiešonā guoja būjā apmāram 100 civildzeivuotuoju. Kūpumā Rēzekne pīdzeivuoja 11 lelus padūmu aviacejis izliduojumus. Tymā pyrmajā – Zaļuos catūrgys vokorā i Leluos pīktdīnis naktī – guoja būjā Pītera Jurciņa tyvs radinīks. 

Vysus padūmu godus par Rēzeknis bombardiešonu vītejī daudz runuoja, bet vysod čukstus i svešim nadzieržūt. Ruodīs, ka Pīters Jurciņš (kod bombardēja Rēzekni, jis beja 11 godu vacs) beja pyrmais, kurs itū viesturis nūtykumu izgaismuoja publiski, kod itaidys lītys jau beja pusleidz atļautys – dzejūlī “Rēzeknes bombardēšana”, kurs tyka publicāts gazetā “Literatūra un Māksla” akurat 1986. goda 9. majā.

           “Klīst bailes, bažas, neziņa,
            un traki baumo katrā sētā –
            kur tagad krievs, kur vācietis…
            Trīs reizes Rēzekne ir bombardēta.
            Un Rēzekni kad bombardē –
            pār Īvulānu mežiem sakar sveces.
            Turp lidmašīnas strīpām dūc,
            virs kokiem asiņainas blāzmas recē.
            Un zemes mala līgojas –
            kā lielus akmeņus velns aizā bērtu.
            Bet pretī zenītnieki laiž
            kā spīgulīšus, diegā vērtus.
            Vēl prožektori krustus met,
            tik pusakli pa gaisu taustās,
            tad debesmala novaidas,
            gaiss drebinās, un zeme raustās. [..]
            Un kaimiņi nāk bariņos,
            vairs prātā gulēšana nav nevienam.
            Vai mūsu miestu sitīs ar?
            Ja sitīs – tāpat naktī, ne jau dienā.
            Dažs dzirdējis no savējiem,
            ka Rēzekne nu stipri čupā,
            ka vācieši ir dauzīti,
            bet arī ļaudis aprakti zem drupām.
            Jau atkal sveces debesīs –
            pat šeit tik gaišs, ka avīzi var lasīt. [..]
            Bet pāri Sārņiem – austrumos
            jau arī dzirdama ir reizēm duna.
            Tēvs saka: fronte tuvojas,
            pa ceļam daudz ko apgāzīs un samīs.”^[4]

Cīši daudzi Pītera Jurciņa dzejūli ir eistyn melodiski – nu gotovi teksti dzīsmei!

“Un vai atradīsim kādu pagastu vai ciemu Latvijā, kur nezinātu un nedziedātu Pētera Jurciņa – slavenā rogovkieša – „Vālodzīti”? Šī dziesmiņa ir tikpat kā folklorizējusies, jo ne vienmēr tiek pieminēts, ne vienmēr zināms tās vārdu un mūzikas autors – dzejnieks Jurciņš.”^[5]

2025. goda 26. julī Pušā nūtyka pogosta svātki. Tautys nomā iz skotivis Baļtinovys teatris ruodeja Danskovītis komedeju, akteri papyldynuoja izruodi ar sovu dzīduošonu. Beja ari Leigonā uora bārzā. Maņ sūpluok sādūšais veirīts pīsacēle kuojuos. Kod piečuok vaicuoju, deļkuo, jis pasaceja tai. Ka itei ir vysueistuokuo latgalīšu himna, tai kai gon jis, gon cyti cylvāki tū ir dzīduojuši kai taidu. Ari partū, ka itamā dzīsmē ir universalys, na tik šaurys kai cytuos, vierteibys. Ka itamā dzīsmē nav klišejisku simbolu, ni vaclaiceigu, ni jaunlaiku aktualitašu. Ka tei ir dzīšme par atsagrīzšonu sātā, par bārnim šyupelī, par gaišuoku nuokūtni. Izaruodeja, ka jis ir pensionāts školuotuojs.

Kai dzīsmis atviļni ir skotivis runys konkurss “Vuolyudzāni”, aktualizaceja Romona Spaitāna dzejūlī i tt. Koč ari vuolyudze ir zynomuokais Pītera Jurciņa putyns, daudz jam dzejūļu par sātys zūsem. Ir ari zvierbuli, strodi, vokorliepis^[6], žogotys, dzagiuzys i cyti.
Par “Sazīdēja gaiļa pīši” cytreiz dūmoj, ka tei ir tautysdzīsme, bet eistineibā tys ir Pītera Jurciņa sacarāts dzejūļs – stilizejūt tautysdzīsmi. Ituo dzejūļa nūsaukums ir “Rogovkys kuozu poļka”, pyrmajā paņteņā ari pīsaukti rogovkīši.

     “Sazīdēja gaiļa pīši
     Apeineiša galeņā.
     Doncoj kuozys rogovkīši
     Lela ceļa maleņā.”^[7]

Kod dzīd, cieški viņ teritoreju paplašynoj – rogovkīšu vītā īlīk latgalīši.

Pītera Jurciņa dzejūli ir na tikai melodiski, bet ari daņceigi. Ir jam taidi, kurim nu nūsaukuma var jau saprast – “Vardivu krakovjaks”, “Vēdzeļu kadriļs”, “Sadoncuošona Rogovkā”, “Meiluo, doncuosim” i cyti. Taidi sprygoni i rūtaleigi paņteni.

Pīters Jurciņš beja jautrys na tikai sovūs tekstūs, bet ari dzeivē. Arnolda Auziņa gruomotā “Jautrie rakstnieki” par jū ir taids literarais anekdots.

“Pēteris Jurciņš vēl ir jauns dzejnieks un strādā Madonā par milici. Viņš atbrauc uz Rīgu un satiek Ilzi Bindi.
     – Jūs laikam esat Pēteris Zirnītis?
     – Pa pusei.
     – Kā tas jāsaprot? – brīnās Ilze.
     – Pēteris es esmu, bet neesmu Zirnītis.”^[8]

1990. godā izguoja Pītera Jurciņa dzejis kruojums “Akmeņi un zvaigznes”. Puorsvorā tī latvyski, bet ir ari dzejūli latgaliski. Ari taids, kurā īeileitys suopis, ka latgalīšu volūdys sovpateibā agruok cytnūvodnīki redzēja napareizumu, kū ta zamuoku i naatteisteitu.

     “Vēl mani akcents nūdūt var.
     Man bais te byut vēl izzūbōtam.
     Reits sabūzīs kai cyukas sars:
     Nikod jam naizdobōt pa prōtam…
     As vaicoju tev, genijam:
     Kam latgalītes vōrdus maina?
     Beja Geņa, tagad Ženija –
     Taipat kai seņōk – zylacaina,
     Vīn pīsorkst tod, kod kautrejas
     Nu izrunas, nu dzymtōs puses,
     Un tōļōk sovu krystu nas,
     Vīn izskotōs jau pīkususe.”^[9]    

1996. godā izguoja juo dzejūļu kruojums “Līdz todieniņai”. Tamā ir aktrisei Mirdzai Martinsonei veļteitais dzejūļs “Ne mēs”, kurs nūsaslādz šaidi:

     “Ne tu man, ne es tev:
     mums sveces dzēš dažādi vēji.
     Ne mēs šīs pasaules atklājēji,
     ne noliedzēji”^[10].

1970. goda septembrī Rēzeknē vierīneigi aizritēja Dzejis dīnys. Nu Reigys beja īsaroduši Jānis Peters, Knuts Skujenieks, Marta Bārbale i cyti. Jaunsmiļšu īla tyka puorsaukta par Seimaņa Putāna īlu. “Sapulcējušies dodas pie dzejnieka kapa, lai godinātu viņa piemiņu. Skan Seimaņa Putāna dzejas latgaliešu dialektā. Tās lasa dzejnieks Pēteris Jurciņš.”^[11]

2026. goda vosorā izguoja muzika Sovvaļnīka catūrtais CD albums “Cārtumi”. Tymā ir 13 dzīsmis, ari “Ar Reigys morali” – iz Pītera Jurciņa dzejis vuordim.

          “Ar Reigys morali 
          Iz Rogovku tu nabrauc. 
          Ar Reigys morali 
          Tu nabrauc, muos. 
          Sovs jūks ir Rogovkai,
          I znārba, i sovs kuoss. 
          Ir zīmā Rogovkai 
          Sovs snīgs, 
          Kas teirs i dziļš. 
          I kas tū izbrids ir, 
          Tū dzeive napīviļ. 
          Ir Rogovkai sovs gūds – 
          Kai senču ūzuls augsts. 
          Kas draugs ir Rogovkai, 
          Tys ari maņ ir draugs. 
          A morali maņ pasceis 
          Tautys dzīsmis pants. 
          Gon buoba muteiga, 
          Gon patroks muzykants. 
          Tū saceis krysta zeime kopūs, 
          Dīva noms, 
          I jaunive pi oltora
          Acim myrdzūšom. 
          Bet Reigys morale,
          Kū tu te, muoseņ, lej – 
          Jei myusu Daugovu 
          I jiuru pīšmucej.
          Reigys moralē 
          Kai peickā, kur ir peits – 
          Nu vuocīšu, zvīdru 
          I nu krīvu salaseits. 
          Tev sirds ir loba, 
          Jo tovs ocu myrdzums lobs, 
          Viņ runuos nazkas naeists – 
          Tai kai koklā zobs. 
          Pi golda ej! 
          Te olam mīža spāks, 
          Te daņcī škeisteisīs 
          Tovs moraliziešonys grāks.”^[12]

Kai jau Pīteram Jurciņam rakstureigi, itymā dzejūlī ir humors i hiperbolys, bet dzejūlī pasaceituo dūma ir labi nūprūtama.

^[1] Prota myurēt i daudzus cytus dorbus.

^[2] Jurciņš P. Kvēpa lidojums – Rīga: Liesma, 1986., 20. pl.

^[3] Kruojums veļteits autora tāvam Aleksandram (1899–1957).

^[4] Jurciņš P. Rēzeknes bombardēšana // „Literatūra un Māksla”, 09.05.1986.

^[5] Mauriņa H. Gaisma no Nautrēniem //  „Katōļu Dzeive”, 1999., Nr. 6.

^[6] Latgaliski – leļs.

^[7] Jurciņš P. Vasala, muos, vasals, bruoļ! – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2002.,  85. pl.

^[8] Auziņš A. Jautrie rakstnieki. Raibi un patiesi atgadījumi no rakstnieku dzīves – Rīga: Garā pupa, 1999., 38. pl.

^[9] Jurciņš P. Man sveicīni nu Marijas.. // Jurciņš P. Akmeņi un zvaigznes – Rīga: Liesma, 1990., 15. pl.

^[10] Jurciņš P. Līdz todieniņai – Rīga: Preses nams, 1996., 131. pl.

^[11] Ancāns I. Seimaņa Putāna iela // „Znamja Truda”, 12.09.1970.

^[12] https://m.youtube.com/watch?v=np32ae87LTU&list=OLAK5uy_k4oQV4Sod21kFBZJBQld6QhElYnKjq3Yc&index=10&pp=8AUB (apsavārts 07.07.2026)