Ar tautystārpu bazneicā aba kai Latgolā izapauž sinkretismys?
Roksta autore: Indra Koroļonoka, portals lakuga.lv
Latgolys i latgalīša identitatis naatjamama sastuovdaļa ir kai religeja, tai ari folklora. Koč i vysaidūs vaicuojumūs katuoļticeiba i folklora verās atškireigūs vierzīņūs, tuos tikai apvīnuojumā vīna ar ūtru veidoj tū kulturvidi, kurā dzeivojam i saucam par sovu. Sūpluok katuoļticeibys pīkūpšonai ir sasaglobuojušys dažaidys paražys i īrodumi, kuru saknis vaicojamys senejuokā viesturē, kur ir sovi prīškstoti par pasauli, cylvāka dzeivis ritmu i attīceibom ar goreigū pasauli. Laika gaitā itī atškireigī pasauli i tūs elementi ir mejīdorbuojušīs, pīsalāguojuši i dabuojuši jaunys nūzeimis. Itū procesu ci paruodeibu sauc par sinkretismu – dažaidu religiskūs redzīņu saplyusmi vīnā.
Latvejā kūpumā sinkretismys, kurā saplyust kristīteiba ar poguoniskū, nav nikas puorsteidzūšs, bet taišni Latgolā katuoļticeiba ir sasaglobuojuse vysizteiktuok, rodūt spylgtu folklorys i kristīteibys saplyusmis pīmāru. Kristīteiba, kai zynoms, tyka īvīsta 13. godu symtā leidz ar krystnešu īīšonu i Livonejis izaveiduošonu[1] myusu dīnu Latvejis i Igaunejis teritorejā. Tok pyrma kristianizacejis latgalim, kuri dzeivuoja myusu dīnu Latgolys i Vydzemis dīnavydu dalis teritorejā, beja sova izpratne i redzīni par sakralū pasauli. Byuteibā daudzi kas nu tuo, kas myusu dīnuos nūvārojams katuoļticeibā Latgolā, ir latgaļu pyrma kristīteibys i katuoļu religejis saplyudums, ka i pyrmajā šaļtī tai nimoz nasaredzīs.
Muorys tāls
Latgola teik bīži saukta par Muorys zemi, ar tū dūmojūt Svātuos Jaunovys Marijis zemi. Leidz ar tū šaļtim teik klaidainai puorprosts, ka Svātuos Marijis tāls ir bejs jau pyrmskristīteibys mitologejā. Vystik Muorys ci Svātuos Marijis kults Latgolā aizasuoce taišni leidz ar krystnešu īīšonu. Eiropys kristianizacejis laikā Vuocu ordeņam beja tradiceja pakļautuos i kristeituos zemis nūsaukt kaidā katuoļu bazneicys svātuo vuordā. Jaunovys Marijis zemis tituls tyka pīškierts vysai Livonejai, vystik ar laiku tys sasaglobuoja i nūsastabilizēja tikai Latgolys teritorejā. [2] Vaicuojums, voi Muora kai dīveiba beja ari pyrma krystnešu īīšonys, vys vēļ nav skaidri atbiļdāts.
Folklorists Valdis Muktupāvels stuosta, ka dīveibys Muorys tāls nav vīnnūzeimeigs, i ar piļneigu puorlīceibu apgolvuot, ka Muora latgaļu sakralajā laukā ir īguojuse pyrma voi piec kristianizacejis, nav īspiejams. “Vysupyrma, dokumentali nav fiksāts, ka Muora ir bejuse pyrmskristīteibys laikā. Tei ir koncepceja, hipoteze, kuru ir izsacejuši kai dzejnīki, pīmāram, Māra Zālīte, tai ari jau pyrma tuo dīvturi i Ernests Brastiņš. Ir ari hipotezis par tū, ka Muora ir sinkretisma forma – tei kai dīveiba asūt pastuoviejuse jau pyrma kristīteibys i vāluok saplyuduse ar Jaunovys Marijis tālu, vystik tys nav eisti pamatuotai – par tū nav jau dokumentalu līceibu.
Pietejumi par Muoru folklorys tekstūs, kū veikuši ari teologi, reducejās iz tū, ka Muora ir Svātuo Marija, kas tykuse latvyskuota i vāluok tykuse ari dainuos. Tam ir ari volūdnīcyski apstyprynuojumi. Vīna līta, kū var saceit drūsai, ir, ka pyrmskristeiguo religeja Latvejā nabeja kanonizāta ar dīveibu sarokstu, kū tagad atlyktu tikai atjaunuot i restaurēt. Dreižuok varātu runuot par dažaidom religejom.
Pīmāram, leitovīšu religeju pietnīki tam ir dagrīzuši viereibu, sokūt, ka taidys baltu religejis vyspuor nav, bet ir bejušys daudzys dažaidys religejis vīnā i tamā pošā vītā, kurys laika gaitā mainejušuos. Leidz ar tū itī procesi naļaun nūsaceit, ka beja taida Muorys dīveiba. Tī dreižuok ir hipotetiski pījāmumi, kuri daleji teik baļsteiti volūdys materialūs, daleji varbyut saleidzynuojumā ar cytom indoeiropīšu tradicejom. Sakne “mar-” atrūnama dīzgon daudzuos volūduos, īskaitūt, pīmāram, fraņču volūdu, sanskritu. Bet es naasu redziejs tam nūpītnu volūdnīcysku saleidzynuojumu. Es personeigi slīcūs iz tū, ka ir puoruok moz pīruodejumu tam, ka Muorys dīveiba ir bejuse pyrmskristīteigajā religejā.”
Tikom folkloriste Iveta Dukaļska pīļaun dūmu, ka Muorys tāls i kults Latgolā ir bejs ari pyrma kristianizacejis, vystik daudzu godu symtu garumā tys ir tai sasajaucs ar kristīteibu, ka myusu dīnuos vaira naatškiram vīnu nu ūtra. Dažaidī redzīni paruoda, cik sarežgeita patīseibā ir sinkretisma pietnīceiba i atškireigūs sakralūs puorlīceibu atdaleišona.
Rūbežs katuoļticeibys i folklorys vydā
Katuoļu prīsters Guntars Skutels, kurs kolpoj Viļakys pusē, skaita, ka folklora ir cīši nūzeimeiga myusu tautys identitatis, viesturis i goreiguo montojuma daļa, it seviški Latgolā. Jis pastreipoj, ka dreikst naizalaseit tikai koč kū vīnu – folkloru voi katuoļticeibu, i ir pilneigi normāli, ka cylvāks apvīnoj tuos obejis. “Es nuokūtnē grybātu redzēt, ka folklorys kūpys ir aktivys bazneicā na tikai svātku reizēs, bet ari kasdīnā. Zynu, ka daudzuos draudzēs kaids folklorys kūpys dalinīks voi pat vadeituojs dzīd bazneicys korī. I deļkuo lai jī navarātu atīt tautystārpūs i veikt dažaidys aktivitatis, ari, pīmāram, saļmu dzīduošonu, kuru tagad puorjam daudzys folklorys kūpys? Maņ ir bejuse sadarbeiba ar folklorys kūpu “Upīte”, kur jī ari aranžej bazneicys dzīsmis voi pīškir tom cytaižuoku, jaunu skaniejumu – mums ir bejs ari tai. Aktualizēt ituos dzīsmis ir svareigi na tikai bazneicai, bet ari folklorys kūpom,” tai G. Skutels.
Vaicojūt par sovim nūvārojumim cylvāku paražuos i īrodumūs, kur radzams sinkretismys, G. Skutels atbiļd: “Es dūmoju, ka taidu paražu, kurys katuoļticeibā snādzās nu folklorys i ūtraižuok, ir cīši daudz. Vairuoki pīmāri radzami bēru tradicejuos. Izplateita tautys tradiceja ir egleitys pi kopu vuortu, kū nazkur uorpus Latgolys es naradzu tik bīži. Ar egleitem saistuos i cyti īrodumi, pīmāram, ka tuos ir juoizraun voi juonūlauž, turkluot ir svareigi, taišni kurs tuos nūlauž. Ari tei poša spīgeļu aizsegšona. Ir dzierdāts, ka cylvāki soka – bazneicā tok Leluos pīktdīnis nūtikšonu laikā krystus ari aizsadz! Redzit, ir svareigi, kai kotrys cylvāks pats tū sasaista. Tai redzim, ka folklora daudz kū ir pajāmuse ari nu katuoļu bazneicys, deļtuo bīži ir vaicuojums – kas tod beja pyrmais?”
Reizem nu folklorys īguojušuos paražys tik veiksmeigai ir tykušys integrātys katuoļticeibai rakstureigajā kuorteibā, ka cylvāki pat napamona, nu kurīnis patīseibā kaida tradiceja īt. Pīmāram, G. Skutels stuosta par kaidu bēru tradiceju, kas teik veikta kai katuoļu tradiceja, vystik īt nu folklorys:
“Pyrma puora godu maņ beja gadīni, kod bērēs cylvāki zuorku nese caur lūgu, na durovom. Tī cylvāki beja katuoli, bet uzskateja, ka dzeivs cylvāks īt pa durovom, a dvēseleite pa lūgu. Jī beja puorlīcynuoti, ka tei ir kristeiguo tradiceja i nazynuoja, ka tys patīseibā īt nu folklorys.
Es asu raudzejs ari atrast vysom tradicejom kaidu goreigu izskaidruojumu, jo bīži vīņ itom lītom tū var atrast. Munā uztverē ir svareigi saprast tū mierki. Ka cylvāks soka, ka tys jam ir byutiski, ka jam tai ir darejuse baba i dzeds, tod dareisim tai! Ir svareigi, lai tys nabyutu kas nalogiskys, jo ir ari vysaidys oplomys darbeibys, kas cylvāku tikai apgryutynoj.”
Prīsters atkluoj, ka bīži ir gadejīs nūvāruot, kai pošu cylvāku radeituos paražys jim palīk par navajadzeigu trauciekli. Kristeiguo ticeiba paleidz napīsavērst kaidai vīnai konkretai darbeibai, kas cylvāka dzeivi sarežgej, bet vys paleidzēt jam tikt iz prīkšu i vairuot mīlesteibu. “Muns golvonais aizdavums ir atrast tū kūpsaucieju, kas ir pats byutyskuokais, jo daudzim dažaidys paražys ir apgryutynuojums,” tai G. Skutels.
“Es uzskotu, ka folklora var byut lels paleigs goreigajom vierteibom, bet ari tuos pošys goreiguos vierteibys paleidz cylvākim kasdīnā i dzeivis ritiejumā. Tei ir naatjamama dzeivis sastuovdaļa cylvākam. Ka jis dzīd dažaidys dzīsmis, kur varbyut ari nav īkļauts teksts par Kristu voi Dīvu, bet, ka tuos ir goreigys i skaistys, tod tys paleidz cylvākam morali, styprynoj goru i bādu padora mozuoku. Ticeiba i folklora var cīši boguotynuot cylvāka dzeivi, ka tuos naaizānoj pošu golvonū – mīlesteibu. Voi cylvāks ir folklorā, voi bazneicā, voi obejuos vītuos, golvonais, lai tam vysam apakšā byutu mīlesteiba, sirds dedzeiba, gribiešona byut par gaismu i gribiešona byut lobam.”
Folkloriste Iveta Dukaļska atkluoj, ka katuoļticeiba i folklora eistyn ir cīši sasavynušys, i tuos vīnnūzeimeigai atdaleit ir sarežgeiti: “Dūmoju, ka atdaleit katuoļticeibu nu folklorys byutu pagryuši, eipaši pošā Latgolā. Bet uorpus Latgolys, ar skotu nu molys, var ari atdaleit voi vysmoz saleidzynuot. Kasdīnā jau nivīns nadūmoj, kas ir kas, bet dzeivoj sovu dzeivi i pīsatur pi dzeivis lykumu. Katuoļticeiba, folklora voi myusu dīnuos ticeiba koč kam cytam, tys vyss ir cylvāka dzeivis zynuošona – kotram sova, bet golvonais, lai vysi var sadzeivuot.”
Ari I. Dukaļskai ir konkreti pīmāri tam, kod i kai cylvāki veic kaidus ritualus voi tradicejis, poši naapsazynojūt, kai tei tradiceja rodususēs. Jei izceļ kuozu tradicejis, kuruos bīži asūt saradzama itei paruodeiba: “Nu folklorys ir leigovys ryudynuošonys dzīsmis, tymā pošā laikā, atsavodūt nu saimis, skaita bazneicys lyugšonys i dzīd katuoļticeibā tai sauktuos “Dīva dzīsmis”. Kai vēļ vīnu tradiceju jei miņ ari saļmu dzīduošonu pi myrušuo. Tys var ruodeitīs naparostai, deļtuo ka saļmi ir tīši saisteiti ar katuoļticeibu i tūs teksti ir jimti nu Vacuos Dereibys. Vystik tys nateik vuiceits bazneicā, bet gon teik montuots nu paaudzis paaudzē – kai dzīšmu teksti i melodejis, tai vyss saļmu dzīduošonys process i gaita. Kluotyn vēļ – saļmu dzīduošonys tradiceja kotrā pogostā atsaškir.”
Koč i viesturiski kristīteiba beja pret poguonismu, vys kaidys atkuopys tyka pīļautys. Taipoš ir tradicejis, kur izteikti vārojams kristīteibys i folklorys savynums. I. Dukaļskys pietejuma laukā vysspūdruokais sinkretisma pīmārs ir saisteits ar godskuortu svātkim – Zīmyssvātkim. Cīši aizraunūša ruodīs “īšona gradzēs”. Itūšaļt tradiceja jau ir pagaisuse, bet seņuok Pušmucovys, Blontu, Kuorsovys, Cyblys i Mērdzinis apleicīnē tei beja īrosta līta. Byuteibā tei ir leidzeiga “īšonai čyguonūs”, vystik cīši saisteita ari ar katuoliskū bazneicu: “Tū katuoliskuo bazneica pīļuove dareit 24. decembrī, klusuokojā dīnā pyrma svātku, tikom “īšonu čyguonūs” varēja suokt tikai 25. decembrī. Pīļaunu, ka suokumā “gradzēs” guoja nabadzeigi ļauds, lai Zīmyssvātkim dabuotu iedīni. Itū ritualu dareja tikai godūs vacuokuos sīvītis.”
“Teicieji vēļ pastreipoj, ka īšona “gradzēs” nu īšonys “čyguonūs” atsaškeire ari ar dīnys laiku, kurā itei paraža tyka veikta. “Gradzēs” guojuši pa vokorim, bet “čyguonūs” varēja īt pa dīnu. “Īšona “gradzēs” beja ziņa, ka katuoliskajā bazneicā suokušuos Zīmyssvātku svineibys – “gradzis” byuteibā piļdeja Zīmyssvātku viestnešu funkceju. Ot, ite i pasaruoda sinkretismys – bazneica pīļaun folklorys tradiceju i ūtraiži – Zīmyssvātku svineibys saisteitys ar katuoliskū bazneicu. Vyss kūpā,” tai I. Dukaļska.
Latvīšu folklorys kruotivis materialūs atrūnami īroksti par “īšonu gradzēs”: “Zīmyssvātku vokorā pi lūgim dzīduoja nabadzeigi dzīduotuoji – gradzi. Tī dzīdūt lyudzēs svātku duovonys: dasu, kilbasu, dasu, kilbasu, gradzin, gradzin”. I. Dukaļska nūruoda, ka poši teicieji, kuri vēļ atguodoj itū tradiceju, stuosta, ka “gradzēs” guoja tikai nabadzeigi ļauds, i, īspiejams, lai tūs naatpazeitu, jī nūzīduši sejis, apvylkuši skrandainys drēbis i kulis puor placu. Jī nav guojuši īškā ustobā i pat naasūt prasiejušīs, lai jūs īlaiž sātā. Tuo vītā dzīduojuši “Dīva dzīsmis” pi lūgu, piec kuo sajāmuši duovonys, kas beja vysaidi Zīmyssvātku iedīni – dasys, gaļa i tt. Zeimeigi, ka “Dīva dzīsmis” nav bejušys taidys, kaidys tuos dzīd bazneicā.
“Arī kasdīnys dzeivē, ka tai pīdūmoj pi vysaidu ticiejumu i sapynu nūzeimu, var saceit, ka vaira naatškiram, kas nu kurīnis īt, bet golvonais, ka tū varim izmontuot kasdīnys dzeivē i nūdūt paaudzem iz prīšku, saglobojūt savu latvyskumu i latgaliskumu,” tai I. Dukaļska.
[1] Zeile, P. (2006) Latgales kultūras vēsture. 104. pl.
[2] Zeile, P. (2006) Latgales kultūras vēsture. 104. pl.

Komentari