Intervejis autore: Kristīne Pokratniece

Birutu Ūzuleņu (Ozoliņu) mes pazeistam kai latvīšu etnomuziki i kūklātuoju. Juos dzīduotajuos dzīsmēs tautys muzyka sasavyn ar džeza rūtaleigumu. Latgalīšu tautysdzīsmi jei ir īpazeistynuojuse ar Indejis ragu, aicynojūt ari itymā rudinī iz divejim koncertim. Tok sovu energeju jei īlīk na viņ koncertūs, klavīrskaņdorbu raksteišonā, pedagogejā, bet ari folklorys pietnīceibā. Taišni pietnīceiba lykuse myusu celim krystuotīs i, Birutys īdrūsynuotai, kūpā struoduot pi Bierzpiļs pusis melodeju apkūpuošonys i sagatavuošonys plotuokai lītuošonai. Dorba procesā na vīnu viņ reizi myusu sarunys aizguoja plotuokuos puordūmuos par tautysdzīšmu dzeivi nazkod i tagad, par dziļuoku jūs byuteibu i nūzeimi cylvāka dzeivē.

Zynu, ka tu niu Latvīšu folklorys kruotivē ceņteigai struodoj ar Latgolys melodejom i tūs puorraksteišonu datorsalykumā. Pamozam tūp ari Latgolai veļteiti izdavumi. Pastuosti, kai tu pi taida darbeņa tyki?

Varātu saceit, ka leidz tam mani atvede gars ceļš. Puoruok gars. Byutu es drusku attapeiguoka, seņ jau beja laiks. Es nazynuoju, ka itik daudzi melodeju guļ kai rūkrokstūs, tai ari audio. Napuorraksteitys. Tyukstūšom. Labi, daudzys atsakuortoj izmaineitūs veidūs, naskaitomūs, daudzveideigūs variantūs. Pa munam, ite ir tik daudzi materiala, kur veikt pietejumus – sociologiskus, psihologiskus, muzykalus, da jebkaidus. Tikai tū vysu vajag apkūpuot gruomotuos. Gruomotuos ar vuokim, kū var pajimt rūkuos, pasmaržuot, samīļuot, īpazeit. Caur itū dorbu es atrodu veidu, kai sevi likt lītā. Maņ ir prasmis folklorā, lai sajustu, akademiskuo izgleiteiba, lai nūvārtātu, zynuošonys, lai pīraksteitu notys, i kas vēļ cīši svareigi – gribiešona. Maņ vīnolga, voi doru tū par veļti, voi par samoksu, tys munu gribiešonu naītekmej.

Deļkuo taišni Latgolys melodejis tev ir vystyvuokuos?

Asu dzymuse i auguse Latgolā, Rēzeknē. Tys vysu izsoka.

Voi vysā lelajā dzīšmu materialā ir bejuši kaidi puorsteidzūši atrodumi?

Jau nu poša suokuma, kod īpazynu tautys muzyku, mani pīsaisteja tuos vyssenejuokuos dzīsmis. Juos atsaškir, juos navar sajaukt. Juos maņ vysu myužu ir kai duorgakmini voi kai zvaigzneitis, – ka tuos turiesi sirdī, nikod dzeivē naapsamaļdeisi. Tuos ir melodejis, kam nav takstmāra, kas skaņ breivai, kai kaidys skanis, kas ir dobā. Melodejis, kam tūņkuortys ir senatneigys, nav mažors voi minors, kai mes tagad vysu dolom. Vysuvaira mani puorsteidze teicieju prasme variēt melodeju. Nūdzīd daudzi pantu, nivīnu reizi naatkuortojūt melodeju vīnaiži, ir kaids jauns lūcejums, kaids izrūtuojums.

Zynu, ka esi atrodusi pīraksteitys sovys vacvacmamys dzīsmis. Voi tev izadeve jū dzeivē satikt?

Par munys muotis vacmuoti Karuseiti varātu daudzi runuot, koč naasu jū dzeivē satykuse. Jei beja dzymuse 1867. godā. Juos dzimšonys datus atrodu Melngaiļa folklorys materialu 2. daļā. Nu vysom Karuseite beja eipaša ar tū, ka zynuoja daudzi dzīšmu, puosoku. Bārni skrēja jai pretim, kod jei guoja cīmā. Karuseite bārnim izstuosteja vysu, kū redzēja pa ceļam. Es jū pi seve saucu par myusu dzymtys “zvaigžņu turātuoju”. Kaidam tok ir juonūtur tuos zvaigznis.

Voi Karuseitis dzīsmis vāluok esi dzīduojuse ari poša?

Asu dzīduojuse, vēļ aizviņ dzīžu. Jau pyrmajā albumā “Bolta eimu” ir juos dzīsmis.

Varbyut nu tovys dzymtys ir bejs vēļ kaids teiciejs?

Tīpat Melngaiļa materialūs atrodu ari sovu vacmuoti Annu Arbidāni. Sovu muoti Lūciju jau jaunuokuos gruomotuos, Alduonis (Aldonis) Kalniņš beja juos apcīmuojs Sarkaņu sātā. Par tū muote beja aizmiersuse, nazynuoja pastuosteit.

Koč ari navar runuot par dzīsmi kai tikai i vīneigi kaidai konkretai geografiskai vītai pīsaisteitu vīneibu, ir īrosts i vysod gribīs, tai saceit, paviļkt dečeiti iz seve – pasaceit, ka nu itei eistyn ir tikai muna pogosta dzīsme. Vystik, struodojūt ari ar puorejuos Latgolys dzīsmem, kai tu raksturuotu kūpumā Bierzpiļs pusis melodejis, tūs skaniejumu?

Puorsaverūt vysus pīrokstus i īrokstus, vysuvaira īkreit acīs tys, cik Bierzpiļs materials ir dzeivs i sadzeiviskys, “šakur tagad” lītojams. Blokus senejim bolsim te ir gona daudzi jūku dzīšmu, ziņģu i apdzīduošonys dzīšmu – var redzēt, ka itai dzīsmis dzīd, lai byutu vīgļuok struoduot i puormeit kaidu osuoku vuordu. Tys ir skaiški, ka Bierzpiļs pusē tei senejuo dzīduošonys manīre i volūdys izlūksne tik organiski sadzeivoj ar jaunuoka laika ziņgem, kas saglobuojušys tū pošu patīsū vītejū raksturu.

Bierzpiļs ir Latgolai pa vydam, kai krystceļīs, kur dzīsmis īt škārsom, šurpu turpu. Leidza ar tū jom ir ari daudz variantu. Dzīsmis grīžās cauri laikim kai dzīšmu dziernovuos, cikom atrūn tū sovu nūspūdrynuotū veidu. Juos dzīduotuojs vairs naizmaina, vīneigi īdūd kaidu izrūtuojumu, bez kuo navar! I taidys dzīsmis ir Bierzpilī. Pīmāram, “Eme, eme, muosenis”. Bet leluokais vairums dzīšmu dzeivoj sovu dzeivu dzeivi – ar variantim, izmaiņom, piec gorastuovūkļa. Roduos īspaids, ka daudzi dzīšmu ir procesā, taidā kai ceļā. I tys ir tik cereigai!

Voi caur dzīsmi var saklauseit koč kū konkretai vītai rakstureigu?

Es varātu par tū runuot, ka kaidu ilguoku laiku dzeivuotu storp Bierzpiļs ļaudim. Nūteikti varātu atrast kaidu rakstureigu īzeimi. Kotrai vītai ir sova energeja, kas storoj cauri cylvākim i dobai. Tei nūlosoma caur cylvāku volūdys skaniejumu, pat nasaklausūt, kū jī runoj. Tys nūlosoms nu cylvāku reakcejis, kai jī uztver pasauli, jaunus īspaidus. Tys nūlosoms tymā, kai jī uztur sevi i vidi sev apleik. Tys vyss ir saisteits. Dzīsme daudzi var pastuosteit. Bez vuordim.

Kaida, pa tovam, ir leluokuo vierteiba taidim pietejumim, kas pīsavierš konkretai geografiskai vītai – pogostam, nūvodam, apleicīnei?

Pyrmkuort, tei ir vierteiba cylvākim, kuri ir viesturyski saisteiti ar itū vītu. Tei ir kai vizītkarte, kai pīdareibys zeime. Tok cylvāki ir vysaidi. Cytam tys ir svareigi, cytam nav. Cytam ir saikne ar zemi, dzymtys spāku, cytam tuo nav. Tei ir kotra breiva izvēle – turētīs pi dzymtuos zemis spāka voi nā. Pamats ir juoīlīk. Kai sākla juoīsiej zemē, lai tei tuoļuok dora sovu dorbu. Zvaigžņu turātuoja dorbu.

Voi folklora var byut tys, kas paleidz veiduot saikni ar dzymtū pusi?

Maņ tys paleidzēja vysu munu myužu. Munu seņču vīta ir ap Sarkanim, Obrickim, pusceļā nu Rēzeknis da Ludzys, kur dzeivuojuši Ludzys igauni aba luci. Tuos senejuos melodejis, taidys šaura diapazona, monotonys, kai pošam sev dzīžamuos – tuos pamūdynoj manī taidu eistynu sevis pošys sajiutu, dzeivu eseibys sajiutu.

Pa tevim, voi i deļkuo ir svareigi myusu dīnuos dokumentēt i saglobuot dzīsmis i tradicejis?

Tagad ir tikpat svareigi kai pyrma symtu godu. Ari tūreiz folklorys vuocieji naratai dzierdēja nūpyutys – “tagad jau aizmierstys senejuos dzīsmis…”. Deļkuo ir svareigi? Cylvāki vysā pasaulī saprūt, ka tautu unifikaceja, vīnaiduošona byutu brīsmeiga, tok, par laimi, tei pat nav īspiejama.

Bet kai tu verīs iz tautysdzīsmis dzeivi myusu dīnuos? Voi tei vys vēļ mainuos i atsateista?

Naizbāgamai mainuos. Bet tymā pošā laikā dzīsme paleidz sev naaizamaineit puoruok tuoli, saglobuot sovu sakni, stumbru, byuteibu. Kod radzu, ka volkoj tautystārpu, dūmoju, cik skaistu tys padora cylvāku! I volkuotuoji poši tū pamona, jim tys pateik. Jim pateik nest tū skaistumu, uoreju i īškeju. Jaunīši ar lapnumu volkoj tautystārpu. Tys vyss savalk kūpā vysys ituos vierteibys. Sauksim tū par estetiku, a kaids lobs instruments tys vystik ir!

Es cytu reizi pruotuoju, voi mes naraugom folkloru tai kai īsaļdēt, gribim saglobuot namaineigu nu konkreta pīroksta, varātu saceit par ar taidom kai bailem pa daudzi tai dasadūrt?

Ka mes publicēsim dzīsmis ar daudzajim variantim, akcentejūt tū, cik lela vierteiba ir daudzveideibā, tod mes padareisim lelu dorbu. Par tū ir daudzi juorunoj, īskaitūt daleibu folklorys skatēs, izceļūt tū ar lobuoku viertiejumu.

Bīži viņ par dzīsmis melodeju i tekstu dūmojam kai par koč kū saaugušu i nadolomu.

Vysim mums zynoms, ka kora dzīšmu – tautys dzīšmu apdaru radeišona beja tam par īmaslu. Nu tai tys ir, bet mes navarim nūsūdeit tuos kora dzīsmis, kas ari dora sovu lobū dorbu. Bet, ka par variantu i daudzveideibys vierteibu tiks runuots, tod cylvāku izpratne veiduosīs.

Pa munam, lobs teiciejs ir ari talanteigs cylvāks, gorā apduovynuots cylvāks. Kaidam algoritmam juobyut cylvāka golvā, lai nūdzīduotu 17 dzīsmis pantus, nivīnu reizi naatkuortojūt melodeju?! Kotrā pantā drupeit cytaižuok veidojūt melodejis rokstu. Tys nav sagataveits voi īstudāts prīšknasums, bet ir piļneigi skaidrys, ka tys teik dareits apzynuotai. Tys ir lels talants. Pi kam – tys izdzīduots tai, lai dzīsmis stuosts i nūskaņa ir golvonais. Vysim teiciejim, prūtams, tys na spākam.

Voi, pa tevim, atsaškir dzīduošonys tehnika i skaniejums agruok i tagad? Asu dzierdiejuse uzskotus, ka myusu dīnuos mes dzīžam, pīlītojūt vaira spāka bolsā? Bet varbyut tū veidoj myusu prīškstots, ka asam dzierdiejuši īrokstūs viņ vacuokys paaudzis teiciejus?

Kod klausomēs latvīšu volūdys īrokstus, kas tyka izdareiti pyrma 50, pat 100 godu, saklausom cytaižuoku bolsu – izteiktuokys bolsa intonacejis, garuok stīptus patskaņus, izteiksmeiguoku i teatraluoku dikceju. Taipat sovaiduoka ir bejuse dzīduošona. Skaneiga dzīduošona i spieceigs bolss ir dobys duovona. Klīgšona – tys nav spāks. Tu laikam vaicuoji par tū. Vyss atkareigs nu cylvāka saprasšonys, rakstura, gaumis. Ar dzīduošonu mes sevi veidojam. Klausūtīs vacuokuos paaudzis teiciejus, kurim jau puori 80, nav šaubu, ka vacums atstuoj pādus. Bolsā skaņ cylvāka dzeivis pīredze, kū navar atdarynuot. I navajag. Ļausim, lai vyss skaņ tai, kai tam skanīs. Kotram saskaņā ar juo pasauli.

Interveja ir daļa nu bīdreibys “Radošā apvienība “Treis”” projekta “Bērzpils pagasta dziesmu folklora: digitāls nošu pieraksts”, kas eistynuots ar Latgolys regiona atteisteibys agenturys i Vaļsts kulturkapitala fonda mierkprogramys “Latvīšu viesturyskūs zemu atteisteibys programa” atbolstu.