Roksta autore: Inga Kaļva-Minina

Varbyut kaidam itys viersroksts[1] redzīs taids nadaudz kalamburiskys, bet tai jau ir – raksteišonys process nav īspiejams bez dūmuošonys. Bet tei dūmuošona bīži viņ mādz aizvest tik tuoli nu tuos suokuma dūmys, prūti, par kū beja juodūmoj vysupyrma, ka pieški saprūti – tu esi jau cytūs tekstūs īškā. Otkon saguoja nadaudz kalamburiski? Tod turpynuojumā par vysu piec kuortys.

Īdviesme

Šaļtim maņ pruotā īīt dūma, cik daudz iz mani atsatīc vysaidūs kursūs i intervejuos bīži dzierdātuo fraze – ka tu vari naraksteit, tod lobuok i naroksti. Tod es sev pavaicoju – voi es voru naraksteit? Juopībylst, ka ite es dūmoju taišni vysaidus rodūšus dorbus kai dzejūli, stuosti. I kaida ir muna atbiļde? Nui, varu gon, partū ka ikdīnā žurnalistis dorbā saīt cīši daudz raksteit, i cylvāks var nūgurt nu tekstu. Kai nu cytu raksteitu, tai ari nu sovejūs.

Bet tod tu internetā izlosi kaidu pavysam naparostu viersrokstu voi kaidā intervejā sadzierdi cīši zeimeigu frazi, i saprūti, ka par tū varātu pīraksteit dzejūli voi vysmoz itū temu īkļaut kaidā sovā rodūšā dorbā. I, kab naaizmierstu itū ideju, tū pīroksti iz lapenis voi telefonā. Tod tu izej laukā i īraugi nazkū skaistu, smīkleigu voi pavysam naīrostu (rodūšim cylvākim tai mādz byut – jī bīži viņ pamona tū, kū cyti ikdīnys skriejīnī naīrauga, voi ari vēļ vīns variants – jim tik labi struodoj fantazeja, ka ikdīnišķuo aina jau vizualizejuos jaunuos ainuos, nūtykumūs, vuordūs).

Tod tu apaudz ar vysaidom idejom, mozim sapneišim par tū, kū tu grybātu pīraksteit. I tu zyni, deļkam tev ir svareigi tū izlikt iz papeira (taustoma voi virtuala – tam nav nūzeimis – golvonais ir pīraksteit), i tu zyni ari mierkauditoreju, kurai tū raksteitu. Bet varbyut poša pyrmuo mierkauditoreja esi tu pats? Kotrys rodūšais dorbs ir sovu spieju aplīcynuošona – ka nu idejis, nu pīraksteitys rindenis tu vari radeit normala izmāra tekstu, ļaunūt tam dzeivuot pylnvierteigu dzeivi lelajā pasaulī.

Maņ pateik pasastaiguot, i asu sacynuojuse, ka tod maņ cīši labi atīt vysaidi rodūši impulsi. Nui, byutu interesanti, ka vysys munys rodūšuos dūmys kai mozi taurineiši liduotu apleik munai golvai. Tys nūteikti bytu cīši breineigs skots, kas garumguojiejūs radeitu naizpratni i puorsteigumu. Bet varbyut cylvāki jau ir pīroduši pi vysaidu naparostu izdareibu (tān že kotrys ir cylvāks ar kameru ci blogers, kurs izdūmoj vysaidys jūceigys padareišonys, kab īinteresātu publiku i socialajūs teiklūs sajimtu piec īspiejis vaira sirsneņu, komentaru). Nui, varbyut nivīns i nikuo napamaneitu. A es taida smaideiga, klusi pi seve puorskaitūt atguojušuos dzejis rindenis, prīceiga ītu iz prīšku. Voi smaideigi cylvāki mulsynoj cytus cylvākus? Dūmoju, ka mulsynoj gon.

Vysu itū puordūmojūt, saprūtu, ka tod jau vystik saīt, ka bez raksteišonys es navaru iztikt. Īdviesme tik bīži atīt poša, ka atlīk viņ pīfiksēt, kab dūmu nūturātu pi seve iz ilguoku laiku. Taitod – ka navaru iztikt bez raksteišonys, tod ir juoroksta. I es apsūlu sev, ka beidzūt na tik dūmuošu par jaunu tekstu radeišonu, bet ari raksteišu.

Latgalīšu volūda

Raksteišona tevi var aizvest vysaidūs breineigūs ceļūs, ļaunūt pīdzeivuot jaunus nūtykumus i īpazeit cylvākus. I maņ prīca, ka taišni raksteišona latgaliski ir taida eipaša spieja, ar kurys paleidzeibu es i lobuok īpazeistu sevi, i ari pasauli sev apleik.

Pasasokūt latgalīšu volūdai, muns rodūšais dorbs bārnim “Sirdsbolss” pīdzeivuoja tik daudz breineigu nūtykumu. Vysupyrma, tys vyspuor tyka pīraksteits, i tys jau ir lels dorbs, kas padareits. Fragmentu īsnīdžu konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2024” i tyku par uzvarātuoju. Bet dorbu pabeidžu, struodojūt Lūznovys muižys rodūšajā rezidencē. Tik lobs ceļaviejs – nu uzvarys pīktajā (taitod – jubilejis) konkursā leidz rodūšajai rezidencei, kas 2025. godā pyrmū reizi suoce sovu darbeibu. (Kod “Sirdsbolss” beidzūt tiks gruomotys formatā, par ituo dorba tapšonys aizkulisem i pīdzeivuojumim es nūteikti pīraksteišu atsevišku stuostu.)

Voi raksteit latgaliski ir gryuši? Es maluotu, saceidama, ka tys ir cīši vīglys darbeņš. Prūtams, vyss atkareigs nu tuo, cik bīži ikdīnā roksti latgaliski, cik boguots ir tovs vuordu kruojums. Ka paraleli sovai rodūšajai dūmai, kuru roksti iz papeira, tu vēļ puorbaudi ari atsevišku vuordu pareizraksteibu, tod tys ir gona laikītiļpeigs dorbs.

Raksteišona latgaliski maņ paleidz atkluot sevi – es mekleju tūs latgalīšu volūdys vuordus, kas dzeivoj munā sirdī, kurus asu dzierdiejuse bierneibā, kuri maņ saistuos ar dzymtū Zīmeļlatgolu. Es breinojūs par nadzierdātim latgalīšu volūdys vuordim i raugu saprast, voi tī munā sirdī atrūn taidu pošu vītu, kai munejī vuordi. Dažreiz eksperimentejūt es mieginoju ar itim vuordim sasadraudzēt i īlikt kaidā sovā tekstā, bet cytureiz saprūtu, ka tī byus vuordi munai zynuošonai, bet nabyus iz palikšonu munūs tekstūs. Volūda ir plyustūša i maineiga, ari latgalīšu volūdā dzeivoj bierneibys vuordi, īīt jaunvuordi, pasaruoda vacvuordi, kas tekstūs nūgiun jaunu elpu i otkon suoc dzeivuot, i navāga puormest cylvākam par kaida vuorda (na)pareizū lītuojumu. Latgalīšu volūdys pasauļs ir daudzkruosains, īkļaunūt sevī suleigi spylgtus vuordus nu dažaidu Latgolys vītu. Ir muni vuordi, ir tovi vuordi, bet nav napareizūs vuordu. Tei ir myusu latgalīšu volūda, i, pasasokūt daildorbim, laseituojs īpazeist latgaliskumu tuo dažaideibā.

Lūznovys muiža

Vysod asu dūmuojuse – deļkam Latgolā nav rodūšuos rezidencis? I taišni Lūznovys muiža beja tei vīta, par kuru sirds saceja – nui, itei byutu eistuo vīta, kur rodūšim cylvākim sasasmeļt jaunys idejis, īsadvasmuot nu dobys i viesturis magiskuo tyvuma, raksteit i pīraksteit jaunus dorbus, partū ka kvalitativu tekstu par Latgolu i latgaliski dažaidūs žanrūs vysod byus par moz.

Re, sapņuot vāga, i tys, kas beja klusi īdūmuots, niu ir eistineiba. Vyspuor tei ir muna dubultprīca – kai par tū, ka niu ari Latgolā ir rodūšuo rezidence, kas ir breineigs nūtykums, tai par tū, ka maņ beja tei unikaluo īspieja byut vīnai nu pyrmūs, kas izbaudeja dzeivi i raksteišonu Lūznovys muižā. Desmit dīnys byušonai ar sevi i sovom rodūšajom (puor)dūmom beja vīns nu 2025. goda lobuokūs pīdzeivuojumu, kas leitainū vosoru padareja saulainuoku i kruosainuoku.

Ka tev gribīs raksteit, bet navari sovam rodūšumam atrost pīmāruotu vītu – klusu, pīpiļdeitu ar dobys, viesturis i kulturys mozaikom vysapleik, tod Lūznovys muiža byus eistuo vīta. Vosorā te vyrmoj ari prīceigi satraucūša kuozu nūts, deļtam ka jaunī puori taišni ite grib pīdzeivuot sovu dzeivis nūzeimeiguokūs svātku breižus. Vosorā vysu dīnu laukā skaņ muzyka (mani īdvasmoj muzyka dobā), apleik staigoj draudzeigi kači (asu kaču cylvāks, deļtam itys ir vēļ vīns pluseņš), muižā i tuos tyvumā struodoj darbeigi, labesteigi ļauds, kas tevi natraucēs, bet, ka vādzēs, vysod īs paleigā. Tu vari staiguot pa muižys telpom i sajust viesturis elpu i sovu priviligātū statusu – paēst Muokslinīku telpā, īt tī, kur iz durovu raksteits, ka dreikst īt tik personals, i dzeivuot šmukajā Sofijis rezidencē. Breineigys ir ari Marijis i Felicijis rezidencis, bet tai kai muna meiluokuo kruosa ir zyla, tod tikt ustobā, kurā ir zyli aizkari i zylu pučeišu roksts iz sīnu, beja pateikams puorsteigums.

Vosorys vokori ar samtainū saulis gaismu ir breineigi. Es siežu šyupelēs, a puori ceļam majestatiski izgaismuota stuov Lūznovys muiža. Vokors ļaun vītejim cylvākim (voi gostim) nūlikt molā ikdīnys dorbus i ļautīs pastaigai – divatā voi ar sovim bārnim, voi sunim. Taids mīreigs i sylts vosorys vokors, kurs, ka byutu kačs, sovā omuleibā nūteikti suoktu murruot. Es rokstu i vāroju apleicīni, i dūmoju par tū, voi vītejī cylvāki apsazynoj, cik lela boguoteiba ir dzeivuot taidā vītā, kur rūkys stīpīņa attuolumā ir Latgolys jugendstyla pērle. Tei naļaun pagaist pogostam, bet kai eipašs magnets puļcej ap sevi cylvākus rodūšuos kulturys gaismā. I tei gaisma ir tik spūdra, ka izspeid cauri Latgolys rūbežim i izgaismoj ari Latvejis i pasauļa molys.

Es nazynu, kai ir dzeivuot pogostā, kur gūda vītā stuov majestatiska muiža. Īspiejams, tei mani īdvasmuotu dažaidim rodūšim tekstim, bet varbyut es pīrostu pi ituo kulturys montuojuma i āka maņ nabyutu eipašuoka par cytom. Cylvāks pīrūn pi tuo, kas ikdīnā kotru dīnu ir īraugams i pījam tū par pošsaprūtamu. Maņ vystik gribīs dūmuot, ka Lūznovys muiža sovejūs īdvasmoj – kai mozus, tai lelus pogosta dzeivuotuojus. Tei ir pogosta sirds, ari Latgolys sirds, kas aicynoj gostūs kotrā godalaikā. I taišni ite ir vysulobuokuo vīta, kur pīdzeivuot sovu tekstu – radeit tū nu jauna voi beidzūt kaidam seņ raksteitam dorbam pīraksteit beidzamuos rindenis, ļaunūt tam laistīs pasaulī.

[1] Japuoņu rakstnīkam Haruki Murakami  ir taida loba gruomota “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”(2024), kurā jis pīrakstejs sovys puordūmys par raksteišonu i skrīšonu i tū, kai ituos obejis nūdarbis īsadorboj vīna iz ūtru. Es sovukuort atkluoju treis nūzeimeigus faktorus, par kurim dūmoju tod, kod dūmoju par raksteišonu latgaliski.