Kai es pierku separatoru I / Vacūs gazetu viests

1912. gods ari beja garais gods ar 29 feburara dīnom. Kū raksteja aveize “DRYWA” tymā 29. februarī? Ite jiusu paskateišonai Čenču Jezupa stuosts par separatora (kai pots soka: separators ir pīna kraisteišonys mašina) pierkšonu. Stuosta pyrmuo daļa. Ūtrei byus reitu.

Pādejūs laikūs dažu zemnīku muojuos ir pasaruodejušys nazkaidys breineigys mašinis. Kod tymā mašinā lej pīnu i suoc jū grīzt – tod pīns pats pa sevim sasadola – pa vīnu caurumu tak kriejums, pa ūtru – nūkrejuotais pīns. Tūlaik, kod es izdzierdu par šitū mašinu, vīņa beja vēļ rats vīsis myusu apkaimē. Naseņ taida mašina beja atvasta iz muižu. Mes pulkā sasalesojom īt vārtūs tū breineigū mašinu. Dasaprasejom pi muižys kunga, lai paruoda kai tei struodoj. „Atīsit vokorā, – soka muižys kungs: tūlaik redzēsit”. Kū lai dors, juogaida! Ka redzēt taidu breinumu, i naudys na žāļ, a te ruoda par veļti! Laidamīs iz sātu, lai vokorā grīztīs atpakaļ. Seviški sīvītis tuos cīši ziņkuoreigys. Vīns runoj vīnu, ūtrs kū cytu – gola nadabuosi. Saulīte vēļ gobolā – mes jau muižā. Lobuok pagaideit, na nūkavēt, sprīžam sevī. Bet tū vokor myusu gaideišona beja par veļti – voi tei mašina beja sasamaituojuse, voi tur beja kaida cyta vaine, nagribieja labi struoduot. Muižys kunga nabeja sātā, – mes tai i nūguojom, naredziejuši. „Ot tev i mašina, – runuoja kaimini: kungs nazyna, kur montu buozt i pierk vysaidus nīkus”. Cyts otkon runuoja, ka mašinys nagribiejuši ruodeit ar teišu pruotu, beidamīs ka ari zemnīki varūt nūpierkt taidys pat…

Cytu reizi mes guojom vārtūs daudz mozuokā pulkā: daudz kas nagribieja zaudēt laika taidu nīku dēļ.

Nūejam iz muižu, mašina spīdz viņ struoduodama. Varbyut gryuši jai biedeigai, dūmoju! Radzam, pa divejom rūrem tak nazkaids boltums. Paraugam. Patīši – pa vīnu tak kriejums, pa ūtru – nūkrejuotais pīns. Tys gon nav tai pateikams, kai myusu nūkrejuotais pīns. Nu uorīnis, mašina, kai mašina, – nikuo seviška. Bet īkšīne kotrā ziņā vajag byut kaidim breinumim. Dreiži īraudziejom i īkšīni. Piec dorba mašinu izjieme, ka nūmozguot. Ari īkšīnē nikuo sovaida. Nazkaids tur trumulis ar caurumim i daži cyti seikumi. Tovu prostumu! Apvaicuojom par moksu – varūt nūpierkt par 35-40 rubļu, bet tuos slyktuokys. Šei moksojūt ūtratik.

Breinuodamīs, laižamīs iz sātu. Mašina loba! Bet moksuot par jū 40 rubļu izaruodeja par daudzi. Ka kot jei byutu leluoka voi ar kaidom leluokom seviškom gudreibom, – nabyutu žāļ naudys. Bet šitei taida moza, prosta – i moksuot 40 rubļu! Bez tam, kur zemnīkam dabuot taidu naudu. Kungim pa spākam, bet na zemnīkam. Tai mes i nūsprīdem sevī.

Tūmār tuos mašinis nikai es navaru aizmierst. Tai miedz acīs divys rūris – pa vīnu tak kriejums, pa ūtru – nūjimtais pīns. Labi gon byutu nūpierkt. Bet kū saceis sīva?

Kaidu reiz maņ gadejuos byut pi bazneickunga. Suoc vaicuot par munu saimesteibu, kai ar maizi, ar lynim, sīnu. Pavaicoj ari, cik maņ gūvu. – Pīcys, atsoku.

– Andriv, soka bazneickuns, tu esi gudrs saiminīks, paruodi cytim ceļu i nūpierc separatoru. Redzēsi, ka jis atsamoksuos. Maņ treis gūvs, tūmār es nūpierku. Voi dzierdieji tu?

– Dzierdieju gon, soku.

– Nu redzi. I tev pīcas gūvs!
– Tai kai paduorgi. Kur mums prostim zemnīkim pierkt taidys duorgys lītys! Kai dzeivojom, tai i puordzeivuosim, – soku es.

– Kai dzeivojam, tai i puordzeivuosim – nūsasmej bazneickungs. Voi zyni, ka tāvi staiguoja veizēs, zuobuoku acī naredzieja. Nazynuoja ari ni stuņdinīku, ni samovaru, ni žeidu skustiņu, ni malnu pierktu svuorku! Voi na tai?

– Tai gon, kungs, atbiļdieju es.

– Tu zyni ari, ka iz vīna tāva dalis jius tagad divejūs, ar bruoli Tanslovu. Kotram pa treis bārni, paši divi, – vysa 10 āduoju, naskaitūs vacuos muotis. Tāvam beja tik 4 āduoji. Tod ni vajadzieja zeida skustiņu, ni skaistu bociku. Tagad tys vyss vajadzeigs. Voi saceisi nā?

– Jiusu taisneiba, soku es. Tagad kotram cylvākam vajag daudz vairuok izdavumu kai seņuok. Cīši daudzi naudys vajag. Iz bociku i zuoboku viņ vajag nūlikt vysmozuokais 25 rubļu godā. Seņuok tuo vysa navajadzēja. Ļaužu ari pīauga ūtratik, saleidzynojūt ar myusu tāvu laikim

– Pats pīsazyni, turpynuoja bazneikungs. I soki tod, voi varit saceit: „kai dzeivojom, tai ari puordzeivuosim”. Voi var dzeivuot i reikuotīs tai, kai tū darieja myusu tāvi? Zeme tak palyka tei poša – jei nasavairoj, kai ļauds. Pat mozuoka palīk jo jius sadolat tū ežuos i voguos viņ cik zemis gaist! Bažejatīs par gryutim godim, – poši vaineigi, ka nagrybat redzēt, nu kureinis tī gyutī godi īt. Lai zynuot zuolis, vajag pazeit slimeibu. Tai ari te. Saceisi, na muna taisneiba?

– Mes ari tai sprīžam, ka tagad gryuti godi. Cyti soka, ka te Dīvs struopej ļauds par jū grākim. Cyti otkon, – ka te vaineiga dzeršona. Atsarūn ari taiti, kuri kruan vaini iz tim „jaunumim”.

– Dīva struope, dzeršona, jaunumi – vēļ reizi nūsasmieja bazneickungs. Voi jī dūmoj, ka i agruok tū nabeja. Agruok ļauds puspoguoni byudami, vēļ mozuok pazyna Dīvu. Bet jo jau i Dīva struope, – tod par ļaužu slynkumu. Bet liksim mīru itom runom. Zyni, par kū es tev vysu itū stuostu? Es grybu, ka tu nūpierktu separatoru.

– Kai tai? – vaicoju es. Kaids te sakars?

– Redzi kaids. Caur separaturu tu paliksi daudz boguotuoks, na esi tagad. Tev ir pīcys gūvs. A voi svīsta papylnam?

– Vosorys mienešūs gon ir, bet zīmupīna i to pītryukst. Kū te līleisīs par svīstu.

– Nu ot redzi! Uorzemēs nu tik gūvim natik pošim papylnam svīsta, bet ari puordūšonai. Ni lynu, ni kuo cyta napuordūd. Vīneigi svīstu. Ļauds tūmār na tik puortykuši, bet ari boguoti. Zemnīks dzeivoj kai muižinīks: skaistys muojis, gleitys drēbis, školuoti bārni.

– Voi ta tys var byut? – vaicoju es.

– Tai ir. Nūbrauc, – pats redziesi. Bīži viņ goduos, ka jī paši pierk deļ gūvim maizi. Bet tys atsamoksoj. Kod jis sabaroj gūvei par rubli maizis i caur tū pīnu daboj vairuok, na leidz šam, iz pusūtra rubļa, tod ir apriekins ari pierkt labeibu lūpim. Voi na tai?

– Tai gon, soku es.

– Nu tod rezi. Nu lūpim, jo jūs pareiži kūpt i baruot, var dabuot daudz leluoku pelņu, na nu labeibys. Tuodieļ tur labeibu moz audzej; vairuok siej uobula, bet seviški daudz stuoda runkuļu, ruociņu i tt. Bet pyrmais, par kū tev vajag padūmuot – ir separators. Nūpierc jū, i redziesi lobumu. Jo naudys nav, puordūd pīktū gūvi. Redziesi, ka tūlaik svīsta i pīna tev byus vairuok, na agruok nu pīcom. Pierc iz munys atbiļdeibys!

– Es gon nūpierktu, bet kū saceis sīva? – soku.

– Nu i puiss! Pīrunoj, puorlīcynoj ari jū. Cylvāks tak na sīna! Ka labi izstuosteisi, – saprass.

– Labi, bazneickundzeņ, raudziešu. Varbyut i laimēsīs.

Ar šim vuordim es izguoju.

(Beigys vēļ byus).

 

Čenču Jezups

 

Olūts:  DRYWA. – Pīterburga, 1912. g. 29. februarī. – Nr. 5. – 6. pl.

Print Friendly, PDF & Email