Viktorija Zakarkeviča. Bumerangs/ Naaizmierstulis jaunradis dorbu konkurss
LaKuGai palics nūpublicēt pādejū latgaliskū dorbu nu Naaizmierstulei veļteituo Latgolys lauku školu septeituo jaunradis dorbu konkursa. Niu tys ir jiusu viereibai.
Viktorija Zakarkeviča, Gaigalovys pamatškolys 8. klase. Školuotuoja Maruta Krustāne
Bumerangs
Maņ ruodīs, ka cylvāka dzeivē svareiguokuo spieja ir īprīcynuot sovus leidzcylvākus. Smaidi, i puorejī tev smaideis preteimā, partū ka lobs gorastuovūklis ir lipeigs. Es jiusim pastuosteišu kaidu nūtykumu nu munys dzeivis, kuru pīmynūt vysod smaidu.
Beja breineiga rudiņa dīna. Saule zemi siļdeja nu vysys sirds, bet viejeņš spieļuojuos ar puora spolvu muokulim. Byutu gondreiž voi grāks sēdēt ustobā četruos sīnuos. Es izliemu, ka pīzvaneišu sovai draudzinei. Jei dzeivoj natuoli nu mežeņa. Myusim tī vysod ir kū dareit. Draudzine beja ar mīru. Apvylku drupeit syltuoku jaku, capuri, lai viejeņš nasuov spieļuotīs ar munim motim, i skrieju uorā. Nūliemu izmontuot sovu karaliskū braucamreiku – velosipedu. Spareigi mynūs, deļtuo pi draudzinis beju dreiži.
Kūpā nūsprīdem īt iz mežu, lai kuorteigi izaskraideitu pa meikstajom syunom. Ceļs iz mežu vede pa taceņu, kurys molā atsaroda vacs škiuņs. Tam mes itūreiz napīviersem viereibys, partū ka meža svaigais smuords myusus vylynuoja vaira.
Nūguojušs golamierkī, pamateigi izlūcejom kuojis. Atrodom ari sieņs. Bārzlapis mes salauzejom iz izsvaidejom pa zaļū syunu, lai aug jaunys, bet puora baravikys gon paturiejom. Tuos daguoja likt jakys kārmanā, partū ka skalini napajiemem leidza. Pa ceļam redziejom ari aizsorgojamū augu – goda staipekni. Par staipeknim vuicejamīs biologejā, deļtuo tū izreizis atpazynom. Staipeknis pats beja zaļš, bet tū rūtuoja dzaltonys vāleitis. Tymā breidī nūžāluoju, ka napajiemu leidza fotoaparata, bet itys skots maņ pīmiņā īsaspīde gondreiž kai biļde.
Obejis ar draudzini tuoļumā izdzieržom vīglu čabiešonu. Nu suoku drupeit sasabeidom, bet piečuok izaruodeja, ka tī beja viņ sieņuotuoji. Mes ar draudzini sasavērem. Myusu acīs īsamirdzēja dzierksts. Tei nabeja parosta dzierksts, bet dzierksts nu velneņu kūrta gunkura. Tei nasaryma i kvāluoja vēļ stipruok. Mes nūlēmem sieņuotuojus drupeit pabaideit. Atrodom prīdi ar leluokim zorim i kuopem augšā. Kod bejom lobu gobolu viers zemis, suocem eistynuot sovus planus. Es īsakuortuoju prīdē tai ārtuok, puortaisieju bolsu i suoču atdarynuot vylka gauduošonai leidzeigu skaņu. Tū dareju, cik viņ skali varieju. Sasaverūt ar draudzini, suocem kicinēt. Ari draudzine gribēja pasačāmuot. Jei skali izdvese koč kū leidzeigu rogonys smīklenim. Tuoļuok myusu repertuarā beja skaļa diveju veceišu saruna. Maņ tyka īdūts vuords Broņa, bet draudzinei – Tekle. Nazynu, kū padūmuoja sieņuotuoji. Kod bejom izasmiejušs, izlēmem kuopt viņ zemē. Izaruodeja, ka myusim ir talants atdarynuot bolsus.
Suocem viertīs iz sātys pusi. Nūguojušs iz stidzenis, tuoļumā īraudzejom četrus jaunīšus. Pasakuopem drupeit tyvuok i piec drēbem pazynom, ka tī ir tī poši sieņuotuoji, kurūs drupeit pabaidejom. Mes paguojom vēļ mozu gabaleņu iz prīšku, i tod izdūmuoju, ka vajadzātu vēļ drupeit pasajūkuot. Paruovu draudzini aiz rūkys i skrīšim aizvežu pi pamastuos pyuneitis. Tei atsaroda taišni kluot pi stidzenis. Mes izlēmem pagaideit, pasaslāpdamys aiz pyuneitis pakša, bet koč kas nabeja eisti kai vajag. Izdzieržom skrīnūšus sūļus skaļu trūksni. Aiz myusu mugurom skrieja vīns nu jaunīšim, ruodīs, beja myusus redziejs i saprats, kas tod eisti tī mežā trūkšņuoja. Maņ acs izaplete, partū ka jam rūkā beja gara nuotre. Muni pošaizsardzeibys instinkti īsadorbuoja. Obejis ar draudzini skriejom paceli kai bultys, pylnā bolsā bļaudamys. Vysi kryumi, garuo zuole i zori ruodejuos kai nabejuši. Ka es tai skrītu sporta stuņdē, tod tik viņ desmitnīkus peļneitu! Vysys munys salaseituos sieņs pabyra uorā nu kuldom.
Golā tykom iz ceļa i apsastuojom. Pasavieru atpakaļ i īraudzeju, ka vysi jaunīši smejās gar zemi kryzdami. Maņ ar draudzini smīklus apsluopēja leluos bailis. Verīs, kai saguoja! Mes izjūkuojom jūs, a jī myusus. Vyss atguoja atpakaļ kai bumerangs. Izaruoda, ka nav pateikami byut izjūkuotam, saprūti, kū juta cylvāki myusu jūceņu deļ…
Piec puora minotu ari myusus puorjēme smīklu lēkme. Kas taids myusim vēļ nabeja gadejīs. Ruodīs, munu trokū smīšonūs sadzierdēja muna mūza. Tei atliduoja pi manis, kab nūskaidruotu, kas nūtics. Tai es ar mūzu sacerieju dzejūli par itū gadīni:
„Mežā dzeivoj četri valni,
Jī kai skurstiņslauki malni.
Vīnam nogu vītā naži,
Ūtram zūbi tikai daži,
Trešam golva caura kai spaņs,
Catūrts rej kai dobermaņs.
Ka tu vīns pa mežu staigoj,
Dzierdi, ka tī koč kas klaigoj,
Nasabreinoj, ruopīs kūkā
To jī tevi sagius rūkā.”
Niu munu seju rūtoj smaids, i ceru, ka lyku pasmaideit ari jiusim! Koč ari itymā bezbiedeigajā nūtykumā saradzu daudzi „leluokys” lītys, partū ka myus iz kotra sūļa bīdej, „izjūkoj”, cylvāks dzeivoj nasaprasšonā i bailēs par prīškdīnom.