Pīrakstejs J. Danovskis Dagdas Zundēs. P. Šmita “Latvīšu puosokys i teikys”, Reiga, 1937., (saglobuota originaluo raksteiba).

Senējūs laikus, kod karaveiri dzeivuoja uz laukim cīmūs, Rozentovas pagostā Kuorklīšu cīmā, tagadējus Stašulīšūs, natuoļ nu Volkenberga kolna*, dzeivuoja vīns karaveirs. Viņš kotru sasdīn guoja uz Volkenberga kolnu pēc naudas. Kotras sasdīnas vokorā, kod pīguoja pī kolna, tur atroda olu. Karaveirs guoja olā un atroda durovas, kuras, viņam īškā ejūt kotrā reizī pošas atsadarīja. Īejūt, viņš redzēja pī durvīm lelu malnu suni, pīsītu ar rasnu ķēdi. Tuoluok stuovēja skreine ar naudu un uz skreines sēdēja jauna, skaista meita. Kod viņš guoja īškā, viņa kotrā reizī pavēlēja suņam gulēt un vaicuoja karaveiram: “Pēc kam guoji?” Viņš atbildēja: “Pēc naudas.” Un jaunuo, skaistuo meita attaisīja skreini un devja karaveiram tik naudas, ar cik varēja puortikt vīnu nedēli, bet na vairuok un na mozuok. Karaveirs staiguoja uz Volkenberga kolnu pēc naudas vasalu godu. Godam beidzūtīs, vīnu sasdīņ, kod karaveirs nūguoja pēc naudas, jaunuo meita teicja: “Karaveir’! Leldīnes sasdīnes vokorā, kod vysi ļauds nūīs uz baznīcu, pajem sovu draugu un atejat un izgluobit mani nu šeines. Es asmu šite nu tāva puorluodāta.” Leldīnes sasdīnē karaveirs, pajēmis sovu draugu, guoja uz Volkenberga kolnu. Pīguoja pī olas un guoja olā pī durvim. Durovas pošas pa sevim atsavēra un pyrmais karaveirs īguoja īškā, bet viņa draugs nūsabeida un palyka aiz durovom. Meita, radzādama viņu vīnu pašu, teicju: “Ka tu muna pīsacējuma naizpiļdēji, ej dreižuok uorā. Jo naīsi, tod tu ari paliksi ar mani īškā, bet es, cik godu šite sēdēju, tik pat godu vēl sēdēšu.” Karaveirs tikkū paspēja puorspērt par slīksni kuojas uorā; durovas tyuleņ aizadarīja. Bet karaveirs ar sovu draugu atguoja uz muojom. Nuokūšū sasdīņ karaveirs otkon nūguoja uz Volkonberga kolna olu, bet durovas vairuok naatsadarīja un naudas nikas viņam vairuok nadevja.

*Muokūņkolns

Karteņa: LaKuGys arhivs