Autore: Agita Kaža, Preiļu 2. vydšskola, 10. klase

Re, vīna zvaigzne, re – ūtra. Pasaver, cik jūs te daudz! Pasaver, pasaver, – redzi tū zvaigzni, kas tai dīvainai margoj? Tei ir tei cereibys zvaigzne. Jai var palyugt jebkū, jei tev paleidzēs.

Zvaigzneit, ka tu mani niu dzierdi – paleidzi munai babeņai izaveseļuot. Jei ir vacs, slyms i vuorgs cylvāks, bet, pasverūt juos acīs, var redzēt tū mozū cereibys stareņu, kas viestej, ka kaidreiz poša sovim spākim vēļ varēs pīsaceļt, patstoveigi paīt, apkūpt i apryupēt sevi. Lai nabyutu nivīnam par nostu…

Muna baba pīdzyma 1938. godā. Jai beja gryuti laiki, bet jei napasadeve. Jei vysod ceinejuos. Jamā ir ceineituojis spors, – ka jei gribēs, tod jei izdareis. Baba drusku ir speitneica. Ka jai kū aizruoda, jei tū izdareis par speiti vysim.

Baba izguoja pi veira cīši jauna. Muns dzedzs i baba beja laimeigi leidz zynomam laikam. Dzeivē tai nūteik… Dzedzs nūmyra, i babai beja cīši gryuts. Paleidzēt i mīrynuot gryutūs breižūs varēja divi pīauguši bārni i četri meili, dažreiz napaklauseigi mozbārni. Baba beja stypra i napasadeve.

Obejus bārnus jei ar dzedu izaudzynuoja gūdam, tān obeji ryupejās par babeņu, kai viņ var, kurs mozuok, kurs vairuok. Tān obejim bārnim ir ari sovi bārni, kuru audzynuošonā baba ir cīši daudz paleidziejuse. Juos vīns nu mozbārnim tagad ir muoceituojs. Lela daļa nūpalnu juo audzynošonā i tykumā ir babai. Jei beja tei, kas jū vede uz bazneicu, īmuoceja jam vysu par Dīvu i ryupējuos par jū kai par sovu bārnu. Ūtrys mozdāls jau ir izaudzs, jis vaira nasamuoca, bet struodoj gaļdnīka dorbu. Ari jis bez babys paleidzeibys nabyutu izaudzs par tū, kas ir tān. Ari obom mozmeitom, kurys vēļ studej, baba ir cīši daudz leidzējuse i īmuocejuse.

Vysus četrus mozbārnus i bārnus baba lutynuoja, kai vīņ varēja. Kotrūs Zīmyssvātkūs bārnim beja uzadeiti cymdu i zeču puori. Beja īkūpts sovs duorzeņš, kur rušynuotīs, beja īstuodeitys i pošys spākim izaudzātys vyskruošņuokuos pučis – tei par tū šmukuoka. Breivajūs breižūs tyka aizīts pi veira kopa, aiznasta kaida puče, tika paraudots i pasalyugts. Lai jam dabasu vaļsteiba. Kotru svātdīni tyka braukts iz bazneicu, nasaverūt iz laika apstuoklim i veseleibys stuovūkli, babeņa vīnolga brauce iz bazneicu. Tān, tū vysu īguodojūt i verūtīs iz juos šuo breiža naspiejeibu, sasarīš osoru lasis acīs… Kai varu paleidzēt???

Kotru dīnu palīk arviņ slyktuok. Leidz zynomam briežam vyss beja labi, bet tod baba savuorga. Slimeiba – insults. Pyrmū reizi vēļ nikuo, bet beja suopeigi. Kaidam nūtak osorys, cytam otkon pa golvu šauduos slyktys dūmys. Vysi rodi, draugi i saimis lūcekli saceja – nastruodoj i nasapyulej tik cīši – puori sovim spākim. Piec goda – ūtruo reize, jau smoguokā mārā, bet baba izaveseļuoja. Vēļ piec goda baba otkon tyka slimineicā. Otkon insults smogā mārā, trešuo reize. Vysi bejom cīši nūskumuši, – ka pyrmajuos div reizēs vēļ jei staiguoja, tod tān var tikai pasēdēt, pagulēt i ratu reizi pastaiguot ar gryuteibom i pīpaleidziešonu.

Tān babeņa ir vuorga, kai jau slyms cylvāks. Kūpā mums ir gon prīceigi, gon skumeigi breiži, paraužam, pasasmejom. Mes asam laimeigi, ka baba myus nav pamatuse, partū ka jei myusim dūd taidu kai dīviškū energeju, kū jei laikam nu myusim generej sevī – atdūšonai cytim.

Zvaigzneit, zvaigzneit, kas debesīs prīceigi leiksmoj, – paleidzi munai babeņai, lai jei izaveseļuotu, byutu stypra i vasala. Lai mes kūpā ar babeņu byutu laimeigi i prīceigi. I nasoki gon, ka tu tū navari izdariet – obeji kūpā ar Dīvu… Es lyudzu nu vysys sirds.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums