Latgalīšu dzīšmu stuosti: Dāds i buoba

Latgalīšu dzīšmu stuosti: Dāds i buoba

Rokstu sagataveja: Edeite Husare

Humora pilnā “Dāds i buoba” (arī “Dāds un buoba” vai “Dāds un bōba”) varbūt ir mūsdienās mazāk zināma un dziedāta dziesma, taču, atrodot, ka dziesma dažādu laiku folkloras ekspedīciju materiālos parādās atšķirīgās Latgales vietās, var spriest, ka tā savulaik bijusi plaši zināma visā Latgalē. Papētot tās izcelšanos, izrādās, ka arī šī dziesma Latgalē ienākusi no poļu kultūras.

Dzejoļa “Dāds i buoba” poliskā oriģināla “Dziad i baba” autors ir poļu rakstnieks , publicists, sabiedriskais darbinieks Juzefs Ignācijs Kraševskis (Józef Ignacy Kraszewski, 1812—1887), dzejolis publicēts autora 1838. gadā izdotajā dzejas krājumā un ir vienīgais Kraševska poēzijas darbs, kas guvis tik plašu ievērību un zināms līdz pat mūsdienām. Dzejoli latgaliski 1904. gadā (tajā gadā tieši tika atcelts latīņu alfabētā drukāto izdevumu aizliegums Vitebskas guberņā) kalendārā “Daugava. Latvīšu kalendars uz 1905. godu” tulkojis un drukājis latgaliešu politiķis, kultūras darbinieks, literāts Francis Kemps (1876—1952), līdz ar to “Dāds un buoba” kļuva pazīstams Latgalē. Rakstnieks Ontons Rupaiņs (1906—1976) 1963. gadā latgaļu atmodas romānā “Tauta grib dzeivuot” šo notikumu aprakstījis: “Pūļu gruomotuos jis atroda daudz lobas vīlas zemnīkim. Tū vajadzēja tikai prast pīlāguot latvīšu gaumei. Jis suoce lokalizēt storptautyski pazeistamū fabulu par nuovi, un iznuoce pyrmais humoristiskais dzejūļs.” Savukārt valodnieks un rakstnieks Leonards Latkovskis (1905—1991) laikrakstā “Latgola” (1949) publikācijā “Dāds un buoba” pievērsies gan sižetiskajai līnijai, gan pašu vārdu “dāds” un “buoba” filoloģiskajai pusei un atzīmējis, ka šāds cilvēka un nāves motīvs pasaulē zināms jau kopš sengrieķu fabulista Ēzopa (6. gs. p.m.ē.) darbu laikiem, sižetu vēlāk plaši izmantojuši fabulu autori Eiropā, kā arī caur Kraševski un Kempu tas nonācis līdz Latgalei un folklorizējies.

Par latgaliskās dziesmas melodijas izcelsmi gan tik konkrētu informāciju kā par vārdiem neizdodas atrast. Arī mūsdienās Polijā pazīstamu dziesmu “Dziad i baba” ar Kraševska vārdiem laika posmā no 1838. līdz 1942. gadam sarakstījis poļu komponists, diriģents Staņislavs Moņuško (Stanisław Moniuszko, 1819—1872), kurš, atgriežoties no studijām Berlīnē, bija apņēmības pilns rakstīt dzimtajā valodā un iedvesmojies arī no austriešu komponista Franča Šūberta (Franz Schubert, 1797—1828), kurš bija komponējis dziesmas ar Gētes tekstiem vācu valodā. Latviešu folkloras krātuves arhīvā pieejami vairāki teicēju dziesmas “Dāds i buoba” ieraksti un notis no ekspedīcijām Latgalē. Senākais ir 1933. gadā veiktais Viļānu teicējas Madaļas Siliņas dziedājums, ko valcē (vaska rullī) ierakstījis latviešu komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Tāpat dziesma fiksēta folkloras ekspedīcijās vēlākajos gados Dagdā, Bērzpilī, Ilūkstē un citur. Atklāts paliek jautājums, vai latgaliskās dziesmas varianta melodija (kas katrā no teicēju ierakstiem tomēr ir nedaudz atšķirīga) ir radusies no poļu komponista dziesmas – zināma līdzība noteikti ir gan melodijas daļās, gan arī stāstošā izpildījuma manierē, taču laika ritējums un folklorizēšanās process darījis savu, un konkrētu vārdu, uzvārdu dziesmas mūzikas autora ailītē šobrīd šķiet, ka nebūtu pareizi likt. Variācijas laika gaitā piedzīvojuši arī paši latgaliskie dziesmas vārdi, taču tās, salīdzinoši skatoties, ir niansēs.

Raksta tapšanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars