Pīduovojam portala lakuga.lv skaiteituojim Irbis Bārbalys Kārklinis puorsoku “Puiškins i princese”, kas Ontonam Slišānam veļteitajā rodūšūs dorbu konkursā dabuoja 1. vītu vacuma grupā nu sešu da deveņu godu.

Puorsokys autore: Irbe Bārbala Kārkliņa (9 godi, Rēzeknis suokumškola)

Reiz dzeivuoja puiškins. Jam patyka daudzi sepinēt. Jis sepinēja caurom dīnom i naktim. Juo sapynūs bīži beja piļs i princese. Sābri par juo sapynim smiejuos i saceja, ka jis ir taids kai čudnuoks. A puiškins jūs nasaklauseja.

Kaidu reizi puiškins īguoja sovā sapynā i verās – vysapleik viņ kuopusti. Zali i zyli. Jis staiguoja, staiguoja, breinuodamīs par kuopustu lauku, i verās – jam pretim īt princese. Nu taida poša, kai jis jū beja īsadūmuojs! Princese pasmaideja i saceja puiškinam:

– Es tevi jau seņ gaideju. Kotru nakti atlidoj palāda i nūād vysus kuopustus! Es tai grybu pagaršuot ītūs kuopustus, a maņ nateik. Muna mama saceja, ka maņ ir juoīt da lauka i juosameklej kaids, kurs varēs nu palādys kuopustus nūsorguot. Voi tu variesi maņ paleidzēt?

– Es nazynu, – puiškins pagrūzeja golvu, vārdamīs piec palādys. – Es raudzeišu tev paleidzēt. Kas maņ juodora?

– Nūsagloboj ituo lauka molā i gaidi, kod atliduos palāda. Tod sagiuņ jū i nūnes munam tāvam.

Puiškins nūsagloboj sīna kaudzē kuopustu lauka molā i gaida. Kod daīt pušnakts, verās – lidoj palāda, lela da lela, i klīdz nabolsā:

– Kur ir muni kuopusti? Es grybu kuopustus!

– A galis nagribi? – puiškins izleida nu sīna kaudzis i sauce palādai.

– Gaļa maņ apleik sātai kūkā aug, – palāda atbiļdēja i raudzeja īraudzeit, kas tys par taidu čudnu puiškinu. Jei zynuoja, ka vysi nu juos beistās, a itys? Īt runuotūs!

– Kur tu dzeivoj? – vaicuoja puiškins palādai.

– Redzi tū lelū ūzulu? – palāda pamete ar spuornu pa kreisi. – Tī es i dzeivoju. Tagad mani natraucej, es salaseišu sovim začim kuopustus, i tod īsim da munys sātys.

– Kam tev zači? – puiškins breinuojuos.

– Es nazynu, maņ jī pateik! – palāda jau laidēs iz kuopustu lauka vydu da poša leluokuo kuopusta.

– Es tev nadūšu nūzagt princesis kuopustus! – puiškins metēs palādai pakaļ. Palāda bāga, a nacik tuoli natyka. Jai sasapyna spuorni, i puiškins jū vīgli nūgiva.

– Atlaid mani vaļā, – klīdze palāda. – Muni zači paliks bez kuopustu! Tod redziesi, kū jī nūdareis!

– Es tevi aiznesšu princesis tāvam, – saceja puiškins i īžmīdze palādu ozūtē.

– Nā, nanes mani tāvam! – palāda lyudzēs. – Es vaira nazagšu kuopustu!

– Es navaru tevi palaist. Es princesei apsūleju nūsorguot juos kuopustu lauku!

I puiškins aiznese palādu princesis tāvam karaļam.

– Tys ir labi, ka tu nūgivi munu napaklauseigū meitu, – saceja karaļs.

– Itei tok ir palāda! – breinuojuos puiškins. – Da, šmuka, bet tikai palāda!

– Nā, jei ir princese! – karaļs lyka palaist palādu vaļā.

Puiškins palaide palādu, i kū dora jei? Paskrīn sūli iz prīšku i palīk par princesi!

– Tu mani pīmuoneji! – puiškins sirdējuos iz princesis.

– Nasasyrdi, lyudzu, – praseja princese. – Es beju nūburta naktīs palikt par palādu, a tu mani izgluobi!

– Labi, a kas tī tev par začim i kūkim, kurymūs aug gaļa?

– Maņ cīši pateik zači, deļtam jī pi mane dzeivoj. A kūkā, pi pošu kūka sakņu, dzeivoj peļu saime. Kod jūs palīk par daudz, i pelis suoc graust kūka saknis, es pa kaidai nūgiunu, kab jūs palyktu mozuok.

– A kū mes niule dareisim?

– Dzeivuosim i sapynuosim kūpā! – princese nūlaide acs i padeve rūku puiškinam.

I tai ari nūtyka. Puiškins palyka dzeivuot pi princesis, i jī kūpā sepinēja vysaidus breineigus sapynus. Jūs sapynu pasauļs beja tik breineigs, ka sābri nasaprota, kai tai var izdūmuot i izdareit. A jī nivīnu nasaklauseja i dzeivuoja draudzeigi i labi.

Es ari tī beju, vierūs, kai puiškins ar princesi dzeivoj zyli zali, i mes iedom kuopustus ai gali. Ka ari tu gribi, aiztaisi acs i īej sovā sapynu pasaulī!