Roksta autors: Valentins Lukaševičs

2026. gods pavasarī gaidoma literata i literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča gruomotys “Latgalīšu literati. Mozs īsavierīņs” izīšona, pi kuo niu teik struoduots ar Vaļsts kulturkapitala fonda atspaidu. Ar daļu latgalīšu literatu Lukaševičs jau īpazeistynuojs ari portala lakuga.lv skaiteituojus. Itūreiz stuosts par gruomotu izdevieju Ludviku Mendriku (1877–1954).

Jis ir nu Dīnavydlatgolys – pīdzyma cara laikūs tūlaik lelajā Kolupa pogostā. Par juo bierneibu i jauneibu ziņu eisti i nav. Kod i kai jis tyka Rēzeknē, precizi navar pasceit. Bet golvonuo vīta, kur nūteik juo darbeiba, ir itei piļsāta. Te jam beja gruomotu i škapleru veikals, nu Pyrmuo pasauļa kara leidz eistajim Uļmanlaikim producēja gruomotys latgalīšu volūdā. Juo izdūtuos gruomotys tierguoja ari daudzi cyti.

Pavuorde Mendriks ir vysvaira pīdareiga Kolupa pusei. Nu šaņs ir ari prīsters Juoņs Mendriks. Jū vojuoja nacysti i jam daguoja slapsteitīs. Padūmu vara jū 1950. godā nūtīsuoja, Juoņs Mendriks 1953. godā varūneigi guoja būjā Vorkutā sasaceļšonys laikā. Pa manim, taišni Juoņs Mendriks, kurs ir beatificāts kūpā ar daudzim cytim, ir Latgolā vyseksistencialuokais pīmārs prīstera kolpuošonai.

Ludvika Mendrika darbeiba aizasuoce 1911. godā. Nu ituo gods jam Rēzeknē ir gruomotu veikals, kurs maina adresis, bet dorbojās pat leidz 1944. godam. Suokumā juo sveču, mūceņu, škapleru i religisku gruomotu veikals beja pretī Sorkonajai bazneicai. Tai tys parosti tod ir vysur Latgolā.

Jis gribēja sovu tipografeju i izdevnīceibu, bet itei līta jam nasaguoja. Ludviks Mendriks ir kaidu 20 latgalīšu gruomotu izdeviejs. Darbeibā jam paleidzēja bruoļs Izidors, bet vēļ vaira sīva Leonora, kura paīt nu slovonuos Miglinīku dzymtys.

1916. godā Ludviks Mendriks izdeve goreiga satura gruomateņu “Celš uz Myužibu”, ari “Ministrantura wai kolpošana pi swata Miša”.

1918. godā izguoja ūtrais, dapiļdeitais “Jemit un edit”. Itamā gruomateņā ir 16 puslopys, pyrmūreiz tei izguoja 1914. godā. Puse tamā “Jemit un edit” ir goreigys apdūmuošonys Sv. Miša laikā. Bazneickunga darbeibom ir atrostys analogejis Jezus Kristus dzeivē, taidi ir 37 punkti. Deļ pīvaduma, 23. punkts: “Baz. pacel Diwa Asni. Pagódoj: ka Asnis tak nu pìcim Pestitoja cértumim.”^[1]

Daudzys sovys gruomotys Ludviks Mendriks īspīde Rēzeknē, Golandska tipografejā. Tei beja poša vacuokuo Rēzeknē (dyb. 1896), dorbuojuos leidz Ūtrajam pasauļa karam^[2] (beja pyrmajā stuovā ākā, kura ir ari niu – Atbreivuošonys alejā 76).

1918. godā Ludviks Mendriks izdeve vēļ divys nalelys gruomatenis – “Swàtas Annas dzeiwe” i “Swáta Jónia Nepomuka dzeiwe”. Pyrmajā 14 puslopys, ūtrajā – 16. Taidys parosti lyka īškā puoteru gruomotuos, leidzeigi kai obrazeņus.

Rēzeknē autora izdavumā 1921. godā izguoja Ludvika Mendrika sastateitais “Lementars mozim bārnim”. Tys beja jau trešais izdavums, pyrmais izguoja 1917., ūtrais – 1918. godā. Kotrys nuokamais izdavums – pīlobuots i papyldynuots. Cik itys lementars originals, cik tī salykts nu īprīškejim, tys ir atseviškys vaicuojums.

Taišni itys lementars ir tei gruomota, kurā Ludviku Mendriku mes redzim kai autoru. 

Interesanti, ka 1923. godā Reigā ari izguoja “Lementars deļ mozim bārnim”, tik šituos gruomotys autors ir jau Nikodems Rancāns. Itū gruomotu vairumā varēja nūpierkt pi “Valtera un Rapas” Reigā, ari Ludvika Mendrika gruomotveikalā Rēzeknē. Cik styprys i kaida veida beja Nikodema Rancāna attīceibys ar Ludviku Mendriku, tys drūši viņ paliks nūslāpums.

Godi nu 1920. leidz apmāram 1926. ir laiks, kod vysaidys gruomotys latgaliski bierst kai nu puorpiļneibys roga. I religiskys, i kalinderi, i gruomotys školom, i praktiska literatura, i myusu dailliteratura, i vysaidi tulkuojumi.

Zynuotuoji nūruoda, ka Ludviks Mendriks beja Latgolā pyrmais, kurs nu dažaidim autorim īpierka manuskriptus i izdūšonys tīseibys, kurys piečuok ari realizēja sovā gruomotizdevieja darbeibā.

Skandals Ludvikam Mendrikam saguoja ar Seimani Putānu. Pādejais, apstuokļu spīsts, 1919. godā par 1600 Kerenska rublim 284 sovus dzejūļus puordeve izdūšonai gruomotizdeviejam^[3]. Kai tys jūs darejums tyka nūformāts, nav zynoms. Kaida lykumdūšona tuos lītys tymā laikā regulēja, ari nav skaidrys. 

1922. godā Ludviks Mendriks izdeve Seimaņa Putāna dzejūļu kruojumu „Dainas myusu jauneibai”. Tymā kruojumā beja tik 43 dzejūli. Seimaņs Putāns nabeja mīrā, ka nav publicāts vaira juo dzejūļu, a tī, kuri ir, stypri izredigāti, pat puorveiduoti. Ruodīs, ka Ludviks Mendriks ar sovu pruotu atlaseja tikai lobuokūs, tūs izredigēja, izdeve gruomotā.

Leluokais Ludvika Mendrika kai gruomotizdevieja dorbs ir kalindera “Mozō Daugova” izdūšona. Pyrmais kalinders izguoja 1919. godā, tod nu 1923. leidz 1935. godam. Sovā ziņā itys kalinders turpynuoja Fraņča Kempa izdūtū kalinderu “Daugava”, kurs izguoja nu 1905. leidz 1914. godam. Tys Daugovys vuords beja tik atpazeistams, ka nu 1930. leidz 1934. godam Viktors Snarskis Rēzeknē izdeve kalinderu “Vacō Daugova”. “Mozōs Daugovas” i “Vacōs Daugovas” izdeviejim beja pat dūmstarpeibys, voi nav nazkas nūsaukumūs nagūdeigi pajimts.

“Mozōs Daugovas” atpazeistama līta beja rubrika “Gudrais Solamons”, bez praktiskim tekstim tī beja ari dailliteratura. Ka jam latgalīšu kalinderus, kuri izguoja/izīt ar vīnu i tū pošu nūsaukumu, to absolutais čempions ir “Tāvu zemes kalendars”, kura izdavums 2026. godam ir jau 87., bet ūtrā vītā ir Ludvika Mendrika izdūtuo “Mozō Daugova”, kurai beja 14 izdavumi.

1944. godā Ludviks Mendriks ar sovu saimi devēs biegļu gaituos, leidz sovai smiertei dzeivuoja Minhenē. Bavarejā, kura ir katuoļticeiga, apsamete daudzi latgalīšu bāguli. Beja taidi i Zvīdrejā, Lelbritanejā, ASV, Australejā i cytur, bet ruodīs, ka taišni Minhene beja tei vīta, kur myusejī jutuos vyskomfortabluok.

^[1] Jemit un edit. Utrajs dapildets izdawums – Rézekne: L. Mendriks, 1918.,13. pl.

^[2] Pādejā laikā ar nūsaukumu „Rekord”.

^[3] Seilis S. Latgalīšu rakstnīceibas darbinīki dzeivē un dorbā // „Straume”, 1932., Nr. 3.