Roksta autore: Anželika Litvinoviča, portals lakuga.lv

Vuordu “pīrūbežs” var regulari puorskaiteit medejūs, tys bīži izskaņ konferencēs i socialūs medeju diskusejuos – tys ir palics par pošsaprūtamu apzeimiejumu. Kod runojam par pīrūbežu – daudzi nu myusu dūmoj par Latgolu, Krīvejis i Boltkrīvejis draudim, karu. Redzīs, ka piec sovys byuteibys termins “pīrūbežs” vīnkuorši apzeimej teritoreju sūpluok vaļsts rūbežam, geografisku faktu. Tok – kasdīnys praksis, tys, kai mes izmontojam itū vuordu, paruoda, ka tei ir vasala nūzeimu i interpretaceju ekosistema. Tei ir izteiktai maineiga i teik vysaidūs veidūs konstruāta. Kod raugom runuot par pīrūbežu, mes na tik tū aprokstom, tok i sovā mārā veidojam i līkam kluotyn jaunys nūzeimis.

Itymā rokstā pīduovoju apsavērt vairuokus konceptualus ītvorus, kas paleidz dūmuot par pīrūbežu kai sarežgeitu i socialpolitiski konstruātu fenomenu, na tik kai par kartē īzeimātu zonu. Itūšaļt magistranturā studeju kulturys i socialū antropologeju, i lela daļa nu munu argumentu bolstuos ituos socialuos zynuotnis pīduovuotajūs jiedzīņūs. Īdviesme itaidai analizei roduos piec 2025. gods decembrī veiktuo lauka dorba Latvejis-Boltkrīvejis pīrūbežā – Pīdrujā, Škaunē, Indrā i cytūs cīmūs – i piečuok, kod suoču īvāruot, cik atškireigys ir “pīrūbeža” nūzeimis atkareibā nu tuo, kurs tuos lītoj i kaidā kontekstā. Pīmāram, kod vītejim dzeivuotuojim saceju, ka pieteju pīrūbežu, bīži sasadyuru ar naizpratni, kam itim cylvākim dzeive pīrūbežā ir kasdīna, na izjāmums. Daudzim vītejim nasaruoda, ka tī ir “nazkas interesants, kū pieteit”. Mes veramēs iz pīrūbežu kai iz koč kū eksotisku, cikom vītejim dzeivuotuojim tys naroda absoluti nikaidys eipašys emocejis.

Juodasoka, ka muns nūdūms nav nūviertēt, kura nu itūs nūzeimu ir “pareiza”, “preciza”. Dreižuok, maņ redzīs veseleigi i interesanti pieteit tū, kai jiedzīņs veidojās i nūsastyprynoj Latvejis kontekstā. Vierteigi ir i saprast, kai mes uztveram vysaidys “telpys” i tūs dzeivuotuojus.

Rūbežveiduošona kai prakse, na fakts

Rūbežu pietnīki Henks van Hautums i Tons van Nērsens (Henk van Houtum, Ton van Naerssen) pīduovoj skotu, ka rūbeži nav fiksāti punkti telpā i laikā, tok vys napuortraukta sociala diferenciacejis (atškireibu veiduošonys) prakse. Jī tū aproksta ar treis vuordu vērtini – “rūbežveiduošona, pakuortuošona, svešynuošona” (bordering, ordering, othering).[1] Rūbežs nav līta, kas pastuov dabiski, vysmoz na itymā gadīnī. Rūbežs ir nazkas, kas teik eistynuots praksē kotru dīnu – caur dokumentim, infrastrukturu, volūdu, tehnologejom i prīškstotim. Zynoms, Latvejis kontekstā rūbeži ir i cīši saisteiti ar myusu suverenitati, spieju sevi nūsorguot, rūbeži nūsoka myusu pastuoviešonu.

Itaidā redzīnī ari “pīrūbežs” puorstuoj byut vīnkuoršs geografiskys aproksts. Tys ir rūbežveiduošonys darbeibys rezultats i reizē tuos instruments. Pīmāram, kod lykumdeviejs nūsoka, kurys teritorejis atsarūn “pastyprynuotuos uzraudzeibys zonā”, kod žurnalists roksta par “pīrūbeža dzeivuotuojim”, kod antropologs (kai es) brauc “iz pīrūbežu” veikt lauka dorbu – kotrā nu itūs darbeibu pīrūbežs teik nūstyprynuots kai atseviška i atškireiga sociala telpa. Itū naobligatai ir juotraktej kai nataisneigu attīksmi, dreižuok ite varim nūvāruot tipisku veidu, kai klasifikaceja dorbojās sevkurā sabīdreibā. Interesanti ir saprast, kai taišni tei dorbojās i ar kaidom sakom.

Tehnologeju i zynuotnis studeju pietnīki Džefrijs Boukers i Sūzena Leiga Stāra (Geoffrey Bowker, Susan Leigh Star) par klasifikacejom runoj kai par “naradzamu infrastrukturu, kas organizej socialū pasauli”. Pa jim, klasifikacejis suokumā redzīs neitralys i napamonomys, tok tuos ir cauraustys ar moralom i estetiskom izalaseišonom i ari roda realys materialys sakys.[2] Klasifikaceja nav pasauļa aproksts, tok vys ir veids, kai pasauļs tūp sakuortuots.

Itys nūvāruojums ir eipaši vierteigs pīrūbeža analizis kontekstā. Vuords, kas redzīs aprokstūšs, patīseibā dora (sa)kuortuošonys dorbu – tys nūsoka, kura telpa ir “centrys” i kura ir “nūmale”, kurys nūsadorbuošonys ir “normalys” i kurys prosa eipašu uzraudzeibu, kuru dzeivuotuoju biografejis īsader standarta narativā i kurys prosa pīlāguošonu. Boukers i Stāra itū pīsalāguošonu sauc par “grīzis momentu” (torque) – situaceju, kurā cylvāka dzeivis pīredze naīsakļaun institucionali dominejūšā kategorejā i tai teik deformāta. Zemnīks, kura kasdīna godu desmitem ir bejuse saimisteiba i meža kūpšona, pīrūbeža klasifikacejā palīk par drūseibys subjektu. Itei “grīzšonuos” nav ni ļauna, ni nejauša. Tei ir klasifikaceju normala blakne, kam sevkura kategoreja prosa nazkū vīnkuoršuot. I mums, sabīdreibai, kategorejis ir eksistenciali vajadzeigys, kab naapjuktu haosā.

Sociotehniskuos īdūmuotuos kuorteibys – kai telpa palīk “īdūmuota”?

Pietnīku Šeilys Džesenofys i Sansunhjona Kima (Sheila Jasanoff, Sang-Hyun Kim) pīduovuotais jiedzīņs “sociotehniskuos īdūmuotuos kuorteibys” (sociotechnical imaginaries) paleidz padzilinuotai dūmuot par tū, kai vīnys i tuos pošys telpys reizē var pastuovēt vysaiduos interpretacejuos. Seviški skaidri tū varim redzēt medeju telpā. Pietnīki itaidys “kuorteibys” definej kai “kolektivi īdūmuotys socialuos dzeivis i socialuos kuorteibys formys, kas atsaspīgeļoj vaļstei specifiskūs zynuotnis i tehnologeju projektu izveidē i izpiļdē”.[3] Īdūmuotuo kuorteiba ir vaira nakai ideologeja i mozuok nakai plāns. Var saceit, ka tei ir kolektiva vīzeja, kas materializejās caur tehnologejom, infrastrukturu i institucionalom praksem.

Latvejis pīrūbežs, piec munys medeju satura analizis, ir vīta, kur reizē pastuov vysmoz treis itaidys īdūmuotuos kuorteibys, i ituos “kuorteibys” vīna ūtru kai papyldynoj, tai teik pretrunuos. Drūseibys īdūmuotuo kuorteiba izatāloj pīrūbežu kai NATO i Eiropys Savīneibys (ES) uorejū vairūgu i materializejās pretmobilitatis infrastrukturā – pyuča zūbūs, prettanku ežūs, sensorūs, nūvāruošonys īkuortuos. Ite otkon ir juoatguodynoj, ka vuords “īdūmuotuo” nateik izmontuots kai sinonims vuordam “napamatuota” voi “muoksleigai radeita”. Runa ir par tū, kai mes taidu teritoreju kai pīrūbežs konceptualizejam sovā pruotā, medejūs, kasdīnys sarunuos. I ir skaidrys, ka taišni drūseibys konteksts mums ir seviški aktuals, kam reali draudi pastuov.

Sovutīs sleidiešonys zamyn īdūmuotuo kuorteiba izatāloj pīrūbežu kai perifereju, kas izatukšoj i materializejās demografiskuos prognozēs, školu sliegšonys plānūs, pamastūs kuormūs. Otkon ite varim runuot par tū, ka itaida īdūmuotuo kuorteiba ir baļsteita realūs nūvāruojumūs, tok ir interesanti – kai tei saskaņ ar nuokušū īdūmuotū kuorteibu? Tei ir atteisteibys īdūmuotuo kuorteiba, kas izatāloj pīrūbežu kai modernizejamu telpu i materializejās ES fondu leidzekļūs, STEM kabinetūs, industrialajūs parkūs.

Vysuinteresantuokais itamā analizē ir tys, ka ituos “kuorteibys” napastuov telpiski nūdaleitys – tuos konkurej par vīnom i tom pošom vītom, vīnim i tim pošim cylvākim, vīnim i tim pošim hektarim. Industrialuo parka ekonomika i pretmobilitatis infrastrukturys lykums atsatīc iz vīnu i tū pošu zemis gobolu. Školu modernizacejis finansiejums i školu sliegšonys reforma pastuov vīnā laikā i telpā. Itaidys īdūmuotūs kuorteibu sasadūršonys ir pastuoveigys. I taišni itei daudzsluoņaineiba padora klasifikaceju “pīrūbežs” maineigu (lai cik paradoksalai tys naizaklauseitu) i, nu analitiska skotpunkta, boguotu.

Afekts kai pīredzis byutyska sastuovdaļa

Rūbežu pietnīceiba pādejuos godu desmitēs vys vaira pīsavierš tai saucamajam afektivajam pagrīzīņam – pīejai, kas pastreipoj, ka socialū telpu veidoj na tik ideologejis i institucejis, tok ari kerminiskys, pyrma volūdiskys i emocionaluo atmosfera. Antropologe Jaela Navaro-Jašina (Yael Navaro-Yashin) sovā dorbā par pamastim kuormim pīduovoj vērtīs iz telpu kai iz vītu, kas teik pīsuotynuota ar atmiņom, zaudiejuma sajiutu, melanholeju i cereibu.[4] Telpa itaidā nūzeimē “dorbojās”. Tei veidoj cylvāku attīceibys ar pasauli.

Socialantropologe Dace Dzenovska, veicūt lauka dorbu Latvejis austrumu pīrūbežā, atkluoja, ka puormejis, kas sekuoja piec PSRS sabrukuma, nu vītejūs dzeivuotuoju pusis puorsvorā teik raksturuotys ar vuordim “tukšums” voi “tukšuošonuos”.[5] Tukšuošonuos ite nav tik demografiskys voi ekonomiskys process. Tys ir afektivs stuovūklis – klasifikaceja, kas reizē aproksta nūvārojamu realitati (vītys pagaisynoj cylvākus, infrastrukturu, pakolpuojumus) i veidoj reikus, ar kurūs paleidzeibu vītejī itam stuovūkļam daškir nūzeimi i tū izskaidroj kai sev, tai cytim.

Munā lauka dorbā Škaunē, Pīdrujā i Indrā Dacis Dzenovskys apraksteitais afektivais sluoņs beja monoms gondreiž vysuos sarunuos. Škaunē saruna ar vītejū dzeivuotuoju suocēs ar atmiņu par lelu kolhozu, vairuokim klubim i veikalim, bārnim, kurūs spieliešonuos radeja dzeiveiguma sajiutu. Ite der pīminēt antropologa Ognjena Kojaniča (Ognjen Kojanić) dorbu par Serbejis dzeļžaceļa struodnīku nostalgeju postsocialisma kontekstā. Kojaničs argumentej, ka nostalgeja ir juosaprūt kai “seve veiduošonys tehnika” (technique of the self) – prakse, kurā individs atteista nūteiktus dūmuošonys veidus i spiejis, kab pīsalāguotu jaunajai realitatei.[6] Škaunē satyktuo veirīša atminis par kolhozu nav tik paguotnis idealiziešona. Tys ir veids, kai strukturēt sovu ituos šaļts eksistenci, atrast leidzsvoru storp tū, kas nazkod beji, i tū, kas esi niu.

Nažieleigais optimismys i krizis kasdīniškums

Kulturteoretike Lorena Berlante (Lauren Berlant) pīduovoj divejus jiedzīņus, kas, pa munam, ir eipaši pīmāruoti pīrūbeža afektivuos dzeivis analizei – “nažieleigais optimismys” (cruel optimism) i “krizis kasdīniškums” (crisis ordinariness).[7] Pyrmais aproksta afektivu sasaisti, kurā cereiba iz lobuoku dzeivi uztur cylvāka dasagiušonu vacom sistemom voi attīceibom, kas patīseibā īrūbežoj juo vareibys dzeivuot pylnvierteigu dzeivi. Ūtrais aproksta sajiutu, kod krize vaira nav izjāmuma stuovūklis, bet kasdīnys norma.

Itī jiedzīni ir konceptuali interesanti partū, ka tī izaicynoj divejis pretejis, bet bīži sastūpamys pīrūbeža reprezentacejis formys. Nu vīnys pusis, pastuov narativs par pīrūbežu kai piļneiga pesimisma vītu, kur nikas vaira nasadorboj i cereiba ir pagaisuse. Nu ūtrys – narativs par pīrūbeža dzeivuotuoju iztureibu i dzeivuotspieju, kas šaļtim ir puormiereigai sentimentals viertiejums. Berlantis jiedzīni pīduovoj trešū vareibu – redzēt cereibu i iztureibu kai afektivys strategejis, kas nav viertejamys na kai varūneigys, na naivys, bet dreižuok ir veidi, kai dzeivuot apstuokļūs, kurūs strukturalys puormejis redzīs uorpus individa vareibu.

Kaida sīvīte Pīdrujā stuosteja par veiru, kas pamete saimi, par dālu, kas naseņ guoja būjā – osorys saskrēja, tok saruna turpynuojuos ar stuostim par rūkdorbim, kurūs jei vys vēļ taisa. Atsavodūt itei sīvīte dasaceja: “Vysod sev ir juoatguodynoj, ka kaidam īt daudzi švakuok nakai tev”. Itī vuordi labi īmīsoj “nažieleiguo optimisma” byuteibu. Tys, īspiejams, ir veids, kai saglobuot gribiešonu dareit, ari pretruneigu emoceju i puordzeivuojumu ītekmē.

Tys ir ari īmeslis, parkū afektivuo dimenseja pīrūbeža pietnīceibā redzīs eipaši svareiga. Drūseibys lāmumus, demografejis datus, ekonomiskuos prognozis mes muokam analizēt. Daudzi gryušuok ir analizēt, kai itī procesi pīsuotynoj kasdīnu – kai militaruo infrastruktura palīk par “kasdīnišku afektu” voi drūseibys sajiutys veiduotuoju, kai nostalgeja teik par “seve veiduošonys tehniku”, kai cereiba pat “bezcereigūs” apstuokļūs vys vēļ funkcionej.

Analizēt ar pīticeibu i empateju

Itymā rokstā pīduovuotī konceptualī ītvori – rūbežveiduošona kai prakse, klasifikaceja kai infrastruktura, sociotehniskuos īdūmuotuos kuorteibys, afektivuo telpa, “nažieleigais optimismys”, nostalgeja kai “seve veiduošonys tehnika” ir analitiski instrumenti, kas paleidz dūmuot par tū, kai cylvāki, telpys, jiedzīni i institucejis cyts cytu veidoj.

Antropologejis vierteiba, pa munam, ir taišni itamā koč kaidā mārā pīticeigajā, refleksivajā pozā. Pyrma nūviertēt, kaids redzīņs par pīrūbežu ir “pareizs” voi “napareizs”, ir vārts saprast, kai poša klasifikaceja “pīrūbežs” ražoj tū, kū tei aproksta. Pyrma dūmuot, kai situaceju “uzlobuot”, ir vārts saprast, kaida “situaceja” pīrūbeža jiedzīņam vyspuor teik daškierta i caur kaidim mehanismim. Tei ir viereibys dagrīzšona tam, kai myusu dūmuošona i izmontuotī vuordi veidoj pasauli, kurū ar tim raugom apraksteit.

Deļtuo nūslāgumā pīduovoju na tik daudzi sacynuojumu, cik vaicuojumu, kū vārts apdūmuot sevkuram – kaidi attāli, idejis i kategorejis maņ ir pruotā, kod es dūmoju par pīrūbežu? Parkū maņ ir taišni itaids prīškstots i voi tys ir baļsteits tuo dzeivuotuoju pīredzē, zynuošonuos?

[1]van Houtum, Henk, un Ton van Naerssen. 2002. “Bordering, Ordering and Othering.” Tijdschrift voor Economische en Sociale Geografie 93 (2): 125–136.

[2]Bowker, Geoffrey C., un Susan Leigh Star. 1999. Sorting Things Out: Classification and Its Consequences. Cambridge, MA: MIT Press.

[3]Jasanoff, Sheila, un Sang-Hyun Kim. 2009. “Containing the Atom: Sociotechnical Imaginaries and Nuclear Power in the United States and South Korea.” Minerva 47 (2): 119–146.

[4]Navaro-Yashin, Yael. 2009. “Affective Spaces, Melancholic Objects: Ruination and the Production of Anthropological Knowledge.” Journal of the Royal Anthropological Institute 15 (1): 1–18.

[5]Dzenovska, Dace. 2020. “Emptiness: Capitalism without People in the Latvian Countryside.” American Ethnologist 47 (1): 10–26.

[6]Kojanić, Ognjen. 2015. “Nostalgia as a Practice of the Self in Post-Socialist Serbia.” Canadian Slavonic Papers 57 (3–4): 195–212.

[7]Berlant, Lauren. 2011. Cruel Optimism. Durham: Duke University Press.