Roksta autors: Valentins Lukaševičs

Itūgod gaidoma literata i literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča gruomotys “Latgalīšu literati. Mozs īsavierīņs” izīšona, pi kuo niu teik struoduots ar Vaļsts kulturkapitala fonda atspaidu. Ar daļu latgalīšu literatu Lukaševičs jau īpazeistynuojs ari portala lakuga.lv skaiteituojus. Itūreiz stuosts par Martu Skuju (1915–1946).

Nereta i tuos apleicīne teik skaiteita par taidu kai Sielejis epicentru. Tī izauga i tū vītu apraksteja Juoņs Jaunsudrabeņš (1877–1962), kurs raksteja ari sieliski i taidus tekstus publicēja zam pseidonima Klaucānu Šīpla. Tī izauga, tī ari paglobuots jaunlatvīts Mikus Skrūzītis (1861–1905), kuru skaita par sieļu identitatis vīnu nu izveiduotuojim. Bet itei vīta ir davuse ari nūzeimeigu latgalīšu literati. 

1915. goda 6. julī, kod tī ir pats Pyrmuo pasauļa kara froņtis korstums, Neretys pogosta Bierzeņūs pīdzyma Valereja Galvanovska. “Dzimusi lietuviešu kalpu Romualda un Kazimiras ģimenē kā vecākā meita [..] Drīz pēc Valērijas dzimšanas ģimene pārcēlās uz Tilžu (1918. gadā Tilžā piedzima Valērijas māsa Anna, kurai tautība bija norādīta latviete, bet Valērijai – lietuviete).”^[1]

Valereja Latgolā vuicuos dažaiduos školuos, aizsuoc matematikys, piečuok filologejis studejis Latvejis Universitatē. Publicej periodikā stuostus (pīaugušajim, ari bārnim), dzejūļus, kritikys. Pādejuos vyscieškuok ar pseidonimu V. Palmīte.

Beja jai ari mozs roksteņš par latgalīšu volūdu – “Vai augšzemnīku dialekta rokstu “y” ir cīts vai plots”^[2]. Drūši viņ itū publikaceju rūsynuoja dzejneicys byušona par filologejis studenti. Piec laiceņa iz itū rokstu, tū paslavejūt i papyldynojūt, atsasauce^[3] Leonards Latkovskis. 

1940. goda 13. janvarī Valereja Galvanovska apsaprecēja ar dzejnīku Viktoru Munduru. Tuo poša goda 19. oktobrī pīdzyma jūs meita Silveja. Bet saimis kūpeiga dzeive nabeja ilga. 1941. goda 14. junī veirs Viktors tyka deportāts, par juo liktini sīva nikuo nazynuoja. Nu tim emocionalajim stuovūklim, psihologiskajim puordzeivuojumim izauga juos dzejūļu kruojums “Naziņā” (izguoja nu druka 1944. goda vosorā^[4]).

Kruojumā ir salykti i agruok saraksteitī (vīns nu 1936. goda^[5]) dzejūli, gon vēļ 1944. goda februarī sacarātī.

Kruojumā “Naziņā” kai koč kas autonoms, bet reizē harmoniski ar puorejū saderūšs ir sonetu cyklys par Jersiku i juos vaļdinīku. Sonetu ostoitnīks aba oktava ir pošuos beiguos, ar jū nūsaslādz itys dzejūļu kruojums.

Drūši viņ Fraņča Baluoža (Baloža) arheologiskūs izrokumu inspirāta ir juos sonetu oktava “Vysvolda gols”, kura saraksteita 1940. goda junī–julī. Drūši viņ ari tys, ka Kārļa Ulmaņa kai Latvejis vadeituoja pādejais oficialais braucīņs beja iz Sieleju, kura laikā jū puorvede ar laivu puor Daugovu i jis, arheologim, korespondentim i cytim kluotyn asūt, svineigi pabeja Jersikys piļskolnā. Drūši vin itū oktavu inspirēja ari tragiskī nūtykumi ar Latvejis vaļsti, kuri tymā laikā nūtyka, i dzejneica tī redzēja analogejis ar 13. g. s. nūtykumim.

Dzejūļu kruojumā “Naziņā” ir 68 dzejūli, nu kurim četri veļteiti konkretim, realim cylvākim – Viktoram Munduram, Marejai Andžānei, Norbertam Neikšanīšam, meitai Silvejai.

Valereja Galvanovska kai dzejneica ir vaira zynoma ar latviskuotu, veiram-dzejnīkam par gūdu pījimtu pseidonimu – Marta Skuja. 

Reši kurs Martu Skuju kai cylvāku i literati tik labi zynuoja kai Norberts Neikšanīts. Jis 1945. godā beja trymdā izīmūšuo literaruo mienešroksta “Jersika” redaktors, tī jis roksta ari par itū sonetu vaiņuku.

“Jersikas un karaļa Visvalža traģēdijai vajadzētu būt ļoti pateicīgai vielai rakstnieku darbiem, taču mūsu rakstnieki ir spītīgi gājuši secen šim sižetam. [..] Marta Skuja nav šo plašo vielu izvēlējusies lielam, plašu elpu rakstītam darbam.  Savus sonetus viņa raksta brīžiem gandrīz konvulsīvā, ļoti individuālā pārdzīvojuma pārkausējumā, bieži pat pirmā personā – paša Visvalža vaidiem izteiktā jūtu rakstā. Daudzas rindas šais sonetos ir tik dinamiskas, straujas, sasprindzinātas, teikumi – neraugoties uz iekšējo satura kuplumu un brāzmainību – ir bieži īsi aprauti, lauž rindu metrisko, statisko šablonu. Ar pirmo lasījumu dažu sonetu ir pat grūti pilnīgi atslēgt.”^[6]

Nu ostonim sonetim, kur pyrmais i pādejais pa daļai dublejās, eipaši spieceigs ir “Vysvolda atsagrīzšona”.

     „Ai, Jersika, ai, svātō drupu kaudze! 

       Es bosom kōjom tovas pļovas skōru, 
       Kai nūžēļnīks. Ļauņ atsagrīzt, lai varu 
       Te pakaļnēs, kur munu seņču audzes,

       Rast mīru sirdei, pazamōtai daudz. 
       Ļauņ ceļus, lūceitūs pret svešu varu, 
       Pi tevis līkt, kur myužus dyžus, garus 
       Ciļts vodūņus tu sorgoj, svētej, saudzej.

       Ļauņ munai pīrei, ļauna skupsta aptraipeitai, 
       Te palnūs škeisteitīs! Ļauņ dvēselei, kū pylda naids, 

       Nu lōsta, zamas atrībes byut atraiseitai!

       Ļauņ man uz drupom jaunu dzeivi sōkt, lai sōpu vaids 

       Ir otkon tautai svešs, nyu – dyukstīs izkaiseitai. 

       Ai, Dīvs, lai nanūsavērš vairs Tovs Svēteitōja vaigs!”^[7]

Vīni roksta, ka itū kruojumu autore rūkuos nimoz i naturēja, cyti, ka nazkas jai tū paruodeja.

Literaturzynuotneica Ilga Šuplinska ituos literatis eisū, bet spylgtū darbeibu īdola divūs pūsmūs – eksistencialūs vaicuojumu pūsmys (1937–1940) i eksistencialūs atbiļžu pūsmys (1940–1946)^[8].

Kod atguoja 1944. godā jauna padūmu okupaceja, dzejneica palyka Latvejā i dreiži viņ īsasaisteja nalegalā pretokupacejis kusteibā.

1945. goda decembrī Valereja ar meitu brauce viļcīnī nu Daugovpiļs iz Reigu. Tī jei tyka arestāta, tod īslūdzeita Reigys Centralcītumā, kur 1946. goda novembrī nūsauta par daleibu pretpadūmu organizacejā – Latvejis Tāvzemis sorgu (partizanu) apvīneibā (LTS(p)A). Dzejneicai tikū palyka 31 gods.

Bet meita Silveja izauga. 2014. goda vosorā pi juos gasteja Leonards Latkovskis^[9] – Silveja dzeivoj Krīvejā, Jekaterinburgā^[10]. Ni jei, i nivīns nazyna, kur precizi ir Martys Skujis kops. 

^[1] https://enciklopedija.lv/skirklis/168405-Marta-Skuja (apsavārts 09.05.2026.) 

^[2] Galvanovska V. Vai augšzemnīku dialekta rokstu „y” ir cīts vai plots // „Zīdūnis”, 1939., Nr. 1.

^[3] Latkovskis L. Par latgalīšu igreku // „Zīdūnis”, 1939., Nr. 4. 

^[4] Atmūdys godūs latgaliski pasuocīni nūtyka i vairuokys gruomotys izdeve Raiņa muzejs Juosmuižā, kurs tod saucēs Latgolas lauku kulturas komplekss “Jasmuiža”. 1991. godā muzejs puorizdeve Martys Skujis dzejūļu kruojumu “Naziņā”. Gruomateņa tyka nūdrukuota Daugovpiļs tipografejā 5000 eksemplaru, finansialu atspaidu izdūšonai īdeve Leivuona eksperimentaluo biokimiskuo ryupneica. 
Trešais atkuortuotais izdavums izguoja 2012. godā, tū izdeve Latgolys Kulturys centra izdevnīceiba i tī ir Vitolda Valeiņa prīškvuords. 

^[5] Publicāts vēļ 1937. godā, ar pseidonimu H. G. 

^[6] Trepša-Neikšanietis N. Visvalža gals. Martas Skujas sonetu oktava // «Jersika”, 1945., Nr. 1. 

^[7] Skuja M. Vysvolda atsagrīzšona // „Vietējā Latgales Avīze”, 06.07.2018.

^[8] https://enciklopedija.lv/skirklis/168405-Marta-Skuja (apsavārts 19.06.2026.) 

^[9] Tāva Leonarda dāls (dzims 1943. godā, mirs 2015. godā).

^[10] Latkovskis L. Martai Skujai – 100 // Tāvu zemes kalendars. 2015 – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2014., 304.–306. lpp.