Stuosta autore: Meldra Gailāne

Pīteram Jurciņam veļteitajā literatu konkursā autori itūgod tyka aicynuoti īsnēgt dorbus humoreskys, dzejis, ka ari bārnu i jaunīšu literaturys žanrūs. Par lobuokū bārnu i jaunīšu literaturys žanrā žureja pīzyna Meldru Gailāni. Juos dorbu, kurā var īpasazeit ar skaiteituoju īmeiļuotuo luocāna Meikuleņa jaunuokajim pīdzeivuojumim, pīduovojam puorskaiteit portalā lakuga.lv. 

Kroma kolnā

– Mes asam nūsablūdejuši! – luocāns Meikuleņš čeikstēja. – Kai mes tādiņ atrassim sātu?

– Es nazynu, – Marta atzyna i apsavēre apleik. Jī beja nu pūra izleiduši kaida kolna pakuojē. Daīs viņ kuopt augšā. Iz kolna, izavēre, beja kaidi kuormi, mož tī byus vareiba palikt pa nakti.

– Nu i vajadzēja tev īt itymā puorguojīnī! – Meikuleņš gondreiž raudova. – Kas navādeitu tādiņ myusim dzeivuotīs sātā i kūpā ar mamu i začineiti Pūdzeņu kruosuot ūlys? A nā! Tev vajag i vajag īt!

– Nūsarimst! – Marta uzklīdze. – Niu juodūmoj, kur palikt pa nakti, a na juoraud. Verīs, jau tymsa īt viersā! Raudzeisim kuopt kolnā, mož tī var palikt.

Meikuleņš gryuši nūsapyute i lānom suoce kuopt kolnā. Marta paklybuodoma jam myna iz pādim. Kolns beja vysai stuovs. Gondreiž pošā kolna golā celinīkus sagaideja ar osim kūku golim nūstyprynuots vals i nu bolku caltys sīnys, kuru vydā beja vuorti. Īguojuši pa vuortim, jī īraudzeja gunkura vītu i nalelus kuormus. Bolku sīnys beja taidys, ka pa vydu varēja staiguot i kotrā sīnys styurī beja izcalts augstuoks tūrņs. Vīnā kolna molā beja da vyda zemē īgrims kuorms. Kolns beja kluss, nivīna tī nabeja.

Meikuleņš apskrēja apleik kolnam pa bolku sīnu īkšpusi, ruopēs tūrņūs, i ruodejuos, ka ir atsadzeivuojs. Tod jis nūskrēja da Martys, kura beja atsasāduse iz calma, nūlykta pi gunkura vītys. Meitinei dikti suopēja kuoja, i jei nagribēja vaira staiguot.

– Marta! – Meikuleņš izbreinuoti īsasauce. – Ruodīs, mes asam nūtykuši kaidā sovaidā vītā! Itaidus kuormus vaira naceļ! Jī izaver vaci. I ite ir ustoba, kurymā mes varim palikt! – luocāns vadynuoja sev leidza Martu. – Tī ir pat uodys, ar kū varim sasasegt.

Marta švuorbuojuos, a guoja leidza. Nabeja jau cytu variantu. Paliks pa nakti ite, a reitu dūmuos, kai tikt iz sātu. Sasatynuši uoduos, celinīki īmyga, klausūtīs, kai viejs leigoj kūku zorūs i šaļtim īsaklīdz palāda.

Nu reita

Cauri mīgam Marta izdzierda, ka bez juos ustobā kaids ir, i tys nav Meikuleņš. Meikuleņš beja dasamīdzs Martys suonam, jei jū satausteja. A tuoļuok kaids klusai dzīdova: “Treis muosenis ūguos guoja, malnajuos i meļneicuos, divys ūgys pīlaseja, trešuo ceļu nūblūdeja…”

Marta attaiseja acs i apsavēre apleik. Jei beja kaidā naradzātā vītā – patymsa bolku ustoba, vydā puorts, pi kura kužynuojuos kaida jūceiguos drēbēs sīvīte.

– Meikuleņ, – Marta klusai nūčaukstēja luocānam pi auss. – Celīs! Ite nūteik kas sovaids!

– Vēļ vīnu mozu strēčeiti… – Meikuleņš ņūrdēja.

– Nā, celīs niu! Verīs! – Marta pacēle Meikuleņu i ruodeja jam, kas nūteik ustobā. Sīvīte pi puorta, kluseņom dzīdūt, koč kū maiseja lelā kotlā.

– A deļkam jai saga apsīta ap vydu i pi jūstys pīsīts nāzs? – Meikuleņš čaukstēja Martai. Jam mīgs vaira nabeja nivīnā acī. – I ar kū jai sasprausts kraklys? Kas jai apsīts ap golvu?

– Tei byus sakteņa. – Marta atsaceja, cīšuok īsavāruse. – Mes ari ar leidzeigom spraužam kraklus, kod doncojam tautys daņčus koncertūs. Ap golvu apsīts golvys auts, mama leidzeigu sīn, kod īt dzīduotu etnografiskajā ansamblī, i ap vydu byus bruņči, na saga. Školuotuoja stuosteja…

Tamā šaļtī atsataiseja ustobys durovys i vydā īskrēja meitine, godu desmit vaca. Ari jai beja taipoš jūceigai apsīts drēbis gobols ap vydu, kraklys sasprausts ar saktu, ap koklu daudzi kreļļu, i nāzs pi jūstys. Moti gon meitinei beja palaisti klaidā, gari jo gari. Meitine turēja rūkuos zorus.

– Buorbol, es naatrodu pyupolus. Nūlaužu paegļa zorus, voi tī byus lobi? – i deva sīvītei pi puorta atnastū. Tod jei pamete acs iz gulātuoju pusi i pamaneja, ka Marta i Meikuleņš ir prosamūduši.

– Oi, Made, kai tu myus nūbīdynuoji! – meitine pīsasteidze pi gulātuoju. – Pazust iz vysu zīmu! Mama jau par tevi nūraudova. Dūmuojom, ka tevi pūra naškeistais akacī īviļcs ci naidinīki pajāmuši.

– Kas ir Made? – Marta nasaprota.

– Nu tu taida kai jūceiga! – svešuo meitine smējēs. – Tevi sauc par Madi.

– Nā, mums vuords ir Marta. – Marta speiruojuos pretim. – I kas esi tu?

– Nu čudna, kas čudna! Asmu Irbe! Tova muosa. Voi vaira mīseigys muosys napīzeisti? – meitine ar pasoltu rūku paraudzeja Martai pīri. – Korsūņu tev tai kai nav…

– Maņ nav muosys! Asmu saimē vīna poša! – Marta nasaprota, kas nūteik. Jei jau tai kai i grybātu muosu, a dzymdynuotuoji nabeja ar mīru, jī saceja, ka bārni ir duorga prīca i jim pīteik ar Martu. Kab nabyutu tik skumeigi vīnai pošai, Martai beja luocāns Meikuleņš i puorejī draugi – začineite Pūdzeņa i ezeits Pukšyns. Viņ jī beja palikuši sātā, kod Marta ar Meikuleņu guoja pasauli vārtūs.

– Es asmu tova muosa! – Irbe suoce palikt dusmeiga. – I vēļ tev ir treji bruoli – Rūsiņš, Vestseke i Skalbs. Voi jūs ari napīzeisti? Nasaver iz mani tai! Lobuok pastuosti, kas tev beja mugorā i kur tu propyuli? Taidu gierbu kai tev pi myusu nivīns nanosoj! I kas tys par čāmu tev sūpluok?

– Tys nav nikaids čāms, a muns luocāns! Meikuleņš! Jis ir muns lobuokais draugs! – Marta patīsi beja sirdeiga.

– Draugs… – nūvylka Irbe. – Atguodoju, kod tu beji mozuoka, tev draudzine beja kokoru leleite. A tān itys! Nu labi, labi. Maņ gon draugi ir putyni, jī maņ pastuosta, kas īt, kas aizīt, nu kuo juosagloboj.

– Pasamūdi gon! A tagad izdzer itū i stuosti! – pi meitiņu pīguoja sīvīte ar krušku rūkā. – Naprosi, kas tī īškā, navaru stuosteit. Zuoleitis!

Marta pajēme krušku i paraudzeja. Čajs garšuoja labi. I tod jei suoce stuosteit, kai beja izdūmuojuse Leldīnis garajuos breivdīnuos īt puorguojīnī, kab lobuok īpazeitu sovu pusi, a nūblūdejuse i vaira nazyna ceļa iz sātu. Tod obeji ar Meikuleņu atroduši sovaidu kolnu, kolnā ustobu, kurymā i aizmiguši, a pasamūduši jau ite. I jei nasaprūt, kas te nūteik.

– Ruodīs, es zynu. – saceja sīvīte, kod beja vysu nūsaklausejuse. – Tu esi izguojuse cauri laikam. Šaļtim lelajā pūrā atsaver Laika vuorti. I tod tai var saīt, ka nu vīna laika puorīt iz cytu. Es raudzeišu jius dabuot atpakaļ iz jiusu laiku, a tādiņ tev i tovam luocānam byus juopadzeivoj pi myusu. Byusi Irbys propyulušuo muosa Made. A luocānu naruodi nivīnam.

– Es atnesšu Madis pyura guoduotū, kab byutu kū apviļkt! – Irbe izskrēja pa durovom, i par nagaru šaļti atsagrīze ar drēbu saineiti.

– Jem, veļc mugorā!

Marta apvylka kraklu, pacyluoja bryunu auduma gobolu, kas varātu byut bruņči, pacyluoja jūstu i nasaprota, kai tū vysu aplikt sev apleik tai, kab nakrystu nūst. Buorbola, tū manejuse, guoja ratavuotu, i, vīns i divi, Marta ari izavēre gondreiž taipat kai Irbe i Buorbola. Kod Buorbola raudzeja apaut Martys kuojis i jau tyna apleik kuojautu, Marta saprota, ka jai cīši suop kuoja. Laikam beja samežgeita, brīnūt vakar pa pūru.

– Maņ suop! – jei žāluojuos Buorbolai.

– Ruodi! – Buorbola veikli iztausteja Martys kuojis i saprota, ka pamežgeits nav, a byus viņ stypri sasysts. Deļtam sariktēja i apsēja apleik Martys kuojai zuoleitis, kas paleidzēs, i lyka Martai atsagrīzt guļamvītā. – Vēļ nadreiksti daudzi staiguot!

Meikuleņš īleida Martys ozutē.

Leldīne

– Buorbol, maņ jau krauklis nūkrauce, dreiži byus Leldīne! – Irbe stuosteja sīvītei.

– Nui, byus. – Buorbola apstyprynuoja. – Soki sovim bruolim, kab īt jau ūlu vaicuotu. Itū godu vaira vajadzēs kai īprīškejūs. Viņ lai nakuop lelajā eglē! Palādys itymā godā nadreikst aiztikt!

– Par kū nā? – breinuojuos Irbe. – Palādu ūlys ir tik gordys! Gorduokys kai krystgniezeišu voi raudivu i zūsu!

– Ka pajimsit palādai ūlu, Marta i Meikuleņš natiks iz sātu. – Buorbola skaidruoja. – Palādys sorgoj Laika vuortus.

– A deļkam juojam ūlys nu meža putynim? – Marta nikuo nasaprota. – Myusim gon vystys sadiej ci veikalā nūpierkam.

– I vystys var tik daudzi pīdēt, kab pītyktu vysim? – Irbe naticēja. – Myusu vystys izdiej viņ tik, kab byutu cuoleiši i pa kaidai ūlai tētem i krīvu krīvam. Puorejim ir mežu i pūru putynu ūlys.

Tamā šaļtī pa ustobys durovom īskrēja puika, godus ostoņus vacs. Rūkuos jis turēja boltu, opolu ūlu.

– Es atnešu ūlu! – puika prīceigi sauca. – Izkuopu lelajā eglē. Vīns pats! I palāda mani naredzēja! Dreiži byus Leldīne! – I puika deve ūlu Buorbolai.

– Ai, tādiņ mes patīsi natiksim iz sātu! – luocāns Meikuleņš nūvaideja, pabuozs golvu no Martys ozutis.

– Made! – puika īraudzeja Martu. – Kur tu beji propyuluse? Mes tevi ilgi mekliejom! – Tod puika īraudzeja Meikuleņu. – Nasakust! Es tū čāmu tiuleņ nūjimšu nu tevis nūst! Byus lītūņs tev leidza atguojs. – Jis skrēja pi Martys i raudzeja pajimt Meikuleņu. A Marta jam jū nadeve.

– Tys nav čāms! Tys ir muns lobuokais draugs! – klīdze Marta.

– Skalbi! – sauce Irbe. – Nūstuoj i pasaklausi!

Uzklausejs vysu Martys i Meikuleņa stuostu, Skalbs nu suokuma nagribēja nūticēt i dūmuoja, ka jū muosys nas cauri. Tai reizem juos dareja, kod gribēja, kab bruoļs naītu leidza iz lelū pūru. A tēte beja pīsacejs uzraudzeit muosys i puorejuos piļs meitinis, jo eipaši piec Madis pagaisšonys. Piec tam Skalbs pījēme, ka meitinis stuosta eistineibu i sabāduoja, ka nazynuodams ir nūsliedzs Martai i Meikuleņam ceļu iz sātu.

– Nu kas dareits, izdareits! – Buorbola puortrauce bārnus. – Skalbi, jem bruoļus i puorbaudit, voi leluo pūra molā i pi azara jau ir perekli zūsim i raudivem. Viņ vysys ūlys najemit. – jei reikuoja. – Made, atlaid, tādiņ saukšu tevi tai, tu paleidziesi maņ ustobā, cikom tova kuoja sadzeis.

A kas nūtyka tuoļuok? Tū dabūsit zynuot, kod izīs jaunuo gruomota!

---

Publikaceja sagataveita ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu.