Humoreskys autore: Aija Mikele

Pīteram Jurciņam veļteitajā literatu konkursā autori itūgod tyka aicynuoti īsnēgt dorbus humoreskys, dzejis, kai ari bārnu i jaunīšu literaturys žanrūs. Par lobuokuos humoreskys autori žureja jau ūtrū godu piec kuortys pīzyna Aiju Mikeli, juos dorbu pīduovojam puorskaiteit portalā lakuga.lv. Aija sajēme ari Tukuma Literatu apvīneibys simpateju bolvu i vareibu pagasteit rakstnīku rezidencē Jaunpiļs pilī.

“Šūreiz vyss izadūs. Vyss! Sovaižuok navar byut,” Juoņs saceja pats sev.

Jis vēļreiz nūgludynuoja ar plaukstu goldautu, nadaudz sakuortuoja peonejis zīdu vāzē. Varbyut vajadzēja vairuok pīplēst? Lai ir lels puškis. Nā! Romantikys nūskaņai pītiks ari vīna zīda.

Ar kritisku skatīni jis vēļreiz nūpieteja lapeni – kur vēļ lobuoka vīta var byut! Tagad, kod dobā vyss zīd, kod ir sylts un jauks laiks. Un tepat ari skots uz azaru. Vāluok varēs ari pasavyzynuot ar laivu. Ka jei gribēs.

Jis nu ustobys atnese termosu ar jau gotovu kafiju, cukura trauceņu un skaistys krūzeitis. Tuos jis nūpierka vīnā nu lelveikalim, kod beja leluo atlaide pyrms kaut kaidim svātkim, var saceit, dabuoja traukus tikpat kai par veļti.

Tai, tagad tik juogaida, kod jei pīzvaneis un varēs braukt jai pakaļ. Juoņs napacīteigi staiguoja pa pogolmu, gaideidams zvonu; nā, jis nabeja uzatraucs, dreižuok beja napacīteigs. Jei nabeja pasacejuse, cikuos konkreti brauks, tik tū, lai gaida. Ak, tuos sīvītis! Varbyut pazvaneit? Jis turēja rūkā mobilū teleponu un skatejuos iz numura, bet pīzvaneit naspieja. Kaut kas bremzēja tū izdareit.

I tod jis izdzierda mašynys motora trūksni, vēļ breids un nu leikuma pasaruodeja tymsys kruosys mašyna. Taksometrys tys nabeja. Kod mašyna apsastuoja pogolmā, Juoņs nadaudz apmulsa. Tod, redz, kaida jei izaver!

– Loba dīna! Voi Juoņs Kaļneņš? Voi byušu iz pareizu adresi atbraukuse? Cytaižuok lobu laiku blūdeju pa lauku celenim. Varātu dūmuot, ka pats voduotuojs beja dasasits… – jei smaideja. 

– Jis pats byus! – Juoņs galanti pasaklaneja, un tod nadaudz sasakautrejuos. Jei izavēre nadaudz sovaižuok, nakai jū beja redzējs interneta biļdē. Moti daudz gaišuoki i garuoki. Bet smuka! I jaunuoka kai biļdē.

– Mani sauc Ina! – jei pasaceja ari uzvuordu, bet Juoņs naīsaklauseja leidz golam.

Kai tai Ina? Jam randeņš tokš ar Ināru! Lai gon… Nu ja, Ina, vuorda saeisynuojums, vyss pareizi.

– Taitod te jiusu saimnīceiba, – jei pasavēre vysapleik.

– Aha! – jis pamuoja ar golvu. – Tik, sirsneņ, iztiksim bez tim jius. Soki vīnkuorši – Juoņs. Voi – tu. Maņ napateik tei “jiusuošonuos”.

Tagad apmulsa Ina, tod parausteja placus.

– Labi, Juoņ, – jei pīkryta. – Varbyut suokumā apsavērsim tovu saimnīceibu, tod i varēs parunuot.

– Hm, – Juoņs nūņurdēja. Kū te daudz kū redzēt? I deļkam? – Nu īsim tod, – jis nagribeigi pīkryta. Kopeja pagaideis.

Jī aizguoja pi guļbu lauka, vēļ vakar jis teirumu beja izvoguojs.

– Kas tei par škirni? – Ina gribēja zynuot. – Kaids skaistums!

Jautuojumi pabyra cyts piec cyta.

Juoņs pasmaideja. Itei saprūt lauku dzeivi. Jis viereiguok nūpieteja sīvīti.

Jis izruodeja vysu sovu saimnīceibu, pat atļuove jai nūbiļdēt gurķus syltumneicā. Ina vysu laiku slavēja vysu, kū redzēja apleik, un Juoņs sasajuta pavysam lapnys.

– Īsim dzert kafiju, – sātys saiminīks smaideja kai sauleite. Tovu laimi! Tei gon ir sīvīte!

Jis pīlēja kopeju krūzeitēs, tod atvēre šokolada konfekšu kasti, kas beja nūpierkta tīši itai reizei.

– Paļdis! Paļdis!

– Es nazynuoju, ka poša brauc ar mašynu, – Juoņs tagad pīvērse uzmaneibu sovai gaškai.

Ina parausteja placus, kai nasaprozdama juo saceitū. Pagaršuoja kopeju, tod nu sūmenis izvylka nalelu bloknotu un pyldspolvu.

– Juoņ, a kuruo goda esi?

Jis nūsauce ciparus.

– Ā, tod jau dreiži byusi pensejā. Maņ lykuos, ka esi daudz jaunuoks, – Ina izavēre dūmeiga.

– Voi tod es slykti izaverūs? Godim pasē nav nūzeimis! – Juoņs metēs sevi aizstuovēt. – Asu vēļ gona styprys un spieceigs. Tikai maņ pītryukst…

Kuo jam pītryukst, jis leidz golam napasaceja, jo īsazvaneja telepons. Pat napasaviers iz numura, jis nūspīde zvonu. Na tagad! Jis ir aizjimts, lai tagad ar kaidu pļuopuotu. Kod piec breiža otkon atskanēja zvona meldeņš, jis atslēdze teleponam skaņu. Jam jau beja pīredze, ka taidi zvoni izmaitoj randeņus. Tū jam navajadzēja.

– Sirsneņ, lobuok pastuosti par sevi.

– Kū lai stuostu… Dorbs i sāta, i tai pa riņči… – jei apklusa.

Ari Juoņs vairs nazynuoja, kū saceit. Jā, tys zvons beja iztraucējs vysu nūskaņu.

Jis vērēs, ka jei kaut kū pīroksta sovā bloceņā.

– Kū tu roksti? – jis gribēja zynuot.

– Faktus par saimnīceibu, lai es naaizmierstu.

– Deļkam? – Juoņs aizdūmeigi nūvaicuoja. Randeņš jam suoka izalikt jau kai nūpratynuošona policejā. A varbyut jis ir īsapaziņs ar kaidu kruopneicu? Tagad, sasarokstūt internetā, nazyni, ar kaidu cylvāku sasarunoj. Juoņs pīlēja vēļ sev kopeju.

– Maņ saceja, ka tev ir zalis ūlys. Paruodeisi?

Juoņs aizareja ar kopeju, tod ilgi kuosēja.

– Ūlys?! – jis vysbeidzūt spēja puorpraseit.

– Jā, – jei vysā nūpītneibā pamuoja ar golvu.

Juoņs sašutumā pīlēce kuojuos. Jam byutu zali pauti?

– Kas to taidys muļkeibys varēja pasaceit? – juo bolss nu dusmem īsatreisēja.

– Lauku konsultante Sarmeite. Nu tei, kas ir jiusu pogostā.

Juoņs kaidu laiku stuovēja klusu, mieginuodams saprast, parkū Sarmeite tai varātu ļauni pajūkuot. Nā, pasanirguot. Zali pauti! Jam! Padūmoj tik! Taidu apvainuojumu! Pag! Ar kū tei Sarmeite draudzējuos? Juoņs mieginuoja atsacerēt vysys bryutis, kas jam bejušys un kurys varātu draudzētīs ar Sarmeiti. Kaida nu jom drūši viņ iz juo tur ļaunu pruotu, ka jūs draudzeiba ir pajukuse.

– Es kaut kū na tai pavaicuoju? – Ina apmulsa.

– Nav maņ zaļu pautu, – Juoņs kai skaļdeit dusmeigi nūskaļdēja. – Ka natici, vari puorbaudeit…

– Voi tod jius naturit vystys? 

– Vystys? – Juoņs puorpraseja.

– Jā! Es jau par vystu ūlom, navys par… – Ina, saprotuse situacejis divdūmeibu, suoce smītīs.

– Es i vystys… – Juoņam šī smīkli naguoja pi sirds. Tod jis ar plaukstu īsyta sev pa pīri. – I kai es izreiz nasaprotu?! Vystu saimnīceiba ir cytam Juoņam Kaļneņam, braucūt pi juo, tu nūsagrīzi pa cytu celeņu. Tai beja?

– Varbyut… 

– Nu, vot… – jis pat nadaudz pasmaideja. Juo vuorda i uzvuorda bruoļam beja lela putnu saimnīceiba, ari eksotiskys vystu škirnis. I zalis ūlys pi juo varēja dabuot.

Tod Juoņs izruove nu karmana teleponu. Pīci naatbiļdeiti zvoni un nykna eisziņa, kurā Ināra jū izlomuoja suņa kuojā. Īplānuotais randeņš beja izjucs pavysam nagaideiti.

– Nu vot… – jis tik spēja izsaceit. Nalaimeigi jis pasavēre iz Inu.

– A kas tu taida esi, ka brauci pi cyta Juoņa?

– Nūvoda pošvaļdeibys specialiste, kurai juosagatavoj roksts muojis lopai par myusu zemnīkim, – Ina atbiļdēja un pasagrīze iz mašynys pusi. Juoņs izavēre vairs na tik dusmeigs voi apjucs, juo acīs jei pamaneja kū cytu. I tod jei atsacerēja, kai Sarmeite jai beja pīsacejuse nanūsagrīzt iz napareizuo ceļa, lai natyktu pi leluo babnika, kurs nalaiž garum nivīnus bruņčus.

– Tys nikas, sirsneņ, ka taids misieklis mums saguoja. Tys nikas, – Juoņs jau beja puorsaorientiejs. – Tys beja liktiņs, kas myus savede! – un jis draudzeigi aplyka jai rūku ap placim un pīvylka kluot. – Ari tai var īpasazeit…

Ina īsaspīdze, izaruove un īlēce sovā mašynā, pat aizblokēja durovys, lai Juoņs natyktu kluot. Kur jai beja pruots vaicuot veirīša cylvākam par zaļom ūlom…

---

Publikaceja sagataveita ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu.