Es rauduoju kotru dīnu. Es rauduoju reitūs. Jau nu poša reita. Es gondreiž sajuku pruotā. Labi, ka gondreiž. Es otkol beistiejūs. Muns jaunais psihologs. Īmuocieja man klauseitīs sirdī.
„Voi tu dzierdi? Voi tu dzierdi, kai raud tova sirds?”
„Tī šņuksti?”
„Tīši tai. Klausīs vēļ.”
Mes klausiejomīs obi. Tod mes saprotom, ka tei nav muna sirds. Mes saprotom ari, ka tei nav juo sirds. Kam pīderieja šei sirds? Ar ierkšķim, asiņoj. Jūceigai. Es gulieju iz divaneņa, blokus psihologs, klausuos it kai munā sirdī, bet dzieržam obi kū cytu. Klusums.
„Bet tei nav muna sirds!”
„Koncentrejitīs iz seansu.”
Naticieju es šim vuordim, napuorlīcinūši tī skanieja.
„Nā jyus koncentrejitīs!”
Apjukums psihologa sejā. Es sacieju vēlreiz, bet jau drusku maiguokā bolsā, lai nanūbaideitu jaunū psihologu. Es jam īsavierūs acīs.
„Koncentrejitīs!”
„Iz kū?”
„Iz dzeivis seansu.” Es šķīt saprotu, kuo sirds pukst.
Piec kaida laika psihologs gulieja iz divaneņa, es jam blokus, klausūs it kai juo sirdī. Uorā rudins. Leits. Apsamuocīs. Tagad vyss ir tagad. Skotamīs vīnā vierzīnī.Pukst sirds. Našņukst vairs. Sylda.
„Vysam ir suokums. Voi na tai?”
„Ir tai, da. ”
„A kur Dīvam suokums?”
„Jam nav suokuma. Jys pats ir suokums…”
Klusums. Turpynojam skatietīs vīnā punktā. Alfa. Suokums. Pukst. Sirds. Ierkšķi. Es raužu.