Teksta autore: Ligija Purinaša

Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2025” ar fragmentu nu tūpūšuo romana “Sieviete” uzvarēja Ligija Purinaša. Pīduovojam dorbu puorskaiteit voi nūsavērt autoris skaitejumā ari portalā lakuga.lv. Romans “Sieviete” tūp ar Vaļsts kulturkapitala fonda i Storptautyskuos Ventspiļs rakstnīku i tulkuotuoju sātys atbolstu.

Fragmenti nu tūpūšuo romana “Sieviete”

Adelaide vysod saceja, ka švakuokais, kas ar mums varūt nūtikt, – ka mes apsapracātu ar krīvim voi, nadaved dīvs, nu jim dzemdynuosim bārnus, – tai asūt pīsacejuse juos baba Emma, i iz tū vajagūte klauseit kai iz tāvreizi, puotorim i dīva zeimi. Emma kai storpkaru Latvejis bārns vysu myužu pretuojuos tam, kab saimē īītu koč vīns okupants – to jau lobuok palikt vīnai nakai byut kūpā ar maskali, tai jei atkuortuoja. Ka sirds atdūta taidam, to iz sātu jū vest nadreikst, atzeit jū aizlīgts, taitod ari meiļuot navajag. Izslēgt. Aizmierst. Izalikt, ka nikas nav nūtics. Turēt sovu ašni teiru. Cik nu tys, prūtams, īspiejams. Sīvītis pošpīteikameiba i spāks ir da tuo, kod viersā īt bezspāks nu myužam napadareitūs dorbu sarokstim, smuogom īpierkumu kulem i gūvu gryusneibys, kas leidzeigi snīgputiņam aizvalk vysys stidzenis cīt ar vysu iztureibu, speiteibu, ītīpeibu i entuziasmu vysam pasauļam paruodeit, cik tu esi naīvainojama i vysvarena kai pate muote Tereze, kurai ap golvu speidēja tyukstūš ceistys sīvītis nimbeņu i pate jaunova Mareja nūkuope nu dabasim padūt medaļu par upera nesšonu i cīsšonom. Ka jau esi sevi krūniejuse ar vysvarenuos cītiejis krūni, tod tovā dzeivē nav vītys ni veirīšim, ni prīcai i pat ni krīvim. Palīc tik tu i tovs lapnums kai babys duorza keizarkrūņs. 

Dzeraune beja duorgs hobijs, koč i Adelaide vysaižuok raudzeja atpeļneit ceļa izdavumus – jei audzēja buļvis, ogūrčus, kabačus, zeminis, laseja ūgys, kurys piečuok puordeve tuoļuok voi nūdeve puortykys puorstruodei. Beja ari bits, kurūs audziešona beja nu paaudzis paaudzē nūdūta tradiceja, deļtam vosorā beja ari juosvīž mads. Daļu zemis jei beja iznūmuojuse vītejim saiminīkim. Vysvaira spāka jai praseja zuolis pļaušona. Jei jēme rūkā izkapti i kai nazkaida senejūs baltu tautu muote pyrma beja nūkrytuse rosa guoja puori teirumam – nūpļaut vysu līkū i navajadzeigū, it kai atkuortojūt aizlaiku pasauļa radeišonys stuostu. Tok vēļ beja ari pučis, pučis… Dzeraunē es sasadraudzieju ar Ivetu. Jei beja muna vacuma i nalaimeigi īsameiļuojuse gatera prīkšnīkā, a maņ patyka Lauris Reiniks, i jis, atškireibā nu gatera prīkšnīka, vēļ nabeja nūmirs. Bet tai kai jis beja tuols i nasasnādzams, i, prūtams, Reigā, es dīzgon mudrai apsazynuoju, ka muna nalaimeiguo mīlesteiba i naīspiejama. Prūtams, Lauris Reiniks nabeja tik aizraunūši kai Davids Haselhofs, Tobiass Moreti voi Lorenco Lamazs, tok jī vysi beja maņ par vacu. Tī beja vaci i sarežgeiti cylvāki, kurūs nikod nabeja sātā, jī beja aizjimti ar sevi i nikod nasmaideja, taipoš kai muns tāvs, tok Lauri es vysod varieju īslēgt sovā Sony pleijereitī. “Sirds sadag naparosti” – oo, dreiži byus augusts i kombains brauks pļaut kvīšus, “Liduot sovaižuok” – nazynu, kai pīna upis var byut dabasūs, tok vokorā juodzirda teli, “Lai lej” – cerams, ka dreiži byus leits i vareis pa jū skradeit, tok šaļtīs, kod mani vyss kaitynuoja, skanēja “Dūdit maņ [sirdi nu akminim]”. Tok skaitu, ka vysleluokais pūsts munā dzeivē ir cielīs nu dzīsmis “Es naasu napruoteigs” – tī ir agrys solnys i rūkys, kas izguļdej, i īšona leidz zemis molai, i fatalismys, kas paradz apsaguoduot ar korstumiztureigim materialim, pīmāram, teflona ponnu. Var uzsiļdeit pušdīnis i pīdraudeit ar atrībeibu tod, kod tovys cereibys nav attaisnuotys. Es, prūtams, napropagandeju vardarbeigu izariekynuošonu, viņ aprokstu tūs psihis mehanismus, kas stereotipiski īsaslēdze vysaiduos problemsituacejuos i kas maņ deve spāku izturēt pusaudžu godu eskalaceju. Mīrs nu dzeraunis beja tikai zīmā, kod Adelaidi puorjēme gurdums i dvēselis mijkrieslis, kū navarēja izspeidynuot nu juos uorā pat Zīmyssvātku sveceitis i egleišu plastmasys bumbuli. Muna muote beja kai zeme, kū apkluoja snīgs. Jai šaļtim paleidzēja šopings i jauns dorba kostimeņš.

Klasis bogotuokūs vacuoku bārni īsapierka tiergā Dženeja, kas pīderēja vītejim krīvim. Daudzi sovys drēbis vede nu Reigys, apmāram taipoš kai niu tū dora daudzi latvīši, ka dzeivoj Anglejā, Irejā voi Skandinavejā – rūkys bagažys koferī leluokuo daļa montu sapierktys deļ sovejim, puorsvorā atlaidēs pierktys sezonys drēbis, ari uztura boguotynuotuoji, kopejs, čajs, soldonumi, sīrs. Tys vysod maņ drupeit atguodynoj padūmu okupacejis laiku, kod trymdys latvīši okupātajim latvīšim pa postu voi cytūs atjauteiguokūs veidūs syuteja importa drēbis – tai it kai drēbu vesšona byutu latvīšu nacejis 20. godu symta kulturpazeime absoluta īškejuo deficita apstuokļūs. Padūmu okupaceja beidzēs 1991. godā, tok deficits cylvāku golvuos turpynuoja pastuovēt, cytaiž kai lai izskaidroj tūs skotus, kas atsakluoj piec babeņu nuovis, attaisūt jūs škapus i tī īraugūt godu desmitim kruotūs muslina audumus, kūžu saāstuos vylnys sagys, nūplukušūs kažukus, caurūs cymdus i zečis, izejamuos suknis nu paguojušuo godu symta 70. godim, bārnu gumejis maņtenis i aizmozguotūs ruopuleišus, kaču aizčuruotūs vatis dečus ar aizplāstajim styurim i sakrytušū piļdejumu, i vēļ cytys bagateibys. Vysai leidzeigi ari vysys atvastuos uorzemu štātis ir sabuozeitys škapūs pi cytom nu uorzemem atvastom štātem, kab apvylktu lobuokūs laikūs, kuri, pats par sevi saprūtams, nikod naatīt, deļtam ka pīrostuok ir nosuot krekleņu pa eiro deveņdesmit deveni. Tai, it kai sīvītis nikod nabyutu peļnejušys byut sasapuciejušys, i pat, ka byutu peļnejušys, tod vysod byutu attaisnuojums, deļkuo tys nav īspiejams voi deļkam nav eistais laiks, tok lobuok vysod ir koč kū pataupeit – sev, bārnim, mozbārnim voi mož kačim. 

Muna muote bīži sevi suopynuoja i tirdeja ar tū, ka mes asam napiļnvierteigys, deļtam ka asam viņ divejis, piļnvierteigys asūt tikai tuos saimis, kur beja veirs i tāvs, i maņ vys vēļ nav saprasšonys, kur jei jēme ituos, pa munam, jūceiguos idejis. Ruodīs, tys beja apvīnuotais rodu i dorba bīdru kūpkors, kas munu muoti ītyna taidā kai bezpaleidzeibys kokonā, nūstyprynojūt jimā jau bierneibā īaudzynuotuos pareizuo katuoļa cīsšonu vierteibys, bez kurom nabyutu īspiejama pesteišona, deļtam ka dabasūs īlaiž tikai lobuos meitinis, kas omotu savīnuošonys kuorteibā ir ari pasauļa suopu mūceklis. Kū vaira uzajimsi, tū vaira cīssi, tū meiluoka byusi meita dīveņam. Varbyut pat jezuleņš tevi apskaus, sagaidūt pi svātuo pītera automatiskajim vuortim i paradizis diskobumbys, deļtam ka viņ rajā nūteik večerinkys. Vīnvuordsokūt, tys beja uzskots, ka mīlesteiba vysod it juonūpeļnej. A maņ beja pusaudžu godi i socialuos integracejis laika kulminaceja. 

Mes bejom divpadsimt kai jezus muocekli, vysi vuicejomēs vīnā vydsškolā. Četri nu mums veiduoja divejus puorus. Vīns nu jim vāluok apsaprecēja, ūtrys – izaškeire. Na vysim ir lamta myužeiba. Šod i tod ar mums tusēja ari Vašingtons. Tei beja juo īsauka, kas jam dalypa piec tam, kod beja atkluota vysaptverūši orgnizāta kulturviesturis kontroldorbu nūraksteišonys shema. Mes vysi bīži bejom kūpā. Kamer Adelaide beja dzeraunē, es i muni 12 muocekli puļciejuos myusu dzeivūklī. Ar iudiņa peipi izdadzynuojom caurumu Adelaidis krāslā, izguozem absintu iz juos pakluoja, izšļakstiniejom eļļu pa vyrtuvis greidu, pīmātuojom ustobu ar peipu golim, sasytom gluozis. Šod i tod es ar Vašingtonu školā kuovūs. Jis raudzeja maņ dasaskart, mani tys mulsynuoja i es jam sytu. Vysi pi tuo jau beja darodušs. Maņ klasē beja draudzine Īva, kas beja dasavārsuse kusteibai “Eista mīlesteiba gaida” i sovam tūreizejam boifrendam aizlīguse sev dasaskart leidz kuozom, jai beja nazkaida krize. Nikas jauns, jai patyka sarežgeit lītys. Žetonu vokorā es beju pasaškeiruse ar sovu kuortejū boifrendu, i vaira turiejūs ar Īvu. Bet jai beja sovs boifrends, i, kai tamā dzīsmeitē – kam nav draudzeņa, tam palīk… Vašingtons. Jam beja glups uzvalks, maņ beja glupys kūrpis, tys ari myus vīnuoja. Dažys dejis. Vašingtons mani spīde sev tiuļuok, turēja, nalaide vaļā, es bāgu, jis skrēja maņ pakaļ. Es napamaneju, kod beja rodušuos SYLTYS JIUTYS, maņ tys beja viņ socialais izmysums, nikas vaira. Atsajiedžu tod, kod juo mama, byudama suokumškolys školotuoja, storp angļu volūdu i matematiku myus nūkēre koridorī i praseja, voi mums ir attīceibys. NIKAIDU ATTĪCEIBU MUMS NAV I NAVAR BYUT, īsabrieču. Vierūs iz juo sporta jaku i izjutu viņ žālumu, varbyut vuoju draudzeibu. Prūtams, mes bejom puorguliejušs. Piec desmit godim, gatavejūtīs kūpeigajai izstuodei, tielnīks Rūdolfs vyszineigi pasaceja: “Ka veirīts ar tevi ir koč reizi puorguliejs, jis tū nikod naaizmierss i vysod dūmuos, ka tū var atkuortuot.” “Pat tod, ka tys nūtyka pyrma 10 godim aiz jauneibys dulluma i vydsškolā?” sašutuse nūpraseju. Rūdolfs nūsmeignēja sovā buorzdā, hehe. Vašingtons regulari pasaruodeja i pagaisa nu munys dzeivis. Ik pa laikam mes sasatykom, draudzeigi pasarunuojom. Es nikod jū nauztvieru kai sovu bejušū, pat, ka tehniski jis taids beja. Nazkai jis beja īsamanejs sasadraudzēt ar munu veiru, īvīst draudzeigu uzaticiešonu i jam pīduovuot seksu četratā. Tod gon es aizadūmuoju, ka varbyut nazkas nav labi. Krūņs vysam beja juo lyugums maņ izgleituot juo draudzini seksā, lai jis ari varātu izbaudeit obu tyveibu. Piec tuo es puortrauču jebkaidus kontaktus i iz juo ziņom atbiļdieju izsmiejeigi i izvaireigi. Niu jis ir preciejīs, ir bārni, struodoj uorzemēs. Vys jau myusu dīnuos jis byutu vīns nu tim digitalajā vīntuleibā īsprūstuotajim jaunīšim, kas īneist sīvītis tikai deļtam ka navar juos dabuot. Tok socialajūs teiklūs jis maņ vys vēļ sekoj leidza. Esi uzmaneiga ar tū, ar kū tu doncoj. Tu nikod navari zynuot, voi dīveņam nav kaids jauns plans, kai puorbaudeit tovu iztureibu i izlikt tev iz golvys cīsšonu krūni. Tok tikai lobuos meitines byus īlaistys paradizē, kur zīdēs tyukstūšom babys keizarkrūņu. Amen.