Roksta autore: Anželika Litvinoviča, portals lakuga.lv

Krīveja jau 1461 dīnu turpynoj naizprovocātu i brutalu pylna mārūga karu Ukrainā, kotru dīnu izmontojūt nažieleigys metodis, raugūt salauzt cylvāku grybu stuotīs preteimā i iznycynojūt dzeiveibys. Tok, par speiti īnaidnīka ļaunumam, ukraini turpynoj turētīs preteimā. Itei pretuošonuos nav tik militara – kars ir radejs ari dzilis puormejis sabīdreibā, līkūt nu jauna puordūmuot vierteibys i vaļsts byušonu iz prīšku. Daļu nu itūs puormeju var raksturuot ar jiedzīni “dekolonizaceja”. Ilgu laiku itū vuordu puorsvorā lītuoja akademiskajā vidē, runojūt par Rītumvaļstu kolonialū paguotni. Tok piec Krīvejis pylna mārūga ībrukuma Ukrainā par pošsaprūtamu palyka atziņa, ka ari PSRS i myusu dīnu Krīveja ir izteikti imperiska i koloniala vara – tei grib pakļaut i iznycynuot. Leidz ar tū dekolonizaceja Ukrainā palykuse par cīši skaidri radzamu i jiutamu aktualu procesu. Itys jiedzīņs ir īguojs ari ukraiņu kasdīnys dzeivē. Dekolonizaceja nūzeimoj atsasaceišonu nu izmīgtu stuostu par sovu viesturi i šudiņdīnu, padūmu pīminekļu i cytu simbolu puorviertiešonu, ukraiņu volūdys styprynuošonu i sovys kulturys apsazynuošonu, lūluošonu. Tys ir veids, kai dabuot atpakaļ sovu bolsu i pošnūsasaceišonu, kai styprynuot nūtureibu i saglobuot cereibu kara apstuokļūs.

Kaidys puormejis itys process jau ir radejs Ukrainys kulturā i sabīdreibā? I kū nu Ukrainys pīredzis varim vuiceitīs mes, kab styprynuotu i sevi, i sovu vaļsti?

24. februars kai atguodynuojums, ka pret impereju ir juosaceinej

24. februars paruodeja, ka kolonialys idejis nav tik vuordi. Kod Krīveja suoce pylna mārūga ībrukumu Ukrainā, palyka eipaši skaidrys – imperiskuo dūmuošona, kas godim ilgi tyka izplateita viestejumu veidā, puortūp militarā agresejā i izniceibā. Tei bolstuos idejā, ka sābru vaļsts patīseibā viesturiski pīdar Krīvejai, ka tūs identitate ir apšaubama, ituos vaļsts asūt “muoksleigai, najauši izveiduotys”. Itei logika tyka i teik pīmāruota ari Baļtejis vaļstim. Latvejā PSRS okupacejis laikā tyka īvīsta viesturis interpretaceja, kas nūlīgtu okupacejis faktu i pasnāgtu tū kai “breivpruoteigu pīsavīnuošonu”. Tei ir epistemiska vardarbeiba – mieginuojums puorraksteit realitati. Austrumu pietnīks i literaturzynuotnīks Imants Frederiks Ozols, runojūt par kolonialū vardarbeibu, pastreipoj itū “epistemiskū aspektu” – uzbrukumu kolonizātūs tautu kulturai i dūmai.

Partū ceiņa pret impereju nav tik karaveiru aizdavums froņtē. Tei ir ari sabīdreibys atbiļdeiba – tei ir ceiņa pruotūs i sirdīs, reflektiešona i puorviertiešona. Tūs īrostūs lītu i prīškstotu apšaubeišona, kas jau seņ īsasakņuojuši. Ukrainā ceiņa ar kolonialismu nūteik i froņtis linejā, i izapauž ar vītvuordu puorsaukšonu, jaunim lykumim, kulturys instituceju repertuara maiņu, ukraiņu muzykys uzplaukumu kara laikā.

Atsabreivuot nu izmīgtuo – ari kulturā

Ukraiņu rakstneica Oksana Zabužko intervejā “The Kyiv Independent” pastreipoj, ka ukrainim nav juoskaita par pošsaprūtamu krīvu klasikys autoritati tik partū, ka tei viesturiski īkļauta “leluos literaturys” kanonā. Juos redzīnī dekolonizaceja nūzeimoj na aizlīgumu, bet atsasaceišonu nu automatiskys pakļauteibys kulturys hierarhejai, kurā imperejis volūda i tuos autori teik pasnāgti kai universalys mārauklys. Jei konkreti miņ, ka, pīmāram, agruok Ukrainā tyka uzturāta vuiceibu sistema, kurā krīvu rakstnīki, pīmāram, Aleksandrs Puškins tyka prezentāti kai nacionaluo kulturys montuojuma standarti, daleji “pasasokūt” imperejis interpretacejai par viesturi. Ukrainim nav juopījam Puškins kai autoritate tik deļtuo, ka impereja tū agruok izmīdze – tei ir daļa nu ilgstūšys ideologiskys dominancis nūlīgšonys i bolsa dūšona ukraiņu rakstnīkim, kurūs bolsi kolonizacejis deļ tyka apmīgti. Dekolonizaceja praksē varātu tikt izskaidruota itai – tei ir kritiska i refleksejis pylna attīksme pret (izmīgtom) ideologejom, kas ilgu laiku diktēja, kura kultura ir “augšuok viertejama” i “pareizuoka”.

Paguojušuo gods intervejā ar tulkuotuoju Māru Polakovu portalā lakuga.lv izskaņ zeimeigs pīmārs: ilgu laiku, pīmāram, ukraiņu i boltkrīvu literatura bīži tyka saprosta kai “krīvu literaturys atzors” voi tuos perifera daļa. Daudzi autori tyka tulkuoti i prezentāti caur krīvu kulturys prizmu – nasaverūt iz tuo, ka jūs identitate i pīredze ir atškireiga. Rezultatā skaiteituojs nareši nimoz naredzēja atsevišku ukraiņu voi boltkrīvu literarū tradiceju kai taidu – tei izškeida “lelajā literaturā”, kam Krīvejai izadeve tū apspīst i represēt. Tulkuotuoja intervejā ari pastreipuoja, ka beidzūt ir juosainteresej par vaļstu, kurys beja okupējuse PSRS, kulturu. Tī ir daudzi naizzynuota i apmīgta, kas natyka calts gaismā aizlīgumu i cenzurys deļ. Itymā gadīnī nadreikst pasakļaut inercei. Ir juoskaita īprīšk voi vys vēļ kolonizātūs tautu gruomotys, juosaver kinys, juosavuica par viesturi, kab naļautu Krīvejai tū definēt i puorraksteit. Tys vyss ir attīcynojams ari iz Latveju.

Kū es zynu par sevi i parkū?

Latvejis pīredze itymā kontekstā ir kai unikala, tai universala. Mes zynim, kū nūzeimoj dzeivuot imperejis pakrieslī – kod tova volūda teik skaiteita par mozvierteigu, bet reizē – beistamu. Kod tova viesture teik puorraksteita, kod rodūšī cylvāki struodoj apstuokļūs, kur ir juomeklej vyssmolkuokī veidi, kai stuotīs preteimā cenzurai i “socialistiskuo realisma” paradigmai. Leidzeigai kai Ukrainā, ari Latvejā dekolonizaceja nav tik akademiskys jiedzīņs. Tei ir kasdīnys izalaseišona – kaidu muzyku klauseitīs, kaidā volūdā runuot ar bārnim, kurim medejim uzaticēt, kai interpretēt viesturyskuos nūtikšonys.

Ukraini ir pīruodejuši, ka aktiva kulturys montuojuma aizsardzeiba i atteisteišona ir izdzeivuošonys i ceinis dziniejspāks. Kod Mariupolē tyka iznycynuots teatris, tys nabeja najaušs mierkis. Kulturys institucejis ir mierki taišni deļtuo, ka tuos ir kolektivuos atminis i identitatis nesiejis. Iznycynojūt kulturu, ir vīgļuok ar cylvākim manipulēt, likt jim īsavuiceit cytus stuostus par sevi i sovom kūpīnom.

Latvejā itys izaicynuojums izapauž cytaiž, tok nav mozuok aktuals – eipaši situacejā, kod Krīveja vys plotuok izvierš informacejis karu pret myusu vaļsti. Tys ir radzams, pīmāram, debatēs par padūmu laikmata pīmineklim, par īlu puorsaukšonu, ari par kulturys instituceju puorvaļdeišonu i repertuaru. Dekolonizaceja Latvejā nūzeimoj ari atkluotu sarunu par tū, kai padūmu periods ītekmēja myusu dūmuošonu par sevi – eipaši Latgolys kontekstā. Paaudzēs, kurys izauga PSRS, tyka īaudzynuota specifiska hierarheja – krīvu kultura kai atskaitis punkts, bet latvyskais i latgaliskais kai regionals, sekundars, navālams. Ituos hierarhejis kultiviešona nabeja tik politiska – tei beja psihologiska. I tuos sakys ir jiutamys vēļ šudiņ, kod poši latvīši šaļtim nūnycynoj sovu volūdu kai “mozperspektivu” voi sovu kulturu kai puoruok nīceigu, “napīteikamai grandiozu”.

Ite ir ari svareigs praktiskys aspekts: ka mes poši napuorzynojam sovu kulturu i viesturi, nivīns cyts tū mums napastuosteis. Ka i vystik pastuosteis, tod meleigai i napiļneigai. Globalais kulturys tiergs ir asimetriskys – lelūs vaļstu i lelūs volūdu saturs plyust breivuok i puorjam daudzi vaira “telpys”. Ka latvīšu literatura nateik tulkuota, latvīšu muzyka nateik popularizāta, Latvejis viesture nateik stuosteita storptautyski – tei palīk naradzama, i itū tukšumu kaids cyts var pīpiļdeit ar sovu verseju. I taišni Krīveja vysod grib izmontuot itū vareibu – manipulēt i muoneit.

Partū 24. februars ir i kai atguodynuojums par nanūgurstūšu solidaritati ar Ukrainu, i kai aicynuojums iz pošreflekseju. Ceiņa pret impereju suocās ar vaicuojums – kū es pats zynu par sevi? Kaidus stuostus es pījamu par pošsaprūtamim, i kuri nu tūs eistineibā nav muni?