Roksta autors: Valentins Lukaševičs

2026. gods pyrmajā pusē gaidoma literata i literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča gruomotys “Latgalīšu literati. Mozs īsavierīņs” izīšona, pi kuo niu teik struoduots ar Vaļsts kulturkapitala fonda atspaidu. Ar daļu latgalīšu literatu Lukaševičs jau īpazeistynuojs ari portala lakuga.lv skaiteituojus. Itūreiz stuosts par literatu i teatra entuziastu Pīteri Līpiņu (1882–1954).

Ka nu Daugovpiļs pa asfaļta šoseju brauc iz Kruoslovu, 4 km aiz Naujinis ir apdzeivuota vīta, ari autobusu pītura Jurīši. Nazkur ite 1882. godā pīdzyma Pīters, kurs cīši daudz kū sovā dzeivē dabuoja pošvuiceibys ceļā.

Juo pavuordi roksta Līpeņš, Lipins, Lipiņš i vēļ cytaiži. Daudzskaitleiguokuos i precizuokuos viests par Pīteri Līpiņu ir davuse juo unučka, literaturzynuotneica Ilona Salceviča.

20. g. s. pyrmajuos desmitgadēs Pīters Līpiņš strēčem dorbojās Piterī, strēčem Rēzeknē.

1912. godā Rēzeknē tyka izveiduota tipografeja “Dorbs un Ziniba”. Tei beja paju sabīdreiba, kurā ar sovu finansialu īguļdiejumu pīsadaleja daudzi – ari Rēzeknē praktizejūšais privatadvokats Pīters Līpiņš. Nabeja jis zvārynuots voi augstuokuos klasis advokats, bet, verūtīs gazetā īspīstuos juo reklamys, Pīters Līpiņš nabeja ari nikaids kryumu advokats, jis raksteja īsnāgumus, deve juridisku paleidzeibu i tt.

Itymā laikā Pīters Līpiņš sacer i publicej dzejūļus. Deļ pīvaduma, “Tej wìna wìn…”.

     “Tik wìna saule gaiši speid,
     Dùd gaismu, syltumu,
     Naw ùtras, kas jai leidza sleid
           Tej wìna wìn…
     Tik wìna wìta pasailî
     Man wysumeiloka
     Šej wìta – muna dzimtine
         Tej wìna wìn…
     Tik wìna latwiu ciltinia,
     Tù korsti milioju,
     Naw ùtras taidas pasaulî,
          Tej wìna wìn…”^[1]

Raksteja ari eisū prozu – jis ir autors stuostim “Dīva struope”, “Vylka buoba” i c. Beja zynoms ari kai publicists.             

Pītera Līpiņa stuosts “Vylku buoba” ir gona naporosts, cīši atškireigs nu cytim tuo laika latgalīšu eisprozys tekstim.

Ir korsta svātdīne, kompaneja zviļn lela ūzula pavienī. Te jī īrauga, ka sīvīte ar divim puikom i zeidani nūīt iz upi. Puikys suoc upē mauduotīs, sīvīte attaisa kopku i ar kryuti baroj zeidaini. Vīns nu kompanejis, kurs ir gleznuotuojs, pasoka, ka te saītu smuka glezna.

I tod nazkaids veirīts jim aizmugurē soka, ka tei ir Agata, kuru vysi sauc par Vylku buobu, i izstuosta, par kū.

Agata beja zemnīka meita, cīši smuka. Pi juos svuotūs brauce boguotu saiminīku dāli, bet jei mīļuoja kolpa puisi. Agatys tāvs nagribēja, ka jei apprec nabogu, deļtam, kab jei ar jū nasasatyktu, atdeve par kolpyuni gona patuoli. 

Bet tys mīlnīkim nabeja škierslis. Nūīmūt lobu gobolu, jī kotru trešū dīnu pa naktim sasatyka mežā.

Ari zīmā, kura beja snīgaina i solta. I vīnu nakt puiss pasleidēja, kryta i sabeidze kuoju. Agata aizguoja pakaļ zyrgam, tod dzierd suovīni. Atskrīn atpakaļ i redz, ka puiss iz dullū izsuove nu sovys blisis – beja vylki, jis jūs aizbaidēja. I Agata tod pajam rūkuos blisi i sorgoj nu vylkim meiļuotū. Vylki īt, jei jūs šaun, beigtajim nūgrīž golvys. Tai jei nūsaun ostoņus vylkus, bet tod beidzās patronys. Jī obi sasaspīž kūpā i gaida smierti, bet te mežā pi jim kaids izbrauc komonuos.

Puisi i meitu aizvad, piec mieneša jī izazuolej. Ari Agatis tāvam vairs nav ībyldumu, ka jei apsaprec ar nabadzeigū kolpu. Pogosts jim īdūd naudys duovonu, jī sareikoj kuozys. Obim ir zalta rūkys, jī ar kotru godu palīk tureiguoki. A Agati nu tim laikim sauc par Vylku buobu. Stuosteituojs tū vysu pats sovom acim beja redziejs – jis beja tys, kas tod brauce komonuos i jūs izgluobe.

Pīters Līpiņš beja teatra entuziasts – raksteja lugys, spieļuoja kai akters, beja režisors i, kai tagad saceitu, producents.

1914. gods 9. februarī Rēzeknē nūtyka Pītera Līpiņa sareikuots vokors, kurā nu suoku bejs treis teatra izruodis, a tod daņči leidz pīcim nu reita. Kai roksta gazetā^[2], tys beja jauktais vokors, tai kai vīna izruode beja baltyski, ūtra latgaliski, trešuo krīvyski.

Baltyski izruodeja jūku vīnā cielīnī “Runcītis”. Nav nūprūtams, kaidā volūdā i kas ir suokūtnejais autors. Latgaliski beja Stanislava Cunska nu krīvu volūdys iztulkuotuo “Es nūmyru”. Tei ari beja komedeja, kai tys īrosts latgalīšu teatra suokumim. Krīvyski beja Pītera Līpiņa saraksteituo luga, kurys nūsaukums latgaliski ir apmāram “Paraudzejom”, “Izmieginuojom”. Kai roksta gazetā, tei ir branga luga i brangi tyka nūspālāta.

“Pīters Līpiņš 1914. gadā sarakstīja lugu “Vacī un jaunī”, un tajā pašā gadā tā tika publicēta atsevišķā izdevumā, kā arī ievietota kalendārā “Latgola” 1915. gadam. Šī luga attīsta [..] vecā un jaunā attiecības. Tas ir konflikts starp vecās paaudzes uzskatiem, atpalicību, īpašībām, kas nes sev līdzi tādas nevēlamas parādības kā lielīšanos, ķildošanos, savas tautības neatzīšanu, un jaunās paaudzes tieksmi pēc gara gaismas, izglītības. Lugas darbība ir spraiga, dialogi – raiti.”^[3]

Lugā seikys kitreibys i kuoreibys – kaids grib dabuot svešu eipašumu, kaids svešu sīvu. Vīni klesej, ūtri tū izmontoj. Dzāruma napruotā daži izdora glupeibys, piečuok tū nūžāloj. Vacī dzeivoj piec sovim īrodumim, jaunī redz cytu ceļu – bez panu byušonys, bez brandiņa, vysu dabuot ar sovu dorbu, it eipaši izgleiteibu.

Itei Pītera Līpiņa luga aizsuok vacū i jaunū pretstatejuma temu, kura latgalīšu literaturā ir populara leidz pat 20. g. s. 60. godim.

Ari cyta veida pasuokumus jis prota nūorganizēt. Deļ pīvaduma, 1913. goda Vosorsvātkūs dzymtajūs Jurišūs (redzīs, ka tai tūlaik sauce itū sādžu).

“Pi mums Jurišu cìmâ beja atbraucis nu Pìterburgas myusu tautìts P. Lìpinš. Ar jù mes, Jurišu cìma liauds, pawadijom ùtrus svàtkus tik jauki, ka nikas tòs dìnas naaizmerss. Wel dažas dìnas agrok P. Lìpinš salasija ap 30 jaunu cylwàku meitiniu un puiku. Ar jìm jis izamòcija dažas skaistas dzismes un tai sasataisija brangs dzidotoju chors. Sewiški beja lobi basi. Utrûs swàtkûs mes pajèmem laiwu, laiwâ lykom struciti sàtas ols, dažus soldonumus del myusu dzaltonitem un laidemes pa Daugowu. Kai tik sadzidojam, kai sawylkom pylnom kryutim, tai atbalss skanēja tòli, tòli. Liautini pabyra nu sowom ustobom. Wysi skrèja uz Daugawas molu, pasawàrtu, pasaklausitu, kas tur taids dzìd, kaids tur breinums nùtyka. Taidas skaistas dzìdošonas myusu liauds nabeja dzerdejuši nimyužam.”^[4]

Kod boļševiki 1917. godā puorjēme varu Piterī i jūs vara daguoja leidz Latgolai, Pīters Līpiņš tyka īcalts lelūs omotūs. Kai ba Rēzeknis izpyldkomitejis vadeituojs, kai ba Rēzeknis apriņka prīšknīks. Jis beja vīns nu Latgolys Ūtruo aba Decembra kongresa organizatorim i vadeituojim, kurā jau cytā rakursā vērēs iz Latgolu, bet otkon tyka pījimts lāmums par Latgolys atsadaleišonu nu Vitebskys gubernis i apsavīnuošonu ar puorejū Latveju. 1918. goda suokūs redigej Rēzeknis izpyldkomitejis gazetu “Oròjs”.

Beja divys muosys Daugulis – Konstanci apprecēja Fraņcs Kemps, bet Viktoreju – Pīters Līpiņš. Tai nūsaguoja, ka Kemps i Līpiņš beja radinīki, ari tiuli draugi. Kod boļševiki atsakuope nu Latgolys, Pīters Līpiņš aizguoja ar jim, bet sīva i bārni palyka Latgolā.

Tuoļuok Pītera Līpiņa dzeive i darbeiba ir golvonūeiļ Sibirī, kulturys ziņā vysuvaira latgalīšu teatra jūmā.

Izspruka nu 1937.–1938. goda represejom, kod staliniskuos ašņa patmalis samola daudzus Sibira latgalīšus, it eipaši latgalīšu kulturys darbinīkus.

Nav zynoms, voi piec kara jis beja atbraucs gostūs iz tāvaini. Ari par juo smierts godu ir vairuokys versejis. Skaita, ka jis nūmyra 1954. godā Novokuzneckā. Tei ir metalurgejis piļsāta, i myuža beiguos vīnā nu kombinatim jis struoduoja par juriskonsultu.

^[1] Lìpinš P. Tej wìna wìn… // „Jaunas Zinias”, 11.09.1913.

^[2] Apmaklatos. Rèzekne // “Jaunas Zinias”, 12.03.1914.

^[3] Salceviča I. Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904–2004 – Rīga: Zinātne, 2005.: 172. lpp.

^[4] Jùzupowìts. Jùzupowa // „Jaunas Zinias”, 17.07.1913.