Ari itūgod LaKuGa pīduovoj puorskaitet latgaliski topušūs dorbus Latgolys lauku školu jaunradis konkursa ītvorūs, kas veļteits  literatei Naaizmierstulei. Konkursa tema beja “…soki, kū gribi dzeivē sasnēgt? Uz kū nasās tovs prōts un sirds?”. Itūreiz pīduovojam puorskaiteit Aglyunys vydsškolys 11. klasis škoļneicys Santys Cvetkovys dorbu.

Dzeivē es īmu pa mozeņam sūļeišam iz prīšku, saīt aizagiut, nūkrist, bet kai vysod muns ceļš vad tuoļuok. Es nagrybu, lai muna dzeive byutu ideala, es tik grybu byut laimeiga, maņ navajag zalta kolnus, villu Rāznys krostā. Maņ ir vajadzeigs, lai muna tāva i muotis sirds pukstātu ilgai, lai muns bruoļs byutu klauseigs, lai maņ kluot byutu cylvāks, kuram es asu vyss.

Treis lītys, kas vysod nūmuoc munu sirdi – kas beju, kas byušu, kas es asu? Ar itim vaicuojumim es sasateiku kas dīnys. Esi kas esi, nasaver iz tū, kas beja vakar, svareigai, kas byus reit, partū ka dzeivē ir joīt iz prīšku, naatsaverūt iz pakali. Esi tys, kas gribi byut. Dzeivoj, kai gribi, bet tai, lai nabyutu par škodi ni sev, ni cytam. Es grybu, lai piec pīcu godu, es spātu poša, sovim spākim izasist plašajā pasaulī i daruodeit vysim skaudiejim, ka es varu, ja viņ grybu! Lai ari kai es smaideitu, klīgtu i skrītu, nivīns nikod napamaneis, kas manī dzeivoj. Tik poši tyvuokī zyna, kas nūteik munā vydspusē.

Es lepojūs ar tū, ka īmu nu Latgolys, asu laucineica, ni ar kū naasu slyktuoka par  mīškuoneicu. Maņ leidz zvaigznis viersgolam īmūt nu parosta mīsteņa ir garuoks ceļš. Es pa ceļam satikšu i tyukstūša reižu apsteigšu tūs, kuri īt nu golvonuo centra. Mes asam vierteiba, kurim ir spāka i īdviesmis pylna kryuteža. Jau nu mozu dīnu asam pīroduši byut poši par sevi. Ir jobyut tam, kas esi, navajag dareit piec cytu. Ir josoka tys, kū dūmoj, skaidrys, ka ir juokontrolej sova volūda, bet vyss ir juosoka parostai i patīsai. Ir joignorej tī, kuri maņ napateik, navajag jimt vārā tūs, kurim par mani ir pīspļaut. I, ka dasaīt aizīt, tod ar mīru.

Maņ dzeivē deļ pylnys laimis vajag tik tū,l ai kluotyn byutu muni tyvejī cylvieceni, lai jim byutu loba veseleiba, lai  jī dzeivuotu bez bādu. Lai vyss ītu kai pa dīdzeņu. Es grybu justīs mīļuota, es grybu mīļuot tūs, kuri ir pelnejuši munys mīleibys, tūs kuri nūviertej mani.

Itūšaļt maņ navā lelu sapynu. Es sovā dzeivē nagrybu nikuo sasteigt. Zynu – kam byus jonūteik, tys agruok voi vāluok nūtiks. Itūšaļt muna sirds i pruots ir piļneibā aizjimti, es nagrybu, lai kas mainātus. Nav nikuo taida, kū cylvāka sirds navarātu saprast, ir tik lītys, kū cylvāka pruots atsasoka pījimt.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums