Dzejūļu autors: Vinsents Kūkojs

9. septembrī Rogovkā ūtrū reizi iz sasatikšonu Dzejis dīnu laikā aicynuoja dzejis slams latgaliski “Rogovkys dzejis voga”. Tamā ostoņu autoru i treju kuortu saceņseibā uzvarātuoja gūdu, finala saceņseibā sajemūt vīnaidu punktu skaitu, sadaleja literate, tekstilmuokslineica Annele Slišāne i dzīsminīks Vinsents Kūkojs. Vaira par pasuokumu var skaiteit ITE.

Portala lakuga.lv skaiteituojim pīduovojam puorskaiteit Vinsenta Kūkoja dzejūļus. Jis soka: “Ka maņ vaicuotu, kas ir dzeja, atbiļdātu, ka tys ir īškejais namīra stuovūklis, kas naļaun klusēt par vysu apleik nūteikūšū i asūšū.” Taipat jau konkursa laikā Vinsents aplīcynuoja, ka kaids nu dzejūļu paliks ari par dzīsmi.

Vīns spāks

Kod pasaulī paliks vīns spāks,
Tam nabyus vairs nikas svāts.

Pat tautys tys sanaiduot spēs,
I īstuosteis – karuot ir vārts.

Tik nu tuo parostais ciļvieceņš cīš,
Kam tauta un dzimtine jiedzīņs ir tīšs.

Jis sovu golvu iz calma ir lics,
Pat nazynu, kam lobums nu tuo tiks.

***

Nazynu

Nazynu, nazynu, voi tei ir tīsa,
ka par dvēseli svareiguoka ir mīsa.

Šū mīsu nu mozūtnis kūp tu i pucej,
lai leidzynuotūs kaidai modernai skukei.

A dvēselei, dvēselei i tik dažreiz pa stutei,
kai uobelei pylnai, kurai zori nu smoguma līcās.

Līcās, lyust zori naatstutātī, uobuli sapyust naapāsti.
Tik sieklenis dzeivys i īaugt juos duorzā olkst, kur uobelem zorus bīžuok stutēs.

Nazynu, nazynu, voi tei ir tīsa
ka par dvēseli svareiguoka ir mīsa.

***

Lauleibys ar zemi

Navā eisti muna daļa, ka tī cyti bučojās;
Es bučoju akmiņteņ’ sovys zemis kupiceņ’.

Navā eisti muna daļa, ka tī jaunī precējās;
Kotru godu zemi orūt, es ar jū laulojūs.

Navā eisti muna daļa, ka tim cytim bārni dzymst;
Kod īnuok jaunuo raža, tī ir muni bierneni.

Navā eisti muna daļa, ka tī cyti montu kruoj;
Ka tik muni aizgaļdeni nikod tukši napalīk.

Navā eisti muna daļa, ka tim cytim nuovis baiļ;
Zeme myusus izzaudzēja, par zemeiti juopalīk,

Kai tū zemi namīlēt, ka tei pylna myusu ir.
Nu tuo sova pylnumeņ’, cik jei spiej dūt lobumeņ’.

***

Straume

Īdams pa dzeivi, uzguoju upi,
Kas leikumu, leikumeņ’ breineigi vejās.
I kotrā leikumā otvarts butu vaiņukus pyn,
Saucūt, saucūt — atnuoc pi mane.

Ībrydu upē da ceļu — nikas!
Ībrydu upē da vyda — kaut kas!
Ībrydu upē leidz koklam i sajutu juos spāku.

Tagad atlīk tik peļdēt pa straumi voi pret —
Juoizavāl pošam.