Garstuosta fragmenta autore: Inga Kaļva-Minina

Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2024” ar garstuosta “Sirdsbolss” fragmentu uzvarēja Inga Kaļva-Minina (Miņina). Konkursa stuostus, kas žurejis viertiejumā sajēme vysavaira punktu, pīduovojam ari portala lakuga.lv skaiteituojim.

Sirdsbolss

Lai cik tuoli tu ītu, atguodoj sovu mierki, deļkam esi devīs ceļā. Uzatici sovai sirdei, kas nikod namaluos i izvess tevi laukā nu vysim nacelim, kurūs byusi nūsablūdejs. Dzeivē na vysod vyss nūteik tai, kai grybātūs, bet nadreiksti pasadūt. Ari tod, kod dūmuosi, ka esi palics vīns, tei nabyus taisneiba. Uzatici sovai sirdei.

Arno aizvēre acs. Tod otkon atvēre, vairuokys reizis samīdze vaļā i cīt i naticēja tam, kū pats radz, – tī, natuoli nu Rēzeknis Tehnologeju akademijis, laternu izgaismuotajā laukumā spūdri mirdzēja snīgpuorslys – lelys, vyzuļaini boltys i myrdzūšys. Itys beja tys magiskais laiks, kod ruodīs, ka sirds izkuss nu prīcys, verūtīs itymā breineigajā snīgpuorsleņu daņcī. Vaicuosit, voi snigšona tai varēja puorsteigt zānu? Lai ari radzātais ruodejuos tik breinumskaisti, vystik puorsteigumu radeja piļneigi koč kas cyts.

Graciozi izplešūt sovus spuornus, nu tymsys cauri snīgpuorslom izliduoja nazkas cīši sovaids – daudz myrdzūšuoks par snīgu, leluoks par pošo leluokū snīgpuorslu. Nazynomais lidūņs cāli i gaiseigi liduoja uora lampys radeitajā zalta gaismā. Juo sovaidais myrdzums vylynuoja Arno daīt tyvuok, kab aplyukuotu itū naparostū radeibu.

Zāna puorsteigums palyka vēļ leluoks, kod jis, daguojs tyvuok zaltainajai gaismai, bet vystik īvārojūt nalelu distanci, beidzūt saprota, kam tod pīdar itī myrdzūšī spuorni. Tys beja… tauriņs! Nui, decembra vydā, kod vysi normali taurini jau sen davušīs pi mīra, saleidušs syltuos i drūsuos vīteņuos, itys skaistuļs ar sovim trauslajim spuornim grīzēs vīnā daņcī kūpā ar zīmys viestnesem snīgpuorslom. Jis nasabeida ni snīga, ni soltuma, kas lāni auga arviņ leluoks i leluoks.

Vairuokys reizis samīdzūt acs cīt i vaļā, paberzejūt sovu jau nadaudz nūsolūšū dagungolu, Arno juta, ka tauriņs nasalidinej vīnkuoši taipat. Ruodejuos, ka jis grib kū saceit, i, cauri snīgpuorslom skrīnūt, dabasūs izdoncoj ari kaidys nasaprūtamys zeimis. Bet varbyut na zeimis, bet gon burtus?!

“Tai, voi nu soltuma maņ tān rikteigi ruodeitīs suokuši vysaidi breinumi, voi ari itys tauriņs teišom grib maņ kū saceit?” Arno, pavysam samuļss, klusi pie seve murmynuoja.

Ruodīs, kai saprats zāna saceitū, tauriņs uzmirdzēja pavysam kruošni – juo sudobrā myrdzūšūs spuornu golūs paspeidēja spylgti zylys gaismenis, kas snīgā veiduoja vizuļojūšys ānys. Pateišom – verūtīs taišni itamuos ānuos, zāns izlaseja tū, kū tauriņs gribēja jam pasaceit. Tys beja vīns vīneigs vuords, kas pasaruodeja snīgā. Uzmirdzēja i pazuda snīgpuorslu boltumā.

PAGLUOB!

“Pagluob? Kas te vyspuor taids nūteik?” Arno saprota, ka ir nadaudz apjucs. Vyss ruodejuos tik natycami – jūceigs tauriņs zīmys laikā, kurs i vēļ mieginoj ar jū sasazynuot, i kuram, kai izaroda, vāga paleiga, kurs jū izgluobtu. Bet nu kuo? Nu zīmys? Nu snīga? Ka sūpluok naatsarostu akademejis āka, gar kuru tik daudzi reižu ir īts, varātu dūmuot, ka tys ir sapyns. Bet nā – te vyss beja pa eistam.

“Es teišom nasaprūtu, kū tu gribi nu mane?” Arno nadrūsai vaicova, ar acim meklejūt spūžū taurini, kurs pieški beja… pagaiss! Nui, cikom zāns uzmaneigi vērēs snīgā atstuotuos ānys, tauriņs beja pagaiss kūpā ar tū pošu snīgpuorslu muokuli, kas beja aizslaucejs ari paleigā saucīni.

Pieški snīgs puorstuoja snigt, vīnā šaļtī vyss palyka arviņ tymsuoks, rodūt tū sovaidū sajiutu, ka vystik radzātais ir bejs viņ sapyns. Laternu gaisma nadaudz nūsarausteja, i Arno saprota, ka jam suoc palikt nadaudz baileigi. Nazynūt, nu kuo jam vajadzātu beitīs, zāns mudri suoce īt iz sātu. Uzvalkūt capuri puori ausim, jis nasadzierdēja tyvumā vīgli skonūšu, mozam zvuorguleišam leidzeigu baļsteni, kas nūzvanēja: pagluob!

***

Sātā Arno sasajuta drūseibā. Mama beja izvuorejuse gordu zupu, kū kotram īlēja gleitā bļūdeņā. Arno viņ tagad pamaneja, ka bļūdenis uorspusē radzams myrdzūšs tauriņs.

Lāni ar lizeiku ādūt zupu, zāns nadrūsai vaicova: “Mammu, voi zīmā ari taurini lidoj apleik? Nuu… Es dūmoju – voi ir ari taidi taurini, kurūs var īraudzeit ari zīmā?”

“Tropu sātuos tauriņus nūteikti var redzēt ari zīmā. Bet parostī taurini, kas pļovuos lidoj apleik, tān jau seņ kai guļ zīmys mīgā,” mama smaidūt saceja. “Varbyut tāvs ir redzejs kaidu taurini zīmā?”

“Taurini? Dūmoju, ka nā. Ka nu vīneigi tys ir kaids burvu tauriņs, kuram naškodej ni snīgs, ni soltums,” lobsirdeigi smejūtīs, saceja tāvs.

“Burvu tauriņs?” naskaidri nūmurmynuoja Arno, tamā pošā šaļtī gondreiž voi aizarejūt ar zupu. Jis nabeja nu tim, kas ticēja fejom i vysaidom burvesteibu padareišonom, bet, redz, byušūt burvu tauriņs!

***

Vokorā, paleids zam syltuos sagys, Arno samierkškinuoja acs. Ruodejuos, ka nazkas tamuos ir īkrits. Jau trešū reizi samīdzūt acs, zāns pieški saprota, ka ustobā nav vīns. Vīglys vieja daskuorīņs byudam, i, rau, ­– pieški ustobā pi lūga pazibēja nazkas myrdzūšs… Nui, tys beja naseņ uorā radzātais tauriņs!

“Tu? Kai tu te tiki? Tys tok nav īspiejams!” apmuļss saceja Arno, labi zynūt, ka taurini narunoj.

“Es vysu laiku beju tovā kārmanā,” skaneigi nūzvaneja spūžais lidūņs, aizpleivojūt pa ustobu. “Tu mani atnesi iz sovu sātu, i es, tics syltumā, beidzūt atgivu sovu bolsu!”

“Taidu tauriņu, kas lidoj zīmā i snīgā, nimoz nav! Ka nu vīneigi burvu taurini, nā, bet taidu tok nimoz nav!” pīsacieļs gultā pussādus, apjiemeigi saceja zāns.

“Ir, ir burvu taurini,” melodiski īskanejuos mozuo lidūņa bolss. “Tev tok ari ir burvu spiejis. Tu tān sasarunoj ar taurini.”

“Es? Nā, es narunoju ar taurini! Nu, labi, saīt, ka runoju gon. Bet es pat nazynu, kai maņ saīt saprast tū, kū tu soki. Školā maņ tauriņu volūdu navuiceja, i es naasu Harijs Poters voi kaids cits burvu zāns. Es asu pavysom parosts,” apjiemeigi saceja Arno.

“Tu naesi parosts. Tev ir loba sirds. Voi pīmini, kai itamā vosorā tu paleidzieji tauriņam – ocainajam raibeņam – izagluobt nu kača nogim? Itys tauriņs, tics breiveibā, tevi apveļteja ar eipašu spieju – prasmi sadzierdēt tauriņus. Laika pyrma Zīmyssvātku ir breinumu laiks, i šudiņ tu beji kluot, kod vaļā beja magiskuos durovys, kurys īlaide mani īškā jiusu pasaulī,” dzindzynuoja tauriņs.

“Durovys? Tī pi školys beja tikai laterna i snīgs,” dūmeigi saceja Arno.

“Leluos snīgpuorslys, izgaismuotys laternys zalta spaitūs, var attaiseit magiskuos durovys. Nui, i tu, prīcojūtīs par breineigū dobys skaistumu, ar sovu lobsirdeigū sirdi i naapjaustajom spiejom, atvieri myusu pasauli vēļ plotuok,” mozais lidūņs jau dzindzynuoja pi zāna auss.

“Ar sovom spiejom?” Arno klusi murmynuoja.

“Ka tu vys vēļ dūmoj, ka naesi eipašs, tod varu tev pačukstēt – myusu gluobiejam ir kaida superspieja – jis prūt runuot skaistā burvu volūdā! Sovā eipašajā volūdā!”

“Es niu viņ atkluoju, ka saprūtu tauriņu volūdu! Kū tod vēļ es prūtu?” puorsteigti vaicova Arno.

“Tu saprūti i runoj latgaliski. Tei ir volūda, kas guojuse kūpā ar tevi nu mozom dīnom dzīšmu i puosoku veidūlā. Tys tevi ir darejs stypru i ļuovs izaugt par lobu cylvākbārnu. Myusu gluobiejam puormaiņu ceļā nūderēs volūdu zynuošonys,” spareigi nūskandynuoja tauriņs.

Runuot latgaliski – voi tod tei ir kaida superspieja? Kod školā puļceņā kas juoīsavuica latgaliski, tys ruodīs pošsaprūtami. Na gryuši i na vīgli, vīnkuorši juodora. Bet superspieja? Par tū jis nikod nabeja aizadūmuojs… Eh, tys vys vēļ ruodejuos kai taids lels sapyns, nu kura ir gryuši pasamūst. Bet varbyut jis eistyn gulēja, i itys beja vīns cīši dzeiveleigs i spylgti kruosains sapyns? Taidi tok mādz byut, pareizi?

“Nā, itys nav nikaids sapyns, i maņ ir vajadzeiga tova paleidzeiba. Ej, lyudzu, kūpā ar mani iz Puču pļovu!” smolkā balsteņā nūdzyndzynuoja tauriņs, kai spātu nūlaseit zāna dūmys.

“Iz pļovu? Tu tok saprūti, ka uorā ir zīma. Puču nav, bet pļova ir vīna lela snīga kopona! I vyspuor, mes asam Rēzeknē – piļsātā, i da tovys pļovys byus tuoli juobrīn pa snīgu!” smejūtīs saceja Arno.

“Aiz laternys gaismys i snīgpuorslu aizkora vys vēļ ir atvārtys durovys iz munu pasauli. Maņ eistyn vajag tovu paleidzeibu. Mums vysim,” skumeigi nūsapyute myrdzūšūs spuornu eipašnīks.

“Mums vysim? Kam – vysim?” zāns jau suoce sasatraukt.

“Laika nav daudz. 21. decembris ir magisks laiks, kod durovys obeju pasauļu storpā ir vaļā leidz 12 naktī. Myusu Puču pļovai ir uzbrucs ļaundars, kas vysys pučis sasolda lada gobolūs. Ka puču vaira nabyus, pagaissim ari mes. Tauriņu viestejumā ir saceits, ka myusu pasauli var izgluobt tys, kuram ir lobsirdeiga sirds i kurs spiej sasaprast ar taurinim. I kas nav mozsvareigi – jis muok runuot kaidā magiskā sovu seņču volūdā. Taitod – tys esi tu,” napacīteigi dzyndzynuoja tauriņs.

“Es naasu nikaids varūņs. Asu parosts zāns. Maņ dažreiz ir baist nu tymsys. Man cīši napateik ziernūkli. Es nūteikti naasu eistais,”Arno suoce meklēt attaisnuojumus, kab tik nabyutu juoīt paleigā tauriņam tamā brīsmeigajā ceiņā, par kurū nikas nabeja eisti skaidrys.

“Nui, tu vari mums napaleidzēt, bet… tod myusu pasauļs aizīs pūstā. I laika vaira nav atlics daudz. Precizuok – tuo jau ir pavysom moz,” tauriņs apsasēde iz palūdzis i skumeigi pasavēre pa lūgu.

Itei beja cīši napateikama situaceja. Arno eistyn dūmuoja, ka nav nikaids drūsminīks, bet īškejais sirdsbolss mudynuoja paleidzēt, čukstūt, ka vyss byus labi. Tauriņs, kai sadzierdiejs zāna puordūmys, strauji apmete gaisā lūku i nūskandynuoja: “Īmam!”.

Nūzibsnēja myrdzūša gaisma, i pieški Arno jau beja apsagierbs i stuovēja pi šudiņ jau radzātuos laternys. Tuos zaltainuo gaisma sasavejuos ar snīgpuorslu muokuli, īraunūt gaismys vyrpulī samulsušū zānu i taurini, kas sēdēja juo kārmanā.

***

Arno attaiseja acs i saprota, ka atsarūn zaļā pļovā. Nazkur gaisā jis izdzierdēja maigi skanūšu sanūņu, kas mīreigā bolsā saceja:

“Laiks ir nanūtverams gaismys stors. Jis klusej i reizē ir bezgaleigi skaļš – kai tovs vaicuojums. Tu jau pats zyni, KURS vaicuojums. Skrīņ, laika vaira nav daudz.”

Vaicuojums? Kaids vēļ vaicuojums? Bet te jau nabeja nivīna, ar kū parunuot.

Nu konkursa žurejis komentaru:

Cīši sirsneigs fantazejis žanra stuosts, kurā superspieja ir na liduošona voi dzeļža kulaks, bet latgalīšu volūdys prasšona. Teksts pīraksteits cīši profesionali, ir daudzi sūlejūšs – fantazejis žanrys latgaliski bārnim nav kas taids, ar kū daītu bīži sasatikt. Labi vadeits stuostejums, kas bez lelu puorsteigumu vad pa īstaiguotim pādim magiskajā realitatē. Dinamiski, originali. Takūša volūda, sižetiski. Kai fragments nu leluoka gobola cīši lobs.

---

Publikaceja sagataveita ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu.