Roksta autore: Ligija Purinaša

Rezidencis laikā Lūznovys muižā struoduoju pi diveju dorbu: sova romana “Sieviete” redigiešonys (tuo fragments uzvarēja Latgolys prozys skaitejumūs) i eisstuostim “Nūklusātuos” (pagaidu nūsaukums) par mozuok zynomom Latgolys sīvītem jaunīšu auditorejai. Pyrmais ir latvīšu literarajā volūdā, ūtrais – latgaliski.

Obejus rokstu dorbus vīnoj sīvītis pīredzis ītvors, kurs, kai es skaitu, ir cīši svareigs Latgolai kai Muorys Zemis karalīnis pīlyugsmis maņtineicai. Par speiti tam, ka daudzejim latgalīšim ruodīs, ka feminismys ir nazkaids lomuvuords, tok pa eistam Latgolys kultura taišni caur babys skusteņu, rožancom jūs rūkuos, sīvītis tautyskajim bruņčim, bryutis vaiņukim i muotis školu volūdys puormontuojameibys aspektā ir sasaglobuojuse nu paaudzis paaudzē. Cikom veirīši ora teirumus i guoja vaidūs, myra i pagaisa, sīvītis, sasamīriejušys ar sovu vītu sātā i paklauseibā, ticeibā, cereibā i mīlesteibā, guoja iz bazneicu, lyudze Dīva, auklēja bārnus, audzynuoja jūs i nūdeve jim kai sovys suopis, tai sovu spāku. Ari rezidencis laikā maņ beja breineiga īspieja apsarunuot ar styprom sīvītem, saprast, kai juos i jūs saimis sīvīšu paaudzis ir izturiejušys vysaidus dzeivis puorbaudejumus i spiejušys cauri tim iznest sirds syltumu i labesteibu. Šaļtim ruodīs, ka varbyut sīvīšu sirds ir kai daudzgadeiga puče – lai kaids byutu bejs rudiņs voi zīma, pavasarī jei taipoš saplauks. Kod sīvītem ir gryutai, juos saīt kūpā i suoc runuot. Vīna aiz ūtrys, bolss aiz bolsa, šaļtim juos padzīd, goduos ka paraud, aizvalk melodeju i suoc skanēt nazkas unikals. Tok kotra pīredze i kotrys stuosts ir svareigs, jo tymūs ir spāks, kas veidoj tyltus nu paaudzis iz paaudzi, nu vīnys sātys iz ūtru sātu. Tys ir kai iudiņs, kas lelom lasem kreit iz sirdi, kab jei izplauktu. Muola sirds, nu kurys deigst pučis. Varbyut deļtam Latgolys sīvītem cik svareigi ir sovi puču duorzi.

***

Valereja

Tāvs beja puorsacieļs pyrma kaida laika, mameņa vēļ beja iz vītys, Latgolā, Valerejis saime beja nabadzeiga, zemis vacuokim nabeja, kab vysus pabaruot, deļtam vīgļuok beja naudeņu sapeļneit Pīterpilī. Paps struoduoja fabrikā, kur beja ari škola fabrikantu bārnim. Kod jis nūmyra, mama audzynuoja sovys meitys vīna pate. Kab mamai byutu vīgļuok, Valereju atdeve pūļu patversmē pi katuoļu bazneicys. Dzeive ruodejuos suopeiga i nataisneiga. Valereja pīroda byut vīna, jei beja apsvīdeiga i gudra, i jei agri suoce dūt privatstuņdis i struoduot par aukli, kab sapeļneitu naudu i syuteitu mamai. Tai latgalīšim beja pījimts.

Školotuoji pamaneja juos talantus i apzynuotai jū vierzeja dabuot izgleiteibu. Jai pasaveice satikt lobus cylvākus sovā ceļā. Valerejis mama saslyma, muosai ari beja švaka veseleiba, Valereja juos atbaļsteja, kai prota. Jei vuicejuos Augstuokajūs sīvīšu kursūs, i Pyrmūs vaidu laikā tūs ari pabeidze, tykdama par pyrmū latgalīti ar augstuokū izgleiteibu. Tū nivīns nagaideja nu nabadzeigys latgalīšu meitinis, bet Valereja sev zvērēja, ka tys ir tikai suokums, ka jei nikod naļaus nivīnam sev dareit puori i sevi komuot gryutu apstuokļu deļ. Daudzi jū apsmēje tikai deļtam ka jei beja sīvīte, bet jai beja speits i griba pīruodeit, ka sīvīte var daudz. Pīterpilī jei īsapazyna ar Apoloneju, juos vīna ūtrai beja atbolsts, tevi var saprast tikai taids, kas izguojs tūs pošus ceļus. Apoloneja ari beja ceineituoja.

Pyrmūs vaidu laikā Valereja organizēja paleidzeibu kara bieglim, vāluok tyka par Tautys padūmis 18 latgalīšu veirīšu frakcejis vīneigū sīvīti lideri, tod obejis ar Apoloneju beja īvālātys Satversmis sapuļcē. Valereja dareja vysu, lai panuoktu, ka Latgolā na Bazneica, bet cylvāki slāgtu lauleibu, izavairūt nu puorīšonys katuoļticeibā. Jai tryuka atbolsta, bet vāluok jū īcēle par izgleiteibys ministra bīdri – tys beja augstuokais latgalīšu sīvītis omots. Valereja prota byut lidere, tok gondarejuma i laimis politikā jai nabeja, jei olka atsagrīzt Latgolā pi školys lītu i gruomotu. Varbyut tei beja juos vīntuleibys sajiuta, kas komuoja nu īškys. Jei beja sev pīruodejuse, ka sīvīte var vysu, kū jei pate grib, i gols golā Valereja saprota, ka patīseibā jai nivīnam nikas vaira nabeja juopīruoda. Bet jai beja cyta miseja dzeivē – atbaļsteit jaunuos meitinis i sīvītis, lai ari juos nasabeitu stuovēt blokus veirīšim, nanūlīgtu pošys sevi, nūdzeivuotu dzeivi piec sovu nūsacejumu, kai tū dareja i Valereja, i Apoloneja. Kaida nu Valerejis audziekņu atguoduoja, ka Valereja bīži atguodynuoja: “Meitinis, ceņtitēs, vuicitēs, jums juosavuica lobuok kai puikom, viņ tod jius varēsit dzeivē stuovēt blokus veirīšam!”

Apoloneja

Apale pīdzyma Ondrupinis zemnīku saimē. Juo tāvs beja struoduojs Pīterpilī, lai sakruotu naudu bārnu – meitys i dāla – izgleiteibai. Kod Apalis mamai pīdzyma nadzeivs bierneņš, i tys tymā laikā nabeja ratums, Apale sasprīde byut par dokturku. Tymā laikā sīvītis navarēja byut dokturi, viņ muosenis, iz kuru placim giulēs vysys ryupis par sliminīkim, deļtam jei ar tāva atbolstu īsastuoja Sīvīšu medicinys institutā Pīterpilī, paraleli struoduodama kai školotuoja, eipašu viereibu pīgrīzdama latgalīšu volūdai, kuru pavysam napaseņ piec drukys aizlīguma atceļšonys otkon beja atļauts lītuot. Vāluok jei beja ari gazetys “Drywa” ziņu dalis vadeituoja, puorlyka ludzenis, īsasaisteja Pīterpiļs latgalīšu kulturys aktivitatēs. Dareja vysu, lai varātu iztikt. Pīterpilī jei īsapazyna ar Valereju, dzyma draudzeiba iz myužu. Juos vīna ūtru atbaļsteja. Apalei pītyka spāka vysam, i tai kai jei beja ari cīši gudra, tod jai par vysu beja sovs redzīņs, kuru jei atkluoja tim latgalīšim, ar kurim Pīterpilī saguoja leluoka byušona kūpā. Tī latgalīšim beja i sovs kors, i teatris, i večerinku vokori, sova kultura i kūpīna. Apalei piec vuorda kuldā nabeja juomeklej.

Kod suocēs Pyrmī vaidi, jei beja vīna nu tūs, kas aktivi paleidzēja latgalīšu bieglim, saguodojūt kai drēbis, tai iedīni, zuolis i dzeivisvītu. Tyukstūšom i tyukstūšom cylvāku bāga iz Pīterpili nu vaidu šausmu. Apale paleidzēja organizēt ari školu. Kod Picerī suocēs smuts, jei bāga iz Latveju, truopeidama iz boļševiku laiku Latgolā. Jei globuojuos, izavaireja, kam zynova, ka jai draud brīsmis, tok lobi ļauds paleidzēja, i jai izadeve tikt leidz Ondrupinei – tī beja juos bruoļs, tī beja juos mama i paps. Bruoļs beja pogosta vacuokais, i jis izkuortuoja jai dorbu Daugovpilī. Ari Valereja beja atsagrīzuse, i jei skubynuoja Apali īt politikā – kur tod cytur lai jei izsoka sovu redzīni, i tai, lai tys byutu par lobu vysim. Obejis īvielēja Satversmis sapuļcē, Latgolys ļauds jom uzaticēja pošaizlīdzeiguma deļ, ļauds redzēja, ka juos dora nu sirds. Apale bīži runuoja deputatu prīškā, Valereja jai pībolsuoja, i sīvīšu draudzeiba beja puori vysam. Veirīši navarēja saprast sīvīšu dvēseli.

Apale paraleli sēdem studēja medicinu Latvejis Universitatē – jei vys vēļ gribēja byut eists dokturs. Tys jai ari izadeve, i pavysam dreiži jei suoce dorbu Daugovpiļs slimineicā. Jai pošai nabeja laika deļ saimis i bārnu, tok nazkur tuos ryupis beja juolīk, i jei suoce vadeit Zeidaineišu nomu Kalkunūs, sekojūt leidza audžuvacuokim atdūtajim bārnim. Beja reizis, kod jei, padzierdiejuse par nataisneigu apsaīšonu ar bārnim, pate brauce pi jaunajim vacuokim jūs salomuot voi atjimt bārnus. Jei sekuoja leidza ari tod, kod beja aizdūmys, ka bārni saimē pajimti naudys deļ. Apale beja kai bārnu aizguodne. Nu Apalis beiduos i jū dīvynuoja. Mozuo meitine, kas rauduoja par sovu nūmyrušū bruoleiti, beja izauguse par sīvīti, kas varēja izgluobt cytus i atbaļsteit sovys gora muosys i gora bārnus, jo jei zynova – ka sovejī tevi naatbaļsteis, tod tevi naatbaļsteis nivīns.

Eugeneja

Jei pīdzyma inžinera, generalmajora i aristokrata Stanislava i juo sīvys Marejis saimē kai catūrtais bārns. Bruoleiši, kas dzyma pyrma i piec juos, nanūdzeivuoja ilguok par pusūtru gadeņu, deļtam mamai jei beja eipaši meila. Ari pats vacuokais bruoļs nūmyra jauns, jū Eugeneja atguoduoja ar skumem. Meitine auga skaistā, boguoteigā vidē, i juos bierneiba paguoja dažaiduos muižuos: Pīterpilī, kur tāvs struoduoja, Latgolā – pi mamys radinīkim Viļānu muižā i Pūlejā. Jai beja lobys guvernantis, kas īvuiceja i volūdys, i muokslys. Pi vacuoku apsagrūzeja aristokratejis zīds, deļtam ari mozajai Eugenejai ci pylnā vuordā Eugenejai Marejai Aurelejai vajadzēja prast sevi nest sabīdreibā.

Eugenejis tāva saimē leluokuo daļa veirīšu beja inžineri. Tymūs laikūs beja pījimts, ka sova dinasteja ir juotur gūdā, boguoteibom juopalīk saimē, deļtam beja atļauts sovā vydā precētīs ari bruolānim i muosineicom. Tai Eugeneja tyka izdūta par sīvu pi sova bruolāna Stanislava, i jim pīdzyma meita Felicija Ella Erlicija. Piec desmit godu nūmyra Eugenejis tāvs, kurs gribēja ceļt skaistu muižu. Eugeneja cīši meiļuoja sova tāva, i jei skaiteja, ka juo ideja par Dlužnevys muižu ir juopīpylda. Jei kai mantineica ar veira atbolstu uzajēme ryupis par muižu. Jai beja ari cytys muižys, tok itei beja eipaša. Tāvam par gūdu.

Paguoja vairuoki godi, vysaidi juku laiki. Tai kai Eugenejai patyka muoksla i muokslinīki, tod jei Dlužnevys muižā īkuortuoja rezidenci muokslinīkim. Ite gasteja vysaidi pūļu i leitovīšu rodūšī ļauds, gleznuoja, muzicēja, zeimēja, taiseja skulpturys. Tūlaik beja prestiži puļcēt ap sevi rodūšus ļauds, veiduot sovu salonu, kam tys zeimuoja ari palikt muokslys viesturē. Muokslinīki beja elite, inteligence, i taidu statusu navarēja nūpierkt ni par kaidu naudu. Na kotram beja dūts byut par muokslinīku, tok jī vysi beja interesanti ļauds ar sovu redzīni i dzeivis pīredzi. Nikod nabeja garlaiceigi.

Kod saslyma i nūmyra juos veirs Stanislavs, Eugenejai it kai pagaisa gaisma. Tok dzeive turpynuojuos, bet vaira nabeja dinamikys i ritma. Juos draudzine Jūlija beja iztaisejuse madonnys skulpturu, tū eisai piec Stanislava nuovis pastateja vītā, kur gribēja ceļt bazneicu, kas tai ari palyka naizcalta. Eugenejai beja gona ar kapelu, deļkam kū vaira. Ateimūt Pyrmajim pasauļa vaidim, Eugeneja vaira naatsagrīze Dlužnevā. Vāluok jei dzeivuoja Itālejā, bet ar sirdi beja Pūlejā – jei zīduoja naudu Varšavys publiskajai bibliotekai, Skaistūs muokslu školai i slimineicys paviļjona byuvnīceibai natuoli nu Varšavys. 20.godūs jei sajēme vairuokus apbolvuojumus, tok filantropeja beja i palyka juos aizaraušona iz vysu dzeivi. Juos lūluotū Dlužnevys muižu vāluok puorjēme Latvejis vaļsts, i tī īkuortuoja specialū školu kūrlmāmajim bārnim.

Nora

Norys mama beja vuocīte, bet paps – latvīts. Koč i sātā runuoja vuociski, vysu myužu jei sevi skaiteja par latvīti. Jei pīdzyma Leivuona Jersikā, tok bierneibu pavadeja Leiksnā. Juos tāvs beja kimejis fabrikys vadeituojs, kas breivajā laikā sacerēja rokstus par vysaidom dobys zineibom i etiku. Vāluok jī puorsacēle tyuļuok pi Reigys – iz Kūknesi. Nora jau nu mozu dīnu sepinēja byut par lelu muokslineicu. Tymā laikā meitinem tei beja naporosta līta, tok dzymdynuotuoji vysaiži atbaļsteja Norys sapynu, koč i daudzeji juos vacuokim saceja, ka tei nav meitinei pīmāruota profeseja. Tymā laikā reši kurai mārgai beja īspieja tikt pi izgleiteibys, a kur nu vēļ byut muokslineicai.

Kod jei pasaauga, Nora īsastuoja Reigys muokslys školā i vuicejuos pi taidu gleznuotuoju kai Janis Rozentāls i Vilhelms Purvītis. Jei beja vīna nu ceņteiguokūs i lobuokūs škoļneicu, i tys jai deve īspieju pīsadaleit izstuodēs. Tymā laikā ar tū viņ navarēja nūpeļneit naudu, deļtam piec školys beigšonys Nora suoce struoduot par zeimiešonys školotuoju suokumā Daugovpilī, tod Bauskā, vāluok ari Ludzā i Līpuojā. Jei ilgi navarēja nūsēdēt iz vītys. Pyrmūs pasauļa vaidu laikā juos tāvs pagaisynuoja sovu uzjāmumu, Norai vajadzēja pasaļaut pošai iz sevi. Tai šaļtim goduos, ka dzeivē nūteik naparadzātys lītys, i nikas cyts naatlīk kai turpynuot ticēt sev, napasadūt bezcereibai. Jai guoja gryutai, tok jei sevi veļteja muokslai, atteistūt sovu talantu tik cīši, ka piec vairuoku godu – kod beja nūdybynuota Latvejis vaļsts – Norai pīškeire vaļsts stipendeju braucīnim iz Parizi i Berlini. Jei beja pyrmuo sīvīte-muokslineica, kam beja taida īspieja. Uorzemēs jei staiguoja pa muzejim, sasatyka ar muokslinīkim, vuicejuos gleznuot, kab byutu jaunys idejis i skots. Muokslinīkim ir vajadzeiga īspaidu maiņa, lai jī varātu radeit nazkū jaunu.

Kod jei atsagrīze Latvejā, jei vēļ cīšuok struoduoja pi sovys muokslys. Itymā pasaulē jai beja meili div cylvāki – paps i draudzine Zinaida. Nora sepinēja par sovu personalizstuodi, kurā cylvāki varēs apsavērt juos gleznuotūs mozpiļsātu skotus, Latgolys ļaužu portretus i lauku dorbus. Tys vyss jai beja meils jau nu bierneibys, i jai beja svareigi, kab tū radzātu i varbyut drusku īmeiļuotu ari cyti cylvāki. Ka mes nazkū meiļojam, tod mes gribim, lai tys pateik ari cytim, i asam gotovi cytus īdvasmuot. Tū dareja ari Nora, nasabeistūt byut na viņ pyrmuo sīvīte-muokslineica, bet ari pyrmuo muokslineica nu Latgolys, kuru atzineigi viertēja juos talanta i panuokumu deļ. Tei beja īspieja speidēt na viņ jai pošai, bet ļaut īsamirdzēt ari Latgolys ļaudim. Sovu sapynu jei realizēja – jai beja personalizstuode na viņ Līpuojā, kur jei dzeivuoja, bet ari Reigā. I vāluok, kod suocēs Ūtrī pasauļa vaidi, jai daguoja atstuot Latveju, puorsaceļūt iz ASV. I ari tī jai beja sova personalizstuode Kalamazu piļsātā.