Roksta autore: Kitija Balcare, teatra kritike, LU Literaturys, folklorys i muokslys instituta pietneica

Kaida ir latgalīšu volūdys lūma teatrī? I par kū i kai pādejā laikā teatris Latvejā runoj latgaliski? Meklejūt atsaceišonys iz itim vaicuojumim, grīzšu viereibu latgalīšu volūdys lūmai izruodēs. Deļ skaidreibys juodasoka, ka itymā rokstā tū dareišu teatra kritikis, na volūdneicys ausim. Tok taidys teatra kritikis ausim, kas, dzieržūt latgalīšu volūdu, jiutās kai sātā.

Apsavārtajuos izruodēs – “Hekube”,  “Kaids nūteikti atīs”, “Sunāns!” – vāruoju, kai latgalīšu volūdu kai izteiksmis leidzekli izmontoj senejūs greku tragedejai, poetiski absurdai laikmeteigai dramai, leļu teatram. Vysaidim žanrim i formom. Kluotyn vēļ – volūdys izalaseišona tik boguotynoj izruodis viestejumu, na tū nūplycynoj.

Izruodēs pīradzu, kai latgalīšu volūdā runoj akteri, nu kurūs na vysim tei ir kasdīnys voi saimis volūda. Tys pastreipoj kai akteru profesionalitati, tai mazynoj muoneigū prīškstotu par latgalīšu volūdys īsavuiceišonu izruodis vajadzeibom kai napadoromu aizdavumu.

Vāroju, kai diveju volūdu – latvīšu i latgalīšu – izmontuojums vīnā izruodē spiej tuos kai satyvynuot, tai attuolynuot, ka iz izruodi verās caur politiski īkruosuotu filtru.

Vysubeidzūt, vysys treis izruodis bez švuorbu paruoda tū, cik dzeiva ir latgalīšu volūda teatrī, ka viņ tys runoj par svareigū.

Teatris i tuo daudzvolūdeiba

Teatrologs Marvins Karlsons pastreipoj, ka myusu laikūs, ar tū saprūtūt 21. godu symtu, teatris vys vaira atsatuolynoj nu vīna nacionaluo volūdys i kulturys modeļa, veidojūt daudzbaļseigu muokslys telpu. Storpkulturu kusteiba, globalizaceja, muokslinīku migraceja, puorrūbežu konteksti paplašynoj teatra kodus i skateituoju pīredzis. Tys līk aizdūt vaicuojumu ari par tū – kaids ir teatris Latvejā?

Itaidi procesi kai mierktīceigs sūļs pādejūs godūs ir vārojams Daugovpiļs teatrī. Tys sasadorboj ar uorzemu režisorim – senejūs greku tragedeju “Hekube” (2025) latgaliski īstudēja Fraņcejā dzeivojūšuo režisore Tatjana Stepančenko-Bogdana. Tys īsadrūsynuoja īstudēt latgaliski na tū vīgluokū i klasiskuokū pasauļa dramaturgeju – Juna Fosis jaunnorvegu volūdā pīraksteitū lugu “Kaids nūteikti atīs” (2024). Spielej repertuara izruodis vīnā trupā vysaiduos volūduos. Brauc ar īprīšk pīmynātajim dorbim vīsizruodēs ari uorpus Latvejis, teikūt tai šaļtī plašuokā nūzeimē par Latvejis, na tik Latgolys teatra pīmārim. Iz skotivis vēļ vys datryukst laikmeteigys latgalīšu originaldramaturgejis i latgalīšu volūdys titru repertuarā asūšajom izruodem cytuos volūduos. Tys lai palīk sātys dorbs cytai sezonai.

Sovutīs Latvejis Leļu teatris ar izruodi “Sunāns!” (2026) īmīsoj tū, kū sābru igauņu teatra zynuotneica Anneli Saro sauc par īškejū internacionalizaceju ci rodūšu sadarbeibu vairuoku vītejūs volūdu vydā. Ite attīceibys veidojās latvīšu i latgalīšu volūdys vydā, kas skotiviski atsakluoj kai na vysod vīglai samīrynojamuos attīceibys suņa i kaču vydā.

Pietejūt Baļtejis teatru saknis i viesturyskū volūdys lītuojumu tymūs, Saro pastreipoj – bīži viņ 19. godu symtā dzymušuo nacionalistiskuo pīeja teatram pamat nūvuortā cytys volūdys formys, tymā skaitā sarunvolūdu i dialektus. Ituos volūdys formys teatrī attīcynoj tik iz atseviškim tālim, kluotyn vēļ – vysubīžuok taišni komisku efektu radeišonai. Ite teikam otkon pi latgalīšu volūdys vītys Latvejis teatra ainovā. Pādejūs godūs iz skotivis redzim i dzierdim izruodis latgalīšu volūdā, kur volūda vaira nav tik komiskais pajiemīņs, tok pylnvierteigs izteiksmis leidzeklis. Tys aplīcynoj, ka plašuoku telpu sev daboj na tik volūda, bet styprynojās ari poša Latgola, lai cik kaleidoskopiskys raksturs tai i nabyutu.

Sūpluok latgalīšu volūdai, nui, da šam ari krīvu volūda ir bejuse vīna nu Daugovpiļs teatra dorba volūdu, taipat kai latvīšu, pat angļu volūda, kai ari muzykys i kusteibu volūda. Cikom sabīdreibā cyts cytam raida osu redzīņu šautrys par tū, voi muoksla ir voi vystik nav atdoloma nu politikys (juosoka vys, puorlīceiba, ka ir atdoloma poša par sevi ari jau ir politiska), tikom itū ainu dramatiskuoku padora prīškvieliešonu jutūnē bez līku sarunu izdūtais reikuojums par krīvu volūdys lītuojumu teatrī. Nui, ari pīminekļus naguož pa kuorteņai viņ, tok itys ar īsaisteitajim teatrim sovā vydā naapsprīstais sūļs aizdūd daudzi vaicuojumu, iz kurim nav vīnkuoršu atsaceišonu.

Teatris kai tulkuošonys zona

Teatris ir tei telpa, kurā redzim vysaidus “tulkuojumus”: na tik nu vīnys volūdys iz cytu volūdu, nu raksteituo vuorda iz skotivis volūdu, tok ari paguotnis puortulkuošonu tagadnē. Pietneica Kristīna Marineti, grīžūt viereibu storpkulturu teatra izpausmem Italejā, iz izruodem verās kai iz daudzleimiņu tulkuošonys zonom. Tamuos attīceibys sovā vydā rysynoj na tik vysaidys volūdys, tok ari plašuokā nūzeimē kulturys prīškstoti, estetiskuos izalaseišonys i politiskī skotpunkti. Zeimojās, ka tulkuošona teatrī vaira nav tik komunikativs, volūdā baļsteits akts. Izruode ir apsaverama kai volūdys, kulturys, estetikys i politikys sapludynuojums ci hibrids.

Nu ituos pozicejis itūreiz vierūs iz trejom izruodem, kas runoj ar skateituojim latgaliski: Daugovpiļs teatra īstudiejumim “Kaids nūteikti atīs” i “Hekube”, kai i Latvejis Leļu teatra īstudiejumu “Sunāns!”. Ituos treis izruodis aplīcynoj tū, ka latgalīšu volūda iz skotivis spiej īdzeivynuot i Nobela premejis laureata Juna Fosis lugu, i senejūs greku dramaturga Eiripida tragedeju, i vītejuos rakstneicys Laurys Meļnis stuostu, kas izstuosteits komiksu volūdā. Redzim, ka volūda nav izaruodejuse škierslis, kab skateituojam atkluotu vysaidus pasauļus: puorlaiceigu zaudiejumu tragiku, daudzleimiņu psihologisku dziļūrbumu i leļu teatri par sasatikšonu.

Tymā pošā laikā vysus treis dorbus vīnoj tymūs skaidri radzamuo dualitate. Mes i jī. Sovejī i svešī. Tī i ite. Zynomais i nazynomais (bīdynojūšais). Kai dramaturgiskys “mugorkauļs” itys pretstatejums bolsta izruodis i apaudzej tuos ar emocionalū amplitudu, kas vad skateituoju leidza. Kur itūreiz aizvad latgalīšu volūda?

Volūda kai pretesteiba

Ka “Hekube” skanātu latvyski voi krīvyski – tei Daugovpiļs teatrī byutu jau cyta izruode. Izalaseišona itū senejūs greku tragedeju spielēt latgaliski Kristīnis Veinšteinys dramatiziejumā ir atsagrīzšona pi sakņu. Globali verūtīs, tū varim saredzēt kai politiski īstruovuotu pretuošonuos aktu asūšajā geopolitiskajā situacejā, apsazynojūt, ka taišni volūda ir vīns nu mierktīceigai izmontuotūs kolonialūs “īrūču”. Lokalai verūtīs, aina, kurā sasateik Hekubis latgalīšu i Agamemnona latvīšu volūda, volūdys stota preteimā vīnu ūtrai i tei aktualizej na tik obeju varūņu, tok ari obeju volūdu hierarhiskuos attīceibys. Aizdūd vaicuojumu skateituojam na tik lugys īdūmuotuos Trojis, bet jau ari Latvejis rūbežūs.

Paverdzynuotuo Trojis vaļdneica Hekube runoj latgaliskā mēlē. Jūlijis Ļahys vierīneigajā Hekubis tāluojumā, kas, piec “Spēlmaņu nakts” kritiku pruota, ir vīns nu spūdruokūs aktrišu snāgumu itūsezon, redzim vysu pasauļa nataisneibu vīnuvīt. Juos augūšuos dusmis palīk na par pūstūšu, tok sovā ziņā ari mīrynojūšu spāku, kas aizstuov nataisneibys skortūs. Ite latgalīšu volūda sasabolsoj ar senejūs greku motivim – tei īsaskaņ natycamai arhaiski vuorda dziļuokajā i lobuokajā nūzeimē.

Latgaliski spielej gondreiž vyss ansamblis – ari akteri, kuri kasdīnā narunoj latgaliski. Volūda teik par graidu, kas sasīn kūpā godu symtus i latgaliskuos izlūksnis. Tei truopeigai atsabolsoj šudiņdīnā i pyrmatnejūs dzīduojumūs. Latgaliskais ite teik par spāku, nu kura izaug naatlaideiba, pat speits. Napasakļaut. Byut. Par speiti vysam, kas viesturis gaitā nūzogts, izdzāsts voi nūlīgts.

Volūda kai rytmys

Myusu dīnu norvegu dramaturga Juna Fosis lugys “Kaids nūteikti atīs” īstudiejums Daugovpiļs teatrī ir dasaceits kai laikmeteiga spēle i filosofiskys trillers. Kluotyn vēļ – Jūlijis Tumanovskys tulkuojumā latgaliski. Tys taiseits nu jaunnorvegu volūdys (nynorsk), kurā roksta tikai ap 10 % Norvegejis dzeivuotuoju, radnīceigai sasabolsojūt ar latgalīšu volūdu, kurū kasdīnā lītoj ap 8 % Latvejis dzeivuotuoju.

Itys īstudiejums paruoda tū, kai latgalīšu volūdā var dabuot poetisku, rytmysku, sovā ziņā pat postdramatisku efektu, nūsprīgojūt telpu. Fosis racionali naizskaidrojamys trauksmis pīsuotynuotais lugys teksts iz skotivis teik daudzbaļseigs pavysam tīši. Tys ir Olega Šapošnikova režejis pajiemīņs: varūņu tekstus atkuortoj treis dažaidi akteri. Tys izceļ emocionalū namīru, kas apdzeivoj lugys varūņus. Tymā pošā laikā latgaliski izsaceitī fražu atkuortuojumi atsakluoj kai vuorduošona, kas dorbojās kai aizsardzeibys rituals.

Koč i stuosts ir par jaunu puori, kas, meklejūt byušonys divatā, tics gondreiž pasauļa molā, vystik izbēgt nu naparadzamuo, napasaceituo, bet tik nūjaušamuo nav īspiejams. Ite, geopolitiski losūt īstudiejumu, nūmalis kontekstā izaceļ sābra motivs – pavysam vīglai puorceļams iz Daugovpiļs atsarasšonys vītu i sābrim puordesmit kilometru attuolumā. Itys sābris, uoreji luoceigs i lādzeigs, vystik satrauc ar sovu byušonu kluotyn viņ. Ar tū, kai atīt i aizīt, kod tam īīt pruotā, atsasauc iz it kai senejuokom atmiņom, nūruodūt iz sovu pīdareibu itai vītai, kurai jaunajam puoram beja juopalīk par oazi skaļajā pasaulī.

Volūda kai sasatikšona

Pīmārs tam, kai nūzeime dzymst vairuoku volūdu īdarbeibā sovā vydā i pastuoviešonā sūpluok, ir izruode “Sunāns!”. Tei radeita piec Laurys Meļnis i Viviannys Mariis Stanislavskys komiksa “Sunāns breiveibā” (2023) motivu režisoris Lienys Šmukstis pošys taiseitā dramatiziejumā i viestej par Reigys suņu puiku, kas, ausim viejā plivinejūt, īsarūn Latgolys laukūs, sasateik ar vītejim kačim i rauga atrast kūpeigu volūdu ar jim.

Kab atkluotu, ka bailei ir lelys acs, izruode ospruoteigai spielejās ar Evitys Bētys taiseitūs leļu mārūgim Māra Ruskuļa scenografejā. Itei izruode spielejās ari ar aizsprīdumim par tū, ka bārni (voi ari leidza atguojušī pīaugušī) varātu izruodi latgaliski nasaprast. Pyrma suokt izruodi, Latvejis Leļu teatra aktrisis Rūta Dišlere, Dana Avuotiņa-Lāce i Arnita Jaunzeme īpasazeist ar skateituojim i snādz eisu īvoda nūdarbeibu latgalīšu volūdā. Mudri viņ pamatvuordi bez līka akcenta ir īvuiceiti i izruode nūteik. Kaidā šaļtī performantis sasasauc ar skateituojim, skandynojūt “Latveja, Latveja”. Cytā šaļtī nauošmai gribīs atsasaukt “Latgola, Latgola”, aplīcynojūt, ka cyts cytu eistyn sadzieržam.

Sūpluok stuosta varūņu dialogim izruode paplašynoj latgalīšu volūdu vēļ divejūs volūdys eksistencei svareigūs vierzīņūs: medeju laukā i muzykys pasaulī. Izruodē ospruoteigai runoj radeja “Sipisnīks” i skaņ Kristapa Rasima pīraksteituos syltuos dzīsmis (jaunuokī teatra kritiki vys nūruodeja, ka šaļtim puoruok garuos dzīsmis). Cauri izruodei vynās ari atsaucis, ka viņ skateituoja radars tuos sagiun. Ite vysta sovā izlūksnē dungoj tautysdzīsmi “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa”, cytā šaļtī var atpazeit “Guoju pa mežu” motivu.

Izruode ir atguodynuojums i mozim, i lelim, i divkuojainim, i četrkuojainim, ka ir īspiejams byut kūpā i tod, ka runojam, rejam voi ņaudom vysaiduos volūduos. Volūda var nabyut kaujis lauks, bet sasatikšonys telpa, kab runuotu par vyspuorciļviecyskim (voi dreižuok vyspuordzeivinīcyskim) vaicuojumim. (Juodasoka, vaicuojums bez atbiļdis leidza guojiejam bārnam beja par tū, kai taidi lapni kači dzeivoj bez ūsu – voi kačs bez ūsu moz ir kačs vyspuor?)

Volūda dzeivoj

Īprīšk apsavārtī treis pīmāri – Eiripids, Fose i Melne – latgaliski atkluoj, ka skotivis karaļs vystik palīk stuosts (tekstuali voi vizuali izkluosteits, bet vystik stuosts), sovutīs volūda teik par tuo pavadūni i paplašynoj stuosta “laseišonys” rūbežus. Nu īrostūs pavīglūs, sadzeivyskūs komedeju latgalīšu mēlē beidzūt asam tykuši jau da “zoodramys” saimem i pat da senejūs greku tragedejis. Tys atkluoj i brīdumu, kur volūda nu sovpateiguo, apsmaidamuo palīk par nūpītnū, socialpolitiskai pīsuotynuotū. Volūda sezonu piec sezonys nūtrauc putekļus. Tei atsakūp. Dzeivoj. I aizdūd vaicuojumus.