Roksta autors: Valentins Lukaševičs

Itūgod gaidoma literata i literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča gruomotys “Latgalīšu literati. Mozs īsavierīņs” izīšona, pi kuo niu teik struoduots ar Vaļsts kulturkapitala fonda atspaidu. Ar daļu latgalīšu literatu Lukaševičs jau īpazeistynuojs ari portala lakuga.lv skaiteituojus. Itūreiz stuosts par Odumu Vyzuli (1891–1970).

Jis pīdzyma 1891. godā Ludzys apriņka Baļtinovys pogosta Zeļču sādžā. Tādiņ Zeļčūs ir palykuse tik vīna sāta, bet Oduma Vyzuļa^[1] pīdzimšonys laikā ite beja cīši rūseigai, tai kai car šani, pa tyltu Ančipovā puor Kūkovys upi, guoja lelais ceļš nu Pitalovys iz Baļtinovu. Zeļči ir Krakupis i Kūkovys krostūs, Oduma Vyzuļa dzymtuo bejušuo sāta niu ir kaidi 50 m nu Krīvejis rūbeža.

“Tāvs Pīters, jauneibā īsoukts cara armejā, izdīnējs i izkarovs garus godus, redzējs pasauli, sasaticīs ai daudzīm mocētīm, gudrīm cylvākim, nūlem dālu izskūlot par gudru veiru. Gimine porsaceļ iz dzeivi Pīterpilē. Pīters īsastoj dorbā par korteibnīku satiksmes regulēšonai īlos. Anne strodoj par veļas mozgotoju. Odums mocos. Sekmeigi beidz gimnazeju, katoļu gareigū seminaru. Jys ir apdovynots jauneklis; papyldus apgyust īmaņas gleznīceibā, ērgelu i klavīrspēlē, kūrdirigēšonā.”^[2]

Eistyn daudzpuseigs, ar dažaidim talantim apduovynuots jauneklis!

“Kādu laiku viņš mācījās Pēterpils konservatorijā un sapņoja par studijām Vīnē, bet iestājās Pēterpils Garīgajā seminārā un 1913. gadā tika iesvētīts par priesteri. Savu garīdznieka kalpošanu viņš uzsāka 1913. gadā Krāslavas baznīcā.”^[3]

Jau cara laikūs jis roksta i publicej dzejūļus. Latgalīšu pyrmajā poezejis antologejā “Kūkle” publicāti divi taidi, zam pseidonima Speidulis. 

Kū 20. g. s. pyrmajuos desmitgadēs zeimuoja vuords speiduļs, gryuši pasceit. Dūmoju, ka pa niulinejam tys ir speideklis, a ni speiguleits, deļ pīvaduma, izgrīzts nu glancāta papeira. Varēja byut, ka tymā laikā par speidulim sauce juoņtuorpeņus ci vēļ kū.

Oduma Vyzuļa pyrmais dzejūļs antologejā ir gars, puortaiseits nu Apolona Maikova (1821–1897) – “Bilde nu klaušu atcelšonas laikim (1861. g.)”. Tys ir 10 četrrynžu gars atdzejuojums, pyrmpublicāts gazetā “Dryva” 1913. godā. Dzejūlī apraksteita zemnīku saime, kurā tik vīns bārns muok skaiteit. Vysi puorejī analfabeti, kuri viereigi klausuos, kai prateigais puika skali skaita, ka zemnīki teik breivlaisti. Dzejūlī ari puordūmys – tī gaišī, tureigī, svobodnī laiki vēļ prīškā, tī vēļ ir juopīdzeivoj.

     “War byut redzet jyusim natiks, 
     Kad sòks speidet jej, 
     Bet jau jyusu bàrnu bàrnim 
     Speides gaisma tej…” ^[4]

Ūtrais dzejūļs “Osoras” ir Oduma Vyzuļa originaldzejūļs, kurs stylyzāts kai tautysdzīsme. Taids paskumeigs četru paņteņu teksts par bierneibys realeju propūļšonu.

     “Ustabinia sakrituse, 
     Uzula jau naradzu: 
     Dòrza wita pazuduse, 
     Ryuci tikkù sajàdzu…

          Naw kur galwinias man nùlikt: 
          Wyss deļ manis iznyka; 
          Spâka naw nu sòpes paklìgt, 
          Osoras win palyka…”^[5]

Cik var nūprast, itī divi dzejūli nav vīneigī, kurus Odums Vyzuļs sarakstijs. 1912. godā gazetā “Dryva” ir publicāts dzejūļs “Nūtykums”^[6], kura autors ir Speidulis.

Tys ir gars, vuorsmuos salykts stuostejums par tū, kai brauciejs ceļa molā atrūn bucu, kurā, ruodīs, ka ir ols. Bet īlikt bucu rotūs nasaīt, tai kai tam pretojās zyrgs, sovutīs piečuok redzīs, ka tei nav buca, bet uozs ar rogim. Dzejuojumā sovpateiga leksika – veržas atpakaļ, buca, verūs, mīles, svīdri ryučim, brile, smuts, kleistuot, aizdūdams maņ baili, izpestēt, paceli, otkon, munuos napatyka rūkuos, nazkas, smuords, puorsameja i c.

1918. godā Odums Vyzuļs beja katuoļu gazetys “Korūgs” (izguoja divi numeri) redaktors.

Jis na tikai pats sacerēja tekstus, bet ir kai personažs Ontona Rupaiņa saraksteitā. Kai koru vadeituojs, tai ap 1920. godu. Ontons Rupaiņs ari beja koru muzykants, drūsi viņ zyna, kū roksta.

“Smuki nūaudzis prīsters Odums Vyzuļs, kas vysu prīkšpusdīnu beja varganista mōjā spīdzynōjis un rācynōjis dzīdōtōjus, uzvede uz estrades leidza kuplajam Bēržgaļa koram rēzeknīšus, ludzānīšus, styglovīšus un vēļ cytus dzīdōtōjus, kaidas symts golvas kūpā. Tys beja vēļ nikur naradzāts breinums, jo draudžu vairums iztyka ar dažim dzīdōtōjim.”^[7]

Prota Odums Vyzuļs ari nūorganizēt bazneicu remontiešonu i dyžonys puorbyuvis. Ar juo guodeibu sakuortuota Pyrmajā pasauļa karā pamateigi cītušuo Leivuona bazneica, piec juo nūdūma puorbyuvāta Daugovpiļs Svātuo Pītera važuos bazneica – atdarynojūt Svātuo Pītera baziliku Vatikanā. Ir viests, ka Odums Vyzuļs pats sovom rūkom tamā bazneicā īškā daudz kū apgleznuojs.

Daugovpilī par prāvestu Odums Vyzuļs beja nu 1924. leidz 1935. godam. Itymā laikā jis ite nūdybynuoja Latvejis katuoļu muzykys bīdreibu “Lira”, pi kurys beja Varganistu škola.

“Ērģelnieku skolas kurss ir divgadīgs. Tanī uzņem muzikālus, ticīgus jaunekļus, kas ir beiguši vismaz pilnu pamatskolu. Skolas audzēkņiem blakus muzikālai izglītībai māca arī kādu praktisku nodarbošanos – fotogrāfa, galdnieka, drēbnieka utt., lai tādā veidā nodrošinātu pietiekamu pārdzīvi.”^[8]

1935. godā piec Henrika Senkeviča (1846–1916) romana “Quo vadis” motivim Odums Vyzuļs sacerēja lugu ar taidu pošu nūsaukumu.

Itys dramatiziejums tymūs godūs tyka Latgolā ari ruodeits iz skotivis, parosti ar režeju jēmēs pats Odums Vyzuļs. 1935. goda 24. novembrī Rēzeknē: “Latgolas tautas pilī nūtyka plašs sareikōjums, kura īnōkums nōk jaunceļamōs Rēzeknes bazneicas lobā. Tyka izrōdeits slovonō rakstnīka Senkeviča romana „Quo vadis?“ („Kur eji?“) dramatizējums. Izrōde kuplynōta ar dzīsmom, baletu un t. t. Režiju vadeja bz. Vyzuļs. Atbiļdeigais reikōtōjs bz. Kārkle.”^[9]

Piec Ūtruo pasauļa kara jis dzeivuoja i kolpuoja Vydzemē, Sielejā. Padūmu vara Odumu Vyzuli 1947. godā represēja, taids paslyms 1954. godā jis atsagrīze iz tāvaini.

Nūmyra 1970. godā. Paglobuots Merkuzīnis kopūs, sūpluok tāvam Pīteram (1849–1941) i muotei Annei (1869–1953). 1991. godā Oduma Vyzuļa dzymtuos sātys vītā Zeļčūs pastateita īguoduošonys zeime. Tei nav propūluse, ir ari tān.

^[1] Roksta, ka jis beja vīneigais dāls saimē. Cyti otkon, ka jam beja bruoļs, kura dāls Aloizs Vyzuļs ari beja katuoļu prīsters.

^[2] Slišāns A. Odumu Vyzuli pīminūt // „Vaduguns”, 19.07.1990.

^[3] https://www.lcb.lv/novadpetnieciba/daugavpils-novadnieki/adams-vizulis-odums-vyzuls/ (apsavārts 02.06.2026)

^[4] Speidulis. Bilde nu klaušu atceļšonas laikim // Kūkle – Rēzekne: Dorbs un Ziniba, 1914., 57. lpp.

^[5] Speidulis. Osoras // Kūkle – Rēzekne: Dorbs un Ziniba, 1914., 82. lpp.

^[6] Speidulis. Nūtykums // „Drywa”, 14.08.1912.

^[7] Rupaiņs O. Dumpinīki // „Dzeive”, 1961., Nr. 46. 

^[8] Broks J. Latgales kultūras darba entuziasti (līdz 1944. gadam) – Rīga: Rīgas metropolijas kūrija, 1995., 202. lpp. 

^[9] Rēzeknē // „Latgolas Vōrds”, 27.11.1935.