Stuosta autore: Annele Slišāne

Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2025” Annele Slišāne ar stuostu “Kuo tev īt?” dabuoja trešū vītu. Pīduovojam dorbu puorskaiteit voi nūsavērt autoris skaitejumā ari portalā lakuga.lv. Tekstā saglobuota autoris lītuotuo Zīmeļlatgolys izlūksne.

Kuo tev īt?

Rudens da mane atīt ar vusuodīm smuordīm. Sadā smuordoj sakrytušī i sapyvušī uobuli. Mežā smuordoj siens i gryutums. Jou vosaras beiguos muns dvors suok smuorduot piec žurku i peļu meizalīm. Viejs pyuš nu dīnvydu, sylts rudeņa viejs, izpyuš cauri kraklam, suknei, lokatam i atnas smuordus i stuostus. Stuosti atīt i pynuos pa munīm motīm, pasveicynoj iz ceļa sābru tanti, stuosti atvad granti i aizber lyužas iz muna ceļa, stuosti izskrīn caur kopīm, nūpyuš aizdagtuos sveces, puormat krystu, izskrīn cauri vacejuom līpuom kolnā. Stuosti izpurynoj mozūs putnu pamastuos lygzdas i naļaun nakties man guliet, stuosti sajauc laikus i satyn vusu vīnā komulā. Kačs nu reita ād zuoli, vacīs geils dzonoj pādejuos vystas. Stuosti līk man nūkasiet syunas nu vacuo dzelža krysta kopūs i dūmuot par tū, cik sen mes te dzeivojam. Līk man dūmuot par babu i juos upeņu zaptes smuordu, cyuku pupuom buļbu teirumā i pīdzimšonu malnejā piertinie.

Dīnasvyda viejs pyuš i atnas stuostus par vacina brāgas smuordu sorkanejā plastmasas kukšunā, stuostus par tū, kuo mes ai muosu zeimojam apļus peipu dyumu pylnajā ustabas gaisā. Saule cauri dyumīm speidynoj storus, peipu dyumi pleivoj i veidoj zeimojumus pa vusu ustabu. Es lacu iz aušku i izjaucu dyumu zeimojumus. Vacins dzer brāgu ar sovu sābru, iz lyupu jīm palīk putas nu dzierīna, vacins klaigoj i peipej, sapyušūt bīzuoku dyumu muokiuni. Myusīm dzeļža kruškā aizjaukts soltīs upeņu zaptsiudens, mes dzeram i myusīm palīk putas iz lyupu.

Muns rudens smuordoj myglas reitūs. Muns rudeņa myglas reits mežā smuordoj kuorklu kryumu dzaltanejuos lopuos, aļņa meizalūs, izgulātūs nīdru laukumūs, rozplāstu putnu spolvuos i nūkūstuos styrnas pakalejā kuojie. Pyust lopas, sienes čumurīm aug iz vacūs kūku krytalu, zeme sļapna, vacī orumi aizauguši ai syunuom, nīdriem, smylguom i mozīm bārzīm. Atrūnu i pa kuodam ūzulam, uobelnīcuom i puora egliem.

Syltīs viejs atnas pādejū ušņu pyukas. Ustaba smuordoj piec stypra škeistūšuo kopeja, onkuls maisa malnū škidrumu dzeļža kruškā ai lylū alumineja karūti, dakūž boltū maizi. Televizorā veruos vokara zines. Skali. Nūīdu garuom sovam onkuļam. 

“Kuo tev īt?” prosu jam, garuom īdama.

Onkuls par atbildi nūryuc, nadadzierdūt. Ustaba ar sovīm smuordīm īsvīž mani stuostūs, atminies, aizīmu da lynu muorka, veituls jou bez lopu, aizīmu da rejas, salosu kļovu lopas i salīku babas stykla vāzie onkuļam iz golda. Nazkuodā stuostu i jiutu uzplyudā nūgluostu jam siermū golvu.

Onkuls sazaraun: “Kū ta tu mani te, kuo suni žāloji?”

Sazakaunu, nazynu kū i atbildiet. Nu situacejas nazkuo leinu uorā, skali prosūt: “Mož vādzātu motus nūgrīzt?”

“Tādin nā, kod izarausšu buļbus, tod.”

Viejs nas i nas stuostus, valku kūpā, tynu kūpā i valku uorā stuostus. 

Īmu iz školu kuojuom, rudeņa suokums, mygla, īdu vīna pate. Mygla, dzaltanuos lopas kreit zemie, nazkas tuolumā aiz mane ryuc, ryukšona palīk skaļuoka, ryukšona tuvojuos. Es toik īdu iz prīšku pa mežu. Da mane dabrauc kuopurkiednīks, muns onkuls smaidiedams pamat man ar rūku, lai leinu auškā, puorsaveru apleik, nivīna navā, leinu auškā, tuo kuo nagrybātu, da i kauns manie atīt, kuo es tuo ar traktoru iz školu. Onkuls smaida pa vusu muti, ai lupatu nūslauka krāslu i aicynoj mani vydā.

“Iz školu?” jis klīdz.

“Nui, jou kaveju. Vakar ilgi laseju, navareju pīzacelt. Cīši loba gruomata, gribeju dalasiet.” 

Onkuls smaida pa vusu muti. Radzu, ka nikuo nadzierd, nikuo i vaira nastuostu. Te kabinkā īškā tik brīsmīgi skali, kuopurkiednīkīm stūres navā, toik tuodas ručkas, kuras onkuls paspīž iz vīnu voi iz ūtru pusi. Ite kabinkā troki krota, piec laika jou jiutu, kuo krotuos vusas munas īškas. Naierti, dūmoju, ka vāga kū ni runuot, bet eisti nazynu, kū. Naierti, grybuos kū ni saciet, bet klīgt eisti nazagrib. Naierti, da i nazynu, kur likt sovas rūkas. 

Piec laika sazanamu i skali nūsaklīdzu: “Kuo tev īt?”

“Kū soki?”

“Kur tu brauc?”

“Kū soki?”

Tuo i pusstundi braucam, nikuo eisti navaram sarunuot. Pi školas izkuopu apreibuse nu saļarkas smuorda, nateiruom driebiem i myglas pylnu govu. Školu nūkaveju. Literaturas stundie iz školuotojas vaicuojumīm naatbyldu, pīsaceļu, verūs pa lūgu i speitīgi naatbyldu. Gruomatu pa nakti lasejuse, vusas atbildes zynu, toik nikuo nasoku. Kauns i speits saskrīn byudūs, padareidams tūs sorkanuokus. Pa lūgu radzu, kuo rudeņa līts aizmiercejs meža molu i dzaltani bryunū zuoles streipu.

Rudeņa viejs atnas sajiutas i bleigznu pyuku sāklas. Rudeņa suokumā viel pļaunu sovu pļovu, vusas pučes ir puorzīdejušas, veigrīškas bryunas, meža gandrenei lopas zamuškā viel zaļas, dzegužkurpītei bryunas sāklyutnes, pļovas pulkstenīte zvonu vītā čabynoj sāklas, raudene malna, ašņa zuole tymsi sorkana, vizuļi, tynapeika i smylgas sovas sāklas jou izbyrdynovuši. Muna pļova sen aizaugušejūs orumūs. Ai traktori navaru pļaut, pļaunu ar rūkuom, īdu i kreitu orumūs, steigu sļapnumūs, i pļaunu sovu pļovu.

Syltīs viejs atnas captuos maizes smuordu, sylta sīra smuordu, skuobu kuopustu sutynojuma smuordu i korstu kotletu smuordu. Buļbus onkuls vuora ar vusuom myzuom, nūlej iudeni spainie, i vuss dvors smuordoj tik ilgi, cikom iudens nav atdziss.

Rudeņa syltīs viejs atnas saļarkas smuordu, traktors atvogoj buļbus garejuos voguos i mes vusi – školāni i škuluotoji, losam buļbus sovūs spaiņus i beram traktora pīkabie. Gluobu mozuos i lyluos vardes nu spīdzynuošonas puišu rūkuos. Syrdūs, palīku sorkana, soku, ka jī ir stulbi, soku, ka vardei suop. Vīnu īlīku sev mutie, lai paruodietu, ka man navā baile nu varžu, ka es juos meiļoju. Kārmanā man treis bārbeles končas. 

Onkuls ar sovu kuopurkiednīku apor rudeņa teirumu. Čāgas lidenej apleik, lasādamas kukačus i slīčus, rinčoj apleik traktoram, klaiguodomas, salidoj arī čaikas i nazkuodi mozī putnini. Zeme sļapna, traktors ryuc nu vusa spāka, sazaguozīs iz vīnu pusi, valk balotnū orklu iz prīšku. Onkuls pabalejušā rūtainā flaneļa kraklā plyku golvu sied kabinkā. Atskrīn sābrys, maun ar rūku, dauzuos pi durovu, paskrīn traktoram pretīmā, vycynoj ai rūkuom, onkuls apsastuoj ar kuopurkiednīku, paver kabinkas durovas valie. Sābrys pi juo ai klīdzīni, ka vuss ir beidzīs, ka suoksīs jaunī laiki, ka byusem saimnīki. Onkuls atmat ar rūku, dabeidz art teiruma molu, izslādz motoru, izkuop nu kabinkas, nūzaspļaun puori placam, panam leidzā lylū aluminija termosu, aizpeipej, aizslādz kuopurkiednīka kabinkas durovas i aizīt iz dvoru.

Aportīs teirums aizaudzs ai kuorklīm, kuojas var aizlauzt, īmūt puori i apleik kryumīm. Pļaunu sovuos pļovuos zuoli, pļaunu puorzīdejušuos pučes. Syltīs rudeņa viejs izpyuš munas mugaras svīdrus, atmatu golvu i verūs rudeņa saulie, peiles i zūss borīm skali, vīna par ūtru skaluokas, puorlidoj munai pļovai puori. Viejs sanas smuordus, sanas stuostus, toik piec pļaušonas i trimera ryukšanas munas auss nikuo nadzierd, golva pylna ar skani, golva pylna ar myglu i es klīdzu sovūs kuorklu kryumūs. Kuopurkiednīks īaudzs kuorklu kryumūs. Pa vosoruom te lidinej kuorklu raibeni, myura samteni i cyti dīnas taurini.

“Kuo tev īt?” klīdzu sovūs napļautejūs kuorklu kryumūs, skrīnu i pakreitu aizaugušejūs orumūs. Munas kuojas sazapin izkoltušejā pļovas zuolie – dedestinie, vonaga zierņūs, puorzīdejušā sorkanejā uobulinie, nūkaltušejūs madaruos, veigrīškuos, usnies, buldurjāņūs i suņuburkšūs. Muns vaicuojums sazapin kuorklu kryumūs, atbilde nūčaukst i izkleist vieja izkaltietejuos nīdries i garejuos nuotries upes krostā. Plāšu nuotres, sagrīžu rūkas, sadadzynoju rūkas, sauviem i kliepīm plāšu nuotres i savynu viervi nu nuotru, valku sevi uorā nu sovas nadzierdiešonas.

Īdu garuom.

Puori upei aizīdu iz vacejīm cīma kopīm, puormatu krystu pi lylejīm vuortīm, izkuopu kolnā i aizīdu da babas i vacina. Aizīdu da sova onkuļa. Siedu ilgi iz sūla. Ar saveitū nuotru vierves komulu trynu syunas nu vacuo dzelža krysta. Vaira par goda symtu syunas aug iz dzeļža krysta. Trynu da ašņa. Siedu otkon iz sūla.

“Kuo tev īt?” sovu vaicuojumu vaicoju klusuom.

Kopūs navar klīgt.

Siedu iz sūla i sadzierdu rudeni smuordūs. Sajiutu skanies. Vuss sazapins i sazakuortovs. Komulā. 

Muns rudins syltā dīnasvyda viejā ir atguojs i palics tepat manie.

Piec treisdesmit godu bolotnū orklu i kuopurkiednīku nūdūdu metallomā. 

---

Publikaceja sagataveita ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu.