Roksta autore: Edeite Laime, portals lakuga.lv

Vīns nu īvārojamuokūs 19. godu symtā i vysā latgalīšu literaturys viesturē topušūs dorbu latgaliski ir Jezupa Macileviča “Pawujciejszona un wyssajdi sposobi diel’ zemniku latwiszu”. Atsaverūt rakstnīceibys viesturē, vysā īrosta prakse bejuse, ka vysaidu žanru dorbi teik puorlykti voi tulkuoti nu latvīšu literaruos volūdys latgaliski, bet taišni Macileviča “Pavuiceišona” ir tys gadīņs (i vīns nu pyrmūs), kod dareits ūtraiži.

Jezups Macilevičs, Fridrihs Vilhelms Vāgners i jūs sasatikšona “Latviešu Avīzēs”

19. godu symta suokuos suoce atsateisteit latgalīšu laiceiguo rakstnīceiba, i vīns nu pyrmūs, laikmata radzamuokūs autoru, kas latgalīšu (voi kai tūlaik tai i saceja “latvīšu”) zemnīku auditorejai sagatavejs popularzynuotnysku izdavumu, ir sovulaik Latgolā dzymušais bazneickungs Jezups Macilevičs (Jozef Macilewicz, 1805–1872), kuruo kolpuošonys vītys beja Kaunatys i Osyuna draudzis[1]. Ka da tuo ar atseviškim izjāmumim latgaliski publicātūs dorbu vydā dominēja goreiguo literatura, Macilevičs kai pyrmais, pats nabyudams latgalīts, tik plotā veidā, radzūt zemnīku dzeivis biedeigū stuovūkli i goreigū tymsu[2], dasagrīze laiceiguos dzeivis vajadzeibom, sagatavejūt vaira nakai 300 puslopu bīzu i 30 nūdaļu plotu izdavumu “Pawujciejszona un wyssajdi sposobi diel’ zemniku latwiszu” (publicāts 1850. godā Viļņā), kura adresatam – latvīšu (latgalīšu) zemnīkim – jūs volūdā vuica lauksaimisteibys, duorzkūpeibys, sātā saiminīkuošonys, audzynuošonys, pyrmuos paleidzeibys vaicuojumus, kai i izgleitoj ar dobys zineibom i geografeju saisteituos pamatlītuos.[3] Koč i piečuok Macileviča lītuotuo latgalīšu volūda i juos elementi teik kritizāti, naskaitūt par lobu volūdys paraugu i, ka saleidzynoj ar godu symta suokom, “sūli atpakaļ”, vystik teik pīzeits, ka izdavums ir cīši vierteigs. Literaturzynuotnīks, volūdnīks Mikeļs Bukšs (1912–1977) nūruoda, ka “Pavuiceišona” ir “vīns nu leluokūs i boguotuokūs kulturviesturyskūs pīminekļu” i “Macilevičs ir eists tautys rakstnīks, kas prota stuosteit interesanti i saistūši”[4], bet literaturviesturnīks Meikuls Apeļs (1901–1942) atzeimoj, ka Macileviča dorbs “īnese jaunu pūsmu Latgolys rakstnīceibā”[5].

Kai apceriejumā “Latviešu grāmatniecība” nūruoda gruomatnīceibys viesturnīks Aleksejs Apīnis (1926–2004), Macilevičs leidza ar “Pavuiceišonu” īdybynuoja kai tematikys, tai jūs izstuosteišonys tradicejis, kas turpynuojušuos ari piečuoka perioda gruomatnīceibā. “Macileviča darba praktiskā daļa interesēja arī kurzemniekus – vairāki fragmenti tika publicēti “Latviešu Avīzēs””.[6] Tīpat “Latviešu grāmatniecībā” i piečuok ari kūpkatalogā “Seniespiedumi latviešu valodā 1525–1855”[7] saceits, ka fragmenti nu Macileviča “Pavuiceišonys” publicāti “Latviešu Avīžu” 1852. gods pīcūs numerūs (Nr. 12, 17, 21, 35 un 36), bet, gatavejūt studeju dorbu, kas izmontuots par pamatu itai publikacejai, autorei saguoja atrast vēļ vīnu īprīšk nanūsauktu publikaceju ari 1853. gods “Latviešu Avīžu” 31. numerī (izguojs 30. julī) – vaira ap itū drupeit piečuok.[8]

Macileviča dorba fragmentus publiciešonai “Latviešu Avīzēs” sagatavejs vuocu tauteibys ļutaru muoceituojs, ari gruomotu izplateituojs, bibliotekys dybynuotuojs Fridrihs Vilhelms Vāgners  (Friedrich Wilhelm Wagner, 1786–1854), kurs kolpuojs Neretys draudzē i bejs “Latviešu Avīžu” leidzstruodnīks nu 1824. gods da pat nūīšonys myužeibā 1854. godā, sovys darbeibys laikā sagatavejūt gondreiž 200 vysaidu publikaceju.[9] Macileviča fragmentu publikacejis Vāgners parakstejs kai “W–r” voi, ka gobolam paradzāts turpynuojums, pamets bez kaida paroksta.

Pyrmajā Macileviča “Pavuiceišonys” fragmenta publikacejā 1852. gods 20. martā (Nr. 12) Vāgners nūruoda, ka “Latviešu Avīzēs” ari da ituo pīmynāta informaceja “par tiem ļaudim no Latviešu tautas, kas ap Ilūksti, Dinaburgu un Rēzekni dzīvo, bet ļoti neskaidru, ar daudz krievu un poļu vārdiem sajauktu valodu runā, kurā arīdzan dažas grāmatas ir sarakstītas” i ka bazneickungs Macilevičs sarakstejs Viļņā “driķētu” gruomotu par “visādām laicīgām lietām (..), kas ļaudim pie labas prātīgas dievabijīgas dzīvošanas derīga, un līdzinājama tai ļoti teicamai grāmatai, ko Rīgas mācītājs ar to uzrakstu: Paleijas Jānis, sarakstījis.”[10] Nu raksteituo var sacynuot, ka, nasaverūt iz taidu na cīši komplimentejūšu tekstu ap Latgolys latvīšu volūdu, Vāgners augši viertiejs Macileviča dorbu, saleidzynojūt jū ar muoceituoja Gustava Bražis (1802–1883) lītiškuos literaturys dorbu “Kā Palejas Jānis savu būšanu kopis” (1844), kas ir lauksaimisteibys i kristeiguos vuiceibys gruomota stuosta veidā.[11] Vāgners par Macileviča dorbu roksta: “(..) citas nodaļas šīs ļoti teicamas grāmatas, caur ko viņas malas ļaudīm tiešām liels gaišums ir ausis, māca (..)”[12] Kai var saprast, Vāgnera motivaceja “Pavuiceišonys” fragmentu publiciešonai bejuse gribiešona, kab i “Latviešu Avīžu” skaiteituojs Kūrzemis guberņā varātu īpasazeit i saprast Macileviča raksteitū. Tū vēļ vaira izskaidroj juo raksteitais: “Skāde, ka mūsu ļaudis to nevar lasīt un saprast! Bet, ka ir tie daudz maz ar to varētu iepazīties, tad še citu gabaliņu no šīs pieminētās grāmatas jums pārcēlu mūsu valodā.”

Kūpā “Latviešu Avīzēs” sešūs fragmentūs publicātys četrys “Pavuiceišonys” nūdalis – 1852. gods 20. martā Gobols 11 “Ap etiki un ap juo lobumim” (No etiķa un viņa labuma), 1852. gods 24. aprelī i 22. majā Gobols 3 “Ap guļbom” (No kartupeļiem), 1852. gods 28. augustā i 4. septembrī Gobols 13 “Kaidas ir pavīnostes lobas saimenīcas, tai kab juos saime byutu aptārpta, pabaruota labi un nu slimeibu izglobuota” (Kas labai saimniecei pienākas, ka viņas saime būtu labi apģērbta, uzturēta un no slimībām izsargāta) i 1853. gods 30. julī Gobols 14 “Kai pi slyktas, natikleicas un mozpruoteigas saimenīcas vyss gaist un prapuļst” (Nelaba saimniece). Interesanti pasalyka, ka pyrmajā fragmentā Vāgners Macileviča gruomotys nūsaukumu nūruoda precizi, bet iz prīšku publikacejuos nūsaukums eisuokā formā teik raksteits kai “Pavuicošana”, kas, vysa tycamuok, ir autora raudzeišona jū nazkai atveiduot latvīšu literarajā volūdā. Avīzis 1852. gods 4. septembra numera publikacejis golā Vāgners puorskaita gondreiž vysys (sešys nav pīmynātys) nūdalis, kas publicātys “Pavuiceišonā”, sokūt, ka byutu interese, jis byutu gotovs itaidys publikacejis gataveit vēļ: “Ja mūsu augsti cienījamam Avīžu rakstītājam patiktu, ka vēl kāds no šiem gabaliem tiktu mūsu valodā izteikts, tad lai to tikai nozīmē caur šām lapiņām, un labprāt to darīšu.” Vysa tycamuok, ka itaids roksta nūbeigums i lics pietnīkim da ituo dūmuot, ka leidza ar tū Macileviča dorba fragmentu publiciešona “Latviešu Avīzēs” beigusēs. Vystik 1853. gods 30. juļa numerī pi vēļ vīnu fragmenta publiciešonys Vāgners roksta: “Jūs cienīgs Avīžu apgādātājs! Esiet vēlejuši, ka es no tās grāmatas Pavuicošanas, no kuras pērnajā gadā Avīzes Nr. 35 to stāstu no labas saimnieces māju apkopšanas Jums aizstellēju, ir to otru pusi Jums pārtulkotu, kas izstāsta: kā pie sliktas, netiklas un muļķu saimnieces valdīšanas viss nīksts un postā iet. Še nu ir tādēļ tas otrs stāsts no tiem abiem brāļiem un viņu sievām.”

Kam kūrzemnīkim vajag Macileviča?

Deļkuo Vāgners dasagive Macileviča dorbam i kūrzemnīku īpazeistynuošonai ar jū? Vysu labi izskaidroj “Latviešu Avīžu” 19. godu symta vyda darbeiba i idejiskais vierzīņs. “Latviešu Avīzes” ir iz vysa garuok bez puortraukumu izdūtais latvīšu laikroksts (1822–1915), kas īzeimej latvīšu volūdys pūsmu, kod goreiguo rakstura literaturai pīsavīnoj i cytu tematiku izdavumi. Vāgnera publikacejis taišni īsakļaun avīzis izdevieju īcarātajūs mierkūs tautys izgleituošonai, kas paradz “piepalīdzēt pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklājības”[13]

Sovā promocejis dorbā, kas veļteits latvīšu avīžnīceibai (“Latviešu avīžniecība: laikraksti savā laikmetā un sabiedrībā (1822–1865)), viesturneica Vita Zelče (1965) pūsmu nu 1822. da 1856. gods izdola kai “latviešu preses veidotāji un virzītāji bija vācu luterāņu mācītāji, kuru darbības pamatā bija humānisma idejas un gatavība palīdzēt latviešiem uzsākt pēc brīvlaišanas iekļaušanos Baltijas sabiedrībā jau tiesiski brīvu zemnieku statusu”[14] 19. gs. vydā “Latviešu Avīžu” redaktors nu 1849. da 1866. gods beja Jelgovys Svātuos Annys bazneicys latvīšu draudzis muoceituojs Rūdolfs Šulcs (1807–1866). Kai nūruoda Zelče, Šulcs avīzei beja izvierziejs jaunus mierkus, puorvarūt krizi, kas beja rodusēs īprīškejuo redaktora darbeibys laikā. Vīns nu pyrmūs aizdavumu bejuse plotuoka sadarbeiba Kūrzemis i Vydzemis muoceituoju vydā, taipat avīzis auditorejis preciziešona i pīsalāguošona juos interesem i vareibai, kuo vydā ari eisuoki avīzis roksti i zamuoka cena. “Šulcs izvirzījis uzdevumu “Latviešu Avīzes” izveidot par tautas laikrakstu, kura lasītāji būtu tās pamatdaļa – zemnieki. Tādēļ “Latviešu Avīzes” satura ziņā bija jāpiemēro tā laika vidusmēra latvieša izglītības, sapratnes līmenim un interešu lokam, kā arī cenas izteiksmē jārada pieejamākas plašākai publikai,”[15] roksta Zelče. Vāgnera izalaseišona pajimt Macileviča “Pavuiceišonys” fragmentus cīši labi sasasauc ar Šulca aicynuojumu, ar kaidu jis uzrunuojs muoceituojus, stuostūt, cik nu vīnkuoršu publikaceju avīzēs asūts lels lobums. “Ko tas palīdz, ja mums ir tik daudz latviešu tautas mīļotāju, kas izgudro savā istabā latviešiem derīgus padomus, bet šis labs padoms netop zināms nei ļaudīm, nei kungiem, jo neviens ne irraid, kas to iznes pa visu pasauli un neliek to tam pie sirds, kam der dzirdēt un kas spēj to izdarīt.”[16]

Macilevičs Vāgnera volūdā

Vāgnera 19. godu symta volūda ir cīši tipiska i konsekventa tuo perioda latvīšu rokstu volūda ar laikmatam rakstureigajom raksteibys sovpateibom i vuocu volūdys īzeimem teikumu konstrukcejuos i leksikā. Bet, saleidzynojūt obejus tekstus, ir skaidrys, ka vysa tycamuok Vāgneram, kura dzymtuo puse i myuža dorba i dzeivis vīta bejuse Nereta (myusu dīnuos Aizkrauklis nūvods), labi pazeistams beja apleicīnei rakstureigais augšzemnīku dialekts. Koč i ar dziļajom sieliskajom izlūksnem (Neretys izlūksne) jis atsaškeire nu Macilevičam pazeistamūs augšzemnīku dialekta dziļūs latgaliskūs izlūkšņu, dūmojams, ka tys eistyn paleidzēja “Pavuiceišonys” saprasšonā. Macileviča dorbs Vāgnera izpiļdejumā satura ziņā ir precizs, bet nav burtiskys i, ka meklej latgalīšu rokstu volūdys pādus Vāgnera tekstā, saīt pīzeit, ka, cik zynuošonys ļaun, tys pamatā ir atsevišku vuordu nūzeimu leiminī. Par pīmāru, kai Macilevičs, tai Vāgners lītoj vuordu tuklys (gūvu, galis apraksteišonai), kas ir augšzemnieku dialekta dziļajom latgaliskajom izlūksnem i ari sieliskajom izlūksnem rakstureigs vuords[17], lītuots vuords apskust (mizot, laupīt kartupeļus), kas ir ari myusu dīnu latgaliskajom izlūksnem tipiskys vuords, taipat latgaliskajuos i sieliskajuos izlūksnēs sastūpamais škeistums[18]. Buļbu myzys Macilevičs sauc par uodu, bet Vāgners lītoj kai apzeimiejumu miza, tai i āda. Latvīšu rokstu volūdys tekstā Vāgners saglobuojs ari Macileviča lītuotū virīni kai vireni, taipat leidzeigi atrūnami vēļ i cytu vuordu pīmāri.

Teikumu konstrukcejis, eipaši vuordu parāds, Vāgnera tekstā ir tipiskys tuo laika latvīšu rokstu volūdai i atsaškir nu Macileviča lītuotūs. Par pīmāru, Kad kur sirgst ar bakēm voi ar vēderasērgu, tad 2 voi 3 reizes par dienu būs istabas kvēpināt ar etiķi, un grīdu drusciņ ar to apslacināt i Laika slimeibu: uz pokuom, uz volnuma vādara (laxa) vajag kiupynuot ustobas ar etiki, dīna pa div aba treis reizis. Un zamasku uzstobas (podloge) ar etiki drusku palaisteit. Atškireibys vuordu parādā seviški labi var redzēt lītvuordu i jūs paskaidrojūšūs vuordu lītuojumā, par pīmāru, Uz atlikušiem biezumiem vari uzliet karstu ūdeni, un drusciņ mieļu, un lai tā stāv labu laiciņu, tad ir no tā labs gan būs etiķis, bet Macileviča latgalīšu rokstu volūdā ir ūtraiži – Uz palykušim bīzumim vari īlīt iudiņa korsta, un mīļu nadaudz, lai tai pastuov lobu laiceni; byus un nu tuo gon lobs etikis. Macilevičs roksta: Bārnus sovus div reizes par nedeli maudova soltā iudinī, a kasdīnas pīsaceja vinim mozguot rūkas, vaigu, aiz ausom, koklu un kryuts, bet Vāgneram ir: Savus bērnus tā 2 reizes par nedēļu mazgāja aukstā ūdenī un tiem pieteice, ik dienas ar aukstu ūdeni mazgāties rokas, vaigu, aiz ausīm, kaklu un krūtis. Itaidu formu myusu dīnuos latgalīši vēļ lītoj puotorūs, par pīmāru, “Tāvs myusu…” Obeju autoru tekstūs cīši labi var redzēt ari myusu dīnu latgalīšu rokstu volūdā saglobuotū prīvuorda deļ vītu teikumā pyrma patstuoveiguo vuorda. Par pīmāru, Macilevičs roksta nūst svīde deļ lūpu, bet Vāgners – lopiem prieksā mete. Macilevičam ir Deļ ilgas guliešonas saimenicas vysod beja vali brūkastēs, bet Vāgneram Saimnieces ilgas gulēšanas dēļ brokasts allaž bija vēli.

Var uzteikt Vāgnera zynuošonys ap latgaliskajim vuordim, kurūs myusu dīnu latgalīšu volūdā vaira na vysod var skaiteit par latgalīšim īrostim. Taidi vuordi ir, par pīmāru, ručnīks – dvielis, lizeika – karota, lāska – žēlastība, vajag vērtīs – jārauga, pavuiceišona – mācība, krupnīks – putra, kļockas – ķiļķeni, kasdīna – ikdiena i c. Vystik atseviškuos teksta vītuos var maneit, ka varbyut i da gola vuorda nūzeime nav saprosta, par pīmāru, Macileviča tekstā raksteitais samaidzeit labi ar puorneicu kūka Vāgnera variantā ir samaisiet tos labi ar koka pavārnici, respektivi, samaidzeit, kura nūzeime ir samīcīt, saspaidīt, ite palics par samaisīt, sajaukt, vēļ kļockas nabeja labi izmaiceitas puorcalts kai ķiļķeni nelabi izmaisīti, koč i cytur tekstā samaidzeit tulkuots ari kai saspaidīt (vajag tuos guļbas sasolušas samaidzeit labi un tos sasalušus kartupeļus būs labi saspaidīt). Taipat Macileviča tekstu vysaida fļuza un ašņa, kur fļuza ir polonismys (koč izaceļšona nu vuocu volūdys) ar nūzeimi iekšējs sastrutojums[19], Vāgners tulkoj kai netīrumus (visāda netīruma un asinīm).

Cīši interesantys ruodīs Vāgnera teksta atsakuopšonys vītys nu Macileviča raksteituo – tī ir kaidu fragmentu izlaidumi voi papyldynuojumi. Vysa tycamuok, ka tys saguojs, kab īsakļautu tam laikam rakstureigajā, zemnīku pavuicūšajā i izgleitojūšajā raksteišonys veidā, kab sasnāgtu avīzis didaktiskūs i ideologiskūs mierkus. Par pīmāru, Macileviča teksts gobolā par lobū saimineicu Jākubīne poša zynova vysaidas zuoles un tyuleņ paleidzeja Vāgnera variantā ir ar dalyktu informaceju: Jēkabiene visādas zāles zināja un tūlīt pati palīdzēja, voi ari palīgu muižā un pie daktera meklēja (var apsavērt biļdē ite augšuok – E. L.). Tai fragments nūruoda ari iz muoceituoju dorbu, tūlaik apkarojūt latvīšu zemnīku ticiešonu vysaidom blieņom. Macileviča tekstā fragments Da vaļai pabaruot vušku, gon ir treju muorceņu guļbu, tys jau ir davīreits nu saiminīku vuocīšu saeisynuots iz Trīs mārciņas kartupeļu pietiek vienu aitu pabarot, napīsaucūt vācu saimniekus. Vāgners ari izavairejs nu precizuoku geografiskūs nūruožu, taipat nav lītuojs Macileviča tekstūs asūšūs zemnīku uzvuordus, vītys, vysa tycamuok skaitūt, ka tei līka i byuteibu nikuo naītekmejūša informaceja. Macilevičs roksta: Paklausot, es jums pasceišu pasuokumu ap tū: solas Kromoniškuos, parafija Osyuna dzeivova div bruoli Juoņs un Jākubs Pontogs, bet Vāgneram tys pats fragments skaņ: Kādā sādžā dzīvoja 2 brāļi. Jāns un Jēkabs vārdā.

Gribīs turēt nūceju, ka nazkod kaids zynūšuoks volūdnīks varātu apsavērt i lobuok saleidzynuot obeju autoru tekstus obejūs latvīšu volūdys variantūs, vēļ precizuok fiksejūt i aprokstūt ītekmi i atškireibys.

Likt, ceļt, tulkuot…

Sovā ziņā Vāgnera dorbs i raksteitais īzeimej problematiku, kas latvīšu volūdys obeju rokstu tradiceju vaicuojumūs nav da gola atrysynuota i da myusu dīnu, respektivi, kai saukt teksta atveiduošonu nu vīna latvīšu volūdys paveida cytā? Pi pyrmuos fragmenta publikacejis Vāgners lītoj apzeimiejumu “pārcēlu”, cytvīt izaleidz ar “mūsu valodā izteikt” voi lītoj vuordus “pārtulkotu” un “pārtulkošana”. Sovulaik, aktualizejūt itū vaicuojumu, latgalīšu kulturys ziņu portalam lakuga.lv volūdnīks Māris Baltiņš pīzyna, ka itys process latvīšu volūdnīceibys pietejumūs naasūt plotai apsavārts i cikom nav izsprīsts lobuoks variants, īsaceja pīsaturēt pi “puorlikt” i “puorlykums”, kam pīkrytuse ari gruomotu redaktore Maruta Latkovska. Tīpat literaturzynuotnīks Valentins Lukaševičs vys nūruodeja, ka apzeimiejums “puorlykums” jam nasaruoda cīši veiksmeigs i byutu vajadzeigs cyts rysynuojums, reizē skaidrojūt, ka vīna teksta atveiduošona obejūs latvīšu volūdys paveidūs nav jauns process[20], kū paruoda ari itys Macileviča i Vāgnera stuosts. Šūbreid jaunuokajuos diskusejuos, kas ir ap latgalīšu volūdu, ari Vaļsts volūdys centrys, pastreipojūt, ka latgalīšu volūda nav svešvolūda, naīsoka lītuot jiedzīni “tulkuot”, bet juo vītā nūdrūsynuot skaidru škeirumu i napuorprūtameibu i lītuot apzeimiejumu “puorlikt”.

Ka vajadzātu atsaceit, kuru nu apzeimiejumu lītuot Macileviča–Vāgnera gadīnī, tod, saleidzynojūt obeju tekstu volūdu sistemys, var drūsai saceit, ka Vāgnera dorbs ir Macileviča raksteituo tulkuojums – tik atškireigys obejis latvīšu rokstu volūdys tradicejis, cik vēļ ir 19. godu symtā, piečuok vaira nav.

[1] Apeļs, M. 1935. Latgalīšu literaturas vēsture. Rēzekne: Latgalīšu školōtoju centralo bīdreiba, 15. pl.

[2] Macilewicz, J. 1850. Pawujciejszona un wyssajdi sposobi diel’ ziemniku łatwiszu. Wilna: Pi kunga Marcinowska, II pl.

[3] Bukšs, M. 1957. Latgaļu literatūras vēsture. [Minhene]: Latgaļu izdevniecība, 171.–172. pl.

[4] tīpat 172.–173. pl.

[5] Apeļs, M. 1935. Latgalīšu literaturas vēsture. Rēzekne: Latgalīšu školōtoju centralo bīdreiba, 18. pl.

[6] Apīnis, A. 1977. Latviešu grāmatniecība: no pirmsākumiem līdz 19. gadsimta beigām, Rīga: Liesma, 144.–145. pl.

[7] [b. a.] 1999. Seniespiedumi latviešu valodā 1525–1855. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 561. pl.

[8] W–r. 1853. Nelaba saimniece. Latviešu Avīzes, Nr. 31, 122.–124. pl.

[9] Saldovere, A. Frīdrihs Vilhelms Vāgners – grāmatu ceļa bruģētājs. Latvijas bibliotēku portāls. 5. decembris. Apsaverams: https://www.biblioteka.lv/paatrinajums-fridrihs-vilhelms-vagners/

[10] W–r. 1852a. Pārbaudait visu, un paturiet to kas labs ir. Latviešu Avīzes, Nr. 12, 47.–48. pl.

[11] Ozols, A. 1965. Veclatviešu rakstu valoda. Rīga: Liesma, 512. pl.

[12] W–r. 1852c. Vēl kas no tās grāmatas: Pavuicošanas. Latviešu Avīzes, Nr. 36, 143.–144. pl.

[13] Baltiņš, M. 2024. Ieskats senākā latviešu laikraksta lappusēs: 1822. gadā dibinātās “Latviešu Avīzes” un valodas attīstība. Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi. Nr. 19. Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 27.–28. pl.

[14] Zelče, V. 1994. Latviešu avīžniecība: laikraksti savā laikmetā un sabiedrībā (1822–1865). Rīga: Latvijas Universitāte, 4. pl.

[15] tīpat, 72. pl.

[16] tīpat, 70. pl.

[17] Endzelīns, J., Hauzenberga, E. 1956. Papildinājumi un labojumi K. Mülenbacha Latviešu valodas vārdnīcai. II sējums. Čikāgā: Čikāgas Baltu filologu kopa, 700.–701. pl.

[18] tīpat, 639. pl.

[19] Seiksts, O. 2023. Atīsmis. Rēzekne: Latgalīšu kulturys bīdreiba, 94. pl.

[20] Melne, L. 2022. Puorveiduot tekstu nu latgalīšu iz latvīšu literarū volūdu i ūtraiž. Kai tū saukt i voi tū vajag? Latgaliešu kultūras ziņu portāls lakuga.lv. 26. augusts. Daīmams ite: https://www.lakuga.lv/2022/08/26/puorveiduot-tekstu-nu-latgalisu-iz-latvisu-literaru-voludu-i-utraiz-kai-tu-saukt-i-voi-tu-vajag/