Roksta autors: Valentins Lukaševičs

2026. gods pyrmajā pusē gaidoma literata i literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča gruomotys “Latgalīšu literati. Mozs īsavierīņs” izīšona, pi kuo niu teik struoduots ar Vaļsts kulturkapitala fonda atspaidu. Ar daļu latgalīšu literatu Lukaševičs jau īpazeistynuojs ari portala lakuga.lv skaiteituojus. Itūreiz stuosts par Pīteri Smeļteri (1868–1949).

Pīters Smeļters pīdzyma Latgolys leidzonumūs, pat kluonūs – natuoli nu Varakļuonu, Kokaru cīmā. Pyrmais nu Varakļuonu pusis latgalīšim, kurs izavuiceja i tyka 1894. godā īsvieteits par bazneickungu.

Latgalīšu, leidzeigi kai leitovīšu nacionalajā kusteibā 19. g. s. beiguos – 20. g. s. suokumā lela lūma beja katuoļu bazneickungim. Jī beja izgleituoti, jim beja laiks i spāks nūsadorbuot ar školom, teatri, bīdreibom, veikalim, literaturu, ari folkloru.

“1895. g. Smeļters ir kai bazneickungs Pīterpilī. Te jys īpazeist ar H. Visendorfu un nūdūd jam sovu tautas dzīsmu krōjumu kai pyrmais nu latgalīšim. Tautas dzīsmes teik pōrraksteitas un syuteitas Baronam. Pa īspīsšonas laiku Smeļters ir golvonais latgaļu tautas dzīsmu korektors. Jys uzaicynōj ari sovus draugus, lai tī pīsyuta jam ari sovus krōjumus. [..] Kai paleigi Smeļteram beja vēļ 7 krōjēji, storp kurim kai čaklōkī ir K. Skrynda ar 616 un J. Aizpūrīts ar 247 dzīsmem. Tautas dzīsmes Smeļters vysvairōk vōcis Leivōnu pogostā (689). Daudz savōkts ari Varakļōnūs un Sakstagolā. Kūpā ar paleigim dzīsmes vōktas nu 26 draudzem.”^[1]

Drukys aizlīguma godūs (1865–1904) dreikstēja izdūt gruomotys latgaliski, ka tuos beja zynuotnyskys. Taidys iz divu rūku pierstim saskaitomys pa tim godim ari izguoja. Vīna 1899. godā – “Tautas dzismu, posoku, meikļu un parunu voceleite”. Ituos gruomotys sastateituojs ir Pīters Smeļters. Gruomateņa nav cīši lela^[2], bet gona daudzveideiga – 47 tautysdzīsmis, 2 puosokys, 183 parunys i 188 meiklis. 

Kai jau nu cenzora atļautai zynuotnyskai gruomotai pīsaīt, beiguos ir ari teicieju saroksts^[3]:

“1. Jakupanu Jule nu Lelos Medisowas, Pusmucowas parapejas (draudzes), Michalowas kantora (pogosta), Ludzas (Ļucinas) apr.,
2. Stepulanu Agata nu turines pat (sk. 1.),
3. Weiguļu Tekle nu Krugeru cima (solas, sádzas), Aulejas draudzes, Dwinskas aprinķa,
4. Bludeniu Ania nu Kroslowas draudzes, Dwinskas apr., Krumpanu cima,
 5. Zipsanu Agnese nu Dregu cima, Aulejas draudzes, Dwinskas apr., 50 godu waca (teica 1893. g.),
 6. Gekisu Agnese nu Kubulniskam, Dagdas draudzes, Dwinskas apr.,
 7. Anczu Madaļa, Aulejâ, Dwinskas apr.” ^[4]

Puosoka „Par kieneņa dālu” ir par skaudeibu, kitreibu i tū, kai vyss sasalīk vītuos.

Brauce kaidu reiz kieneņa dāls gar lynu teirumu, tī tūs plyuce treis meitys – divys rogonys, vīna buorineite. Vīna meita soka – ka es izītu pi kieneņa dāla, es ar vīnu skīžnu apgierbtu vysu karaļvaļsti. Ūtrei soka, ka ar treis maizis kukulim vysus pabaruotu. A buorineite, ka tod jim pīdzymtu treis dāli.

Dzierdēja tū kieneņa dāls i padūmuoja: maņ kienestī daudz lynu, daudz maizis, jimšu lobuok tū, nu kurys byus treis dāli.

Buorineite izīt iz ceļa i soka jam: treis reizis mes vysys treis īsim iz bazneicu, byusim vīnaidys, mani variesi atpazeit, ka vīna kūrpe byus garuoka. Ka mani naatpazeisi, navariešu byut tev sīva.

Sasateik jī pyrmū reizi bazneicā, piec vīnys garuokys kūrpis kieneņa dāls atpazeist buorineiti. Tod buorineite sacēja, ka ari ūtrū reizi juos vīnaidys īs iz bazneicu, a jū varēs atpazeit piec tuo, ka jai myusa atsamess iz pīris. Kieneņa dāls jū tai i atpazyna. Beja i trešuo reize, tī jis jū atpazyna piec tuo, ka jei vīnu reizi samīdze acs. Piec ituo jis dreikstēja buorineiti jimt par sīvu.

Bet ilgi kūpā jī napadzeivuoja, kieneņa dālam beja juoīt karā. Kod jis beja paceli, juo sīvai pīdzyma dāls. Rogonu muote beja dzemdeibuos kluot. Pa klusū jei pīdzymušū bārnu nūnuovēja i paglobuoja jiurā iz solys, a bārna vītā īlyka kačalānu. Pīraksteja kieneņa dālam, ka juo sīvai pīdzyma kačalāns, jis atraksteja, lai nikuo nadora, cikom jis nabyus atpakaļ.

Padzeivuoja kieneņa dāls drusku sātā, tod otkon aizguoja karā. Sīvai otkon pīdzyma bārns, rogonu muote jū otkon nūnuovēja i apglobuoja jiurā iz solys, a vītā otkon īlyka kačalānu. Ari trešūreiz varēja byut leidzeigi, bet muote paslēpe bārnu pīdurknē. Rogona ar meitom jū kūpā ar bārnu īspundēja bucā i īsvīde jiurā. Piec ilgys mauduošonys buca pīstuoja pi tuos solys jiurā.

Ar Dīva paleigu jī tyka uorā nu bucys, muote ar dālu suoce dzeivuot iz tuos solys. Dāls auga i jam vyss lūbēs. Iz solys jis pastateja lelu, skaišku sātu. Kod pi solys pīstuoja laivinīki, jis puorsameja par myusu i kūpā ar jim tyka kieneņa dāla pilī. Jam tān sīva beja rogona. Byudams par myusu, jis nūsaklausa, ka iz solys apglobuoti divi juo bruoli. Kod jis ir atpakaļ, izstuosta tū muotei. Muote dūd jam Dīva paleigu, jis mudri atrūn, kur paglobuoti juo bruoli, atrūk jūs, apslacej ar dzeivū iudini, jī palīk dzeivi. Izzynoj vysu, kas ar jim beja nūtics.

Kod cytu reiz pi solys ir laivinīki, jaunuokais dāls otkon puorsamej par myusu i teik kieneņa dāla pilī. Tī nūsaklausa, ka rogona stuosta, ka iz solys ir divi suni i blise, kurim ir breineigs spāks. Tics atpakaļ, jis jūs atrūn.

Ar lauvinīkim vysi treis bruoli aizbrauc iz kieneņa dāla pili, izstuosta jam, ka jī ir juo eistī dāli. Jis nūsaprīcoj, cīnoj jūs, bet naktī rogona jūs nūgalynoj. Kieneņa dāls līk jūs paglobuot pilei aiz lūga, zam līpys, siež i vysu laiku verās iz tīni. Redz, ka dzagiuze vairuokys dīnys tī lidoj i kaš, i kod izrūk, apslacej nūmiriejus ar gnēzē atnastū dzeivū i myrušū iudini, jī atsadzeivoj. Dzagiuze puorsamej cylvākā – tei ir jūs muote. Tū īrauga kieneņa dāls i atpazeist sovu sīvu, buorineiti. Jei izstuosta, ka jis galeigi var atgrīzt jū cylvākā. Kieneņa dāls aizguoja iz bazneicu, stuovēja iz slīkšņa. Liduoja uorā dzagiuze, jis jū nūgiva i turēja. Jei puorsameja vardivē i tai tuoļuok, bet jis naizlaide nu rūkom. Izdarejs vysu, kū vajag, jis dabuoja atpakaļ sovu sīvu, atvede iz pili i dzeivuoja laimeigi. A rogonys tyka brīsmeigi, ašņaini nūstruopeitys^[5].

Ir tamā gruomotā meiklis. Vīnā buceņā divinaidi oli. Pareizuo atbiļde – ūla. Vysi bruoleiši iz spylvynu guļ, pats pyrmais iz akmiņa. Atminiejums – bolkys sīnā.

Ir pasacīni, nūsaukti par parunom. Gudram gudra nalaime. Nasvīd valnam ar akmini, ka Dīvam natyktu. Kas auzys izsiej agruok, tys keiseļa daboj dreizuok. Ļaužu mute ni klāva durovys, aiztaiseit navar. Es kozu aiz rogu turu, cyti pīnu slauc. Kuo zyrgā brauc, tuo i dzīsmi dzīdi.

Vysu myužu Pīters Smeļters deve kū ta nu sova savuokuma publicēt.

Deļ pīvaduma, gazetā “Dryva” 1913. godā publicāta taida tautysdzīsme:

     „Saule tak wokorâ
      Wysu mežu puškodama.
      Pridei sagša, eglei sagša,
      Barzam bolta wylnonite,
      Smolkajam korkleniam
      Zalia wara pakareni.
      Smuidrajami uzulam
      Apmauc zalta gredzineniu” ^[6].

Ka “Latvju dainās” publicātuos dzīsmis ir sadaleitys pa četrrindem i tei četrrinde ir pošpīteikama vīneiba, to Pītera Smeļtera pīfiksātuos cieški viņ ir garuokys – eistys sižetiskys dzīsmis, kurom ir īvods i nūbeigums.

Myuža nūgalē jis ilgu laiku beja bazneickungs katuoliskajā Sielejā. Te ari nūmyra, paglobuots Sveņtis kopūs.

^[1] Vonogs V. Folkloras krōjēji Latgolā // Olūts. I (red. V. Lōcis) – Daugavpiļs: V. Lōča izdevnīceiba, 1943., 236. lpp.

^[2] 28 puslopys.

^[3] Ruodīs, ka tys atsanas tikai iz tautysdzīsmem.

^[4] Tautas dzismu, posoku, meikļu un parunu Woceleite (sakrojis P. Smelters) – Rigâ: Katoļu Màju Kalendars, 1899., 28. lpp.

^[5] Puosoka pīraksteita Zaļmuižys pogostā.

^[6] Tautas dzisme // „Drywa”, 23.01.1913.