Puosokys autore: Jana Skrivļa-Čevere

Latgolys duorzu i pļovu stuostim veļteitajā konkursā latgalīšu kulturys kusteibys “Volūda” simpateju bolvu sajēme literaruo puosoka “Žyužaineite”, kuruos autore izaruodeja Jana Skrivļa-Čevere. Pīduovojam puosoku i tuos īvoda tekstu puorskaiteit ari portalā lakuga.lv.

Kod pīveru acs i īdūmoju sovys bierneibys pučudūbis i pļovys, pruotā īt vosora – korsta, tvaneiga i smuordeiga.

Nu duorza pučeišu pyrmuos par sevi atguodynoj tuos, kas bārnam interesantuokys – zyluos kūrpeitis, kurys raudzejom uzsteivēt lelem kuojuos, i lauvmuteitis, kurys pareizā punktā pīspīžūt, pučeite patīsi pavēre eistynu zvāra reikli.

Rudiņa pučis myusu sātā beja jurginis – par zīmu atstuoviejušys zam beņča ustobys koktā blokus pūdūs puorzīmuojūšajom Jezupa pučem, juos vosoru saauga muna auguma voi pat garuokys, lai sazīdātu vysvysaidu kruosu i formu zīdim.

Taisni ar jurginem saistuos i vīns nu munu leluokūs puču nadorbu. Mamai patyka juos vysys, tok vysmīluokuo beja Latvejis karūga kruosu i zīdu, var saceit, tik lelu kai muna mozuo, gaišuo galveņa. Kas tam mozajam īguoja pruotā, kas naīguoja, tok izdūmuoju tū lelū zīdu, iz piersta golu pasastīpuse, nūplēst. Labi pīmynu, kai laižūs paceli nu mamys iz riņči ap sātu, tok leluokuo bāda, ka nu tuos reizis tei jurgine jēme i izneika, a cytys taišni tūs kruosu, taišni tik lelim i šmukim zīdim vītā tai i nav izadevs atrast.

Bierneibys pučēs napīmynu taidu stryktu lineju – ite duorza, a ite pļovys puče, napīmynu, ka vīnys tyktu vaira cyldynuotys voi skaiteitys par šmukuokom i lobuokom. Tai pi lūga pučudūbē vysod zīdēja ni vīns viņ deveņveiru spāks (cik lela beja prīca, kod tys pieški uzaroda i munā jaunajā sātā), pogolma maureņā draudzeigi sadzeivuoja boltais duobuleņš ar maura retieju, bet pavasarūs vyss pasauļs pīzīdēja pylns dzaltonom pīninem, kuru kuoti tik breinumainai skrullējuos leidzeigi munim motim.

Ka maņ vaicoj, kura puče man mīluokuo, vysod gryuts nūsaukt vīnu viņ. Dūmoju, tei varātu byut puču kūpa, saime, ka tai var saceit, – dabyskūs pļovu pučeitis. Nivīns cylvāka stuodeits pučuduorzs napuorspēs tū kruošņumu i dažaideibu, kas radzama augam sovā vaļā – syurineitis i vysu veidu duobuleni, raskriesleni, bryungaļveitis i muorsileņš, veigrīžkys i zīpineitis, čyznys i ašņazuole, kuodeila, kū myusu sātā saucem vīnkuorši par juoņazuoli i vēļ, i vēļ. Pa pļovu īmūt voi ceļa molā īraugūt, mama vysod stuosteja, kura pučeite sīvīšim, kura izsveisšonai, kura iz nūbruozta ceļa līkama voi kaidai cytai kaitei izmontojama.

Tok meiluokais nu vysu maņ vysod bejs pelaškeits. It kai nacyls, tok tik styprys – i burtyskai – nimoz tik vīglai nanūpliessi, i kai zuoleite – vysaidim īkaisumum čajā, a svaiga lapeņa – sabarzta iz pušuma.

Vēļ breineiguoku munuos acīs itū pučeiti padareja cytvīt Latgolā jai dūtais vuords – žyužaineite. Žyu-žai-nei-te… Maņ ruodīs, cyta tik šmuka puču vuorda iz pasauļa nav.

Puosoka par munu mīluokū pučeiti – par žyužaineiti – atguoja poša i prasejuos pīrokstoma.

Ļuovūs i raksteju, bet niu laižu žyužynuodamu pi jiusu – skaitit nu.

Žyužaineite

Dīveņš sēdēja sovā muokuļu atzveļtnis krāslā i dzēre sovu dīniškū reita kakavys kruškeņu, kod pieški izdzierda nu Zemis atīmam gaužu rauduošonu.

– Nūskrīņ, pasaver, kas tī par tik lelu bādu nūtykuse, – papraseja jis eņgeleišam, kurs naseņ kai beja pasaruodejs Dabasūs i tīpat natuoli kaitejuos ar paradizis putnenim.

Eņgeleits, prīceigs par taida svareiga aizdavuma sajimšonu, steigšus aizasteidze pa lelajim vuortim i nūsalaide lejā kai bolts taurineits – eņgeli parosti naruoda sova vaiga Zemis ļaudim, tok, ka kuru reizi ir vajadzeiba byut sūpluok voi tyuļuok pasavērt, kas par lītu, puorsavierš par kaidu voguleņu voi putneņu, voi apskrīn apleik kai viejs.

Nūsalaids lejā, eņgeleits atroda kaidu jaunu sīvīti lejam gaužys osorys. Jei sēdēja iz sūleņa pi moza pīminekleiša i kliepī turēja mozmozeiteinis boltys zečeitis. Iz akmiņa blokus vuordeņam beja īkolts tikai vīns datums.

Aizalaide mozais atpakaļ iz Dabasim i izstuosteja, kū redziejs, kū dzierdiejs. Palyka Dīveņš dūmeigs, tok loba ideja, kai paleidzēt rauduotuojai, par reizi naguoja pruotā.

Guoja dīnys, mainejuos goda laiki, snīga puļkstineišus nūmaineja pīninis, tod sazīdēja rosys kriesleni, tok rauduošona vys nasabeidze, i Dīveņš izdūmuoja kuopt pats lejā apsarunuot.

Nūkuope Dīveņš lejā nu Dabasu (jis gon nalidinej apleik kai eņgeleiši, bet puorsavītoj pruoteigai i cīneigai) i apsasēde sūpluok jaunajai sīvītei – kai sierms veceits boltuos drēbēs i mīlesteibys kruņceņu pīzeimātu seju. Itūreiz jei sēdēja autobusa pīturā i vērēs puori putekļainajam zemis ceļam, puori pļovom iz meža zūbainū siluetu pamalē, tok beja skaidrys, ka patīseibā jei verās tukšumā, kas plētēs jamā pošā. Osorys kluseitem plyude puor byudim i satecēja kliepī salyktajuos rūkuos.

Beja korsta vosorys dīna. Gaiss smuorduoja piec līpu i pļovu zīdu i sanēja bišu spuornu dzīšmu pīpiļdeits, i Dīveņš bolsā, syltā kai tikkū svīsts mads dzaltona akacejis kūka karūtē, vaicuoja:
– Par kū tik gauži raudoj, meiteņ?

Sīvīte lieneitem pasavēre iz veceiti i, pošai nagaidūt, piec ilgys klusiešonys izdzierdēja sovu bolsu skanam:
– Dīveņš deve maņ dvieseleiti izauklēt, tok par mozu īdeve šaļteņu maņ jū itamā saulē sovā ozutē siļdeit i sajust. Bet vysvaira maņ pītryukst naizdzīduotūs šyupeļa dzīsmeišu. Juos sastrāgušys, sasagivušys koklā tai, ka citim vuordim nav valis.

– Dūd rūku, ejam, – saceja veceits, pastīps smolkom linejom pīraksteitū plaukstu. Jī obi puorguoja puori ceļam i ībryda pļovā, kas viļņuojuos viejā, ar kotru smiļdzeņu, kotru zīdeņu nūgluostūt.

– Redzi? – jis vaicuoja, ruodeidams iz leidz šam naradzātu pučeiti, kas pelieceigi bolta kai saulē balynuotu lyna pologu izkluots šiupeleits šyupuojuos viejā.

– Tei ir žyužaineite. Kod sirds palīk puoruok pylna, kab runuotu, atej pi juos padzīduot. Nu osoru vīgļuok napaliks – juos sakreit zemē, pīlej pylni kārmani, pylnys kūrpis, i sūļs palīk smogs. Lobuok pīdzīdi kotru mozū zīdu drupateņu ar šiupeļa dzīsmeitis vuordim i skaņom, i bolti taurineiši aizness jū kai sveicīni leidz pat Dabasim. A cytreiz, ka nav spāka pat padunguot, īsaguļ žyužaineitēs i juos padzīduos tev, nūdūdūt sveicīņus nu muokuļa malenis – tik aizver acs, atver sirdi i klausīs.

Veceits atsavadeja i pamete sīvīti sanom kūpā ar žyužaineiti. Izkuopušam Dabasūs jam preteimā skrēje tys pats eņgeleits i ziņkuoreigi vaicuoja, kū redziejs iz Zemis, kū satics, kam lobu vuordu pasacejs, kū nu Zemis iz Dabasim atness.

Dīveņš īlyka rūku kārmanā i pasnīdze eņgeleišam drupaneņu žyužaineitis puteksneišu: – Atnešu tev šyupeļa dzīsmeiti.

Tai i šudiņ taurineiši lidinej pa žyužaineitem, sveicīņus laseidami i nūnasdami, bet soltuos zīmys piecpušdīnēs naizdzīduotuos šyupeļa dzīsmeitis kuop Dabasūs leidz ar ryugtonū žyužaineišu čaja smuordu.