Stuosta autore: Sarmīte Trūpa

Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2023”, kura moto itūreiz beja “Es rokstu, bet voi tu skaiteisi?”, trešū vītu dabuoja Sarmīte Trūpa, kura īt nu Viļānu, bet niu dzeivoj Vuocejā i Maincys Universitatē vuica kai vyspuoreigys volūdnīceibys lītys, tai ari latvīšu volūdu, i tī, kur ir īspieja, šū tū pastuosta par latgalīšim. Jei stuosta, ka roksta tik sovai i draugu prīcai, ari “Latgolys prozys skaitejumim” stuostus jei īsyutejuse taišni piec draugu īrūsynuojuma. Sarmītis “Latgolys prozys skaitejumu 2023” pasuokumā Rēzeknē skaiteitū stuostu “Par gūvi i marcipanu” publiciejom jau īprīšk, tok konkursā jei beja īsnāguse vēļ vīnu stuostu, kū ari pīduovojam puorskaiteit.

Par zyrgim i uobelim

Edvarts beja muns meiluokais onkuļs, koč mes napavysam nabejom rodi. Nazkod jis beja tics atpakaļ nu Sibirejis, kur cingys deļ dabuojs grauzt prīžu skujis. Lai koč zūbs ari deļ maizis mutē palyktu, ka gadīnī izadūtu atsagrīzt. Dzimtinē jam nabeja vairs ni sātys, ni saimis. Tik viņ kai pleminīks Reigā par akteri struoduoja. Tam nadreikstēja karjerys maituot. Tam sovu problemu gona. Vysu, kas svareigs, Edvarts dabuoja zynuot nu televizora. Edvartam, taipat kai pleminīkam, pasadeve dzīduošona. Par tū jis labi īsaderēja myusu rodu saimē i bazneicys korī. Cik nu golda paceli, tai ar reizi jis metēs kū naviņ dareit. Iudini stīpt nu okys iz klāvu. Guni kūrt. Pļaut, kraut, škaldeit, cierst, rakt, viļkt, stumt, stateit. Pierti kurynuot. Es vysod volkuojūs leidza. Vierūs, kai jis ījiudz i izjiudz Orliku. Kai obeji sabubinej, cikom Edvarts sukoj tam asti.

Tūlaik maņ cīši patyka zyrgi. Seviški Dolārs, kurš itymā pošā klāvā beja gaismys īraudzejs, a niu vysuos sacenseibuos peļnēja pyrmuos vītys i šmukus kausus. Zyrgi, kuri sportam vairs nabeja dereigi, reizi pa reizei atsagrīze atpakaļ. Bez kausu. Tod jī tyka radynuoti pi rotu viļkšonys. Na vysim tys beja pa pruotam. Zyrgam jau ari ir sovs zyrga gūds. Vīns nu izbejušūs “sportistu” beja raudzejs ar vysim rotim tikt puori dzeļžaceļam aizlyktajam šlagbaumam. Es jū saprotu – maņ ari tei rotu padareišona na cīši guoja pi sirds. Elegantuok izavēre, kai Marija Meļnika sēdēja Dolāram mugorā. Pyrmajā reizē Orlikam pat saglu nabeja, tik nazkaids maiss izmasts viersā, a es – drūsmeiga kai Žanna d’ Arka, pasakuopuse iz trepu, tyku jam iz mugorys i paceli.

Puors godu vāluok suocēs jūceigī jaunsaiminīku laiki. Koč i vēļ nabeju Jaunsudrabeņa romana lasejuse, valni jau taipat doncuoja rinčī ap vacvactāva klāvu. Vysu vosoru leja leits. Vysi beja izmierkuši, puorsastruoduojuši i sirdeigi. Edvarts ar Orliku beja atbraukuši paleigā ceļt jaunū dzeivi. Trejim padūmu laikus puordzeivojušajim sātys pakšim tyka damyurāts kluot catūrtais. Piec tam beja spuoru svātki. Ustoba pylna i paleigu, i traucātuoju. Daži jau īreibuši. Naz nu kurīnis atsavylka arī Pīters. Jis beja drusku kaškeigs piec rakstura. Itūreiz Pīters tik ilgi knuobuoja Edvartu, cikom tys jam ar kulaku par aci. “Aci izsyta, aci izsyta, maita taids!” – brēce Pīters. A Edvarts beja gotovs zveļt pa ūtru ari. Kab tys gvelziejs beidzūt aizataiseitu. Tod Tēte aizastuoja Pīteram prīškā, kab nanūsystu najaušom pavysam. A Edvartam, ruodīs, beja da kokla i slapņuo vosora, i vysa itei žielesteibys napazeistūšuo dzeive. Ka Sibireja nikod i nikur nasabeidz, valkās leidza kai suņam aste. Ka kaids vysod aizlīn prīškā. Pagivs nazi nu golda, jis pasuove tū Tētem zam zūda, lai nasamaisa, lai īt molā. Es nūsastuoju blokus. Tod Edvarts nūlyka nazi iz cepļa i aizguoja iz sovu koktu gulēt.

Aina sajiudze Orliku. Tēte īstyume rotūs Pīteri. Tys vysus divpadsmit kilometrus da slimineicai īdēja par pasauli i par sovu aci. Ik pa breižam lieču uorā nu rotu i skrieju zyrgam leidza, kab sasasiļdeit – augusta naktīs jau jiutams dreizais rudiņs. Cikom da gola, beja pušnakts i diskotekys laiks. Nu parka skanēja muzyka i smīkli, vysi kryumi kustēja. A iz rotu pusi suoce liduot uobeli. Orliks, dabuojs pa suonim, pasamūde i suoce skrīt mudruok. Tai ari īsanesemēs slimineicys pogolmā, tryuka tik zyluos guņs zyrgam iz golvys.

Atpakaļceļā vyss beja nūkluss, viņ ceļš vēļ smuorduoja piec uobeļu. Orliks pusaizmidzs, golvu nūkuors, kleperēja iz sātu. Ar Pītera aci nabeja tik trokai, kai maņ beja ruodejīs. Edvarts izagulēja i kustēja tuoļuok vēļ da aizcyta rudiņa. Tik mes nikod vaira natykom kūpā smiejušīs i kūpā dzīduojuši.