Roksta autore: Anželika Litvinoviča, portals lakuga.lv

Intu Ruku storptautyskais fotografejis pasauļs zyna kai vīnu nu izcyluokūs dokumentaluo portreta meistaru Eiropā. Juos dorbi globojās muzeju kolekcejuos Stokholmā, Lozanā, Odensē, Minhenē, Hāgā i cytur. 1999. godā jei puorstuovēja Latveju 48. Venecejis bienalē, sajāmuse Hasselbladys fonda stipendeju, Speidūlys bolvu i Treju Zvaigžņu ordini. Tok poša fotografe par sovu dorbu runoj ar puorsteidzūšu vīnkuoršeibu i pīticeibu. Tys vyss asūt suocīs najaušai, kod mama izduovuoja fotoaparatu par gūdu školys absolviešonai. Vysu myužu fotografiešona jai bejuse sūpluok pamatdorbam – puorsvorā struodojūt par apkūpieju. Sarunā fotografe stuosta par sovu ceļu iz fotografeju, par Bolvu pusi i cylvākim, kas tī palykuši atmiņā, i par tū, deļkuo cylvāki i jūs stuosti ir tik interesanti.

Hobejs, kas puortaps Eiropys mārūga atzineibā

Intys Rukys dorbi itūšaļt apsaverami Tallinys fotomuokslys centrā “Fotografiska”. Tī da 4. oktobra apsaverama juos izstuode “Places Called Home” (“Vītys, kū saucam par sātu”). Tamā apvīnuotys divejis muokslineicys zynomuokuos fotoserejis – “Mani lauku ļaudis” i “Amālijas iela 5a”, kūpā pīduovojūt vaira nakai 80 dorbu. Izstuode ļaun īsavērt Latvejis cylvāku dzeivēs vairuoku godu dasmytu garumā – suocūt ar 80. godim Bolvu pusē i nūslādzūt ar 2000. godu Reigu.

“Tei ir breineigai īkuortuota izstuode. Es varu tik prīcuotīs, ka jī izalaseja mani, kam es dūmoju – deļ sevkura fotografa ir tai, ka mes gribim ruodeit, bet ir cīši svareigai, ka tevi izalosa, kam izstuožu telpu nav daudzi. Es dūmoju, ka maņ drausmeigi pasaveice ar tū,” par jaunuokū nūtikšonu sovā karjerā stuosta muokslineica.

Koč i storptautyskuo atzineiba ir bejuse lela, Inta Ruka fotografiešonu puorsvorā redzējuse kai hobeju. “Tys nav biznesa projekts, tys ir vaira hobejs. Es vysu laiku biļdieju atvalinuojuma laikā, partū varbyut ari maņ nav tik lels arhivs. Kam es vysu laiku guoju dorbā i es biļdieju atvalinuojuma laikā. Tai kai jius redzit, es ari naasu piļneigi radeita kapitalismam, maņ nav taidys biznesa hvatkys,” par sovu profesionalū ceļu stuosta Inta Ruka.

Tys, kū fotografe aizsuoce kai fotografiešonys puļceņa vosorys sātys dorbu pi rodu Bolvu pusē, ar laiku puortopa par vīnu nu nūzeimeiguokūs dokumentaluo portreta kolekceju Latvejis fotografejis viesturē. Muokslys zynuotnīki Intys Rukys dorbus saleidzynoj ar Augusta Sandera “20. godu symta cylvāka” projektu, juos dorbu pīeju sauc par “antropologisku” i “dokumentali humanistisku”.

Ceļš iz fotografeju – najaušs i lāns

Intys Rukys pyrmuo kamera beja muotis duovona piec šivieju orūdškolys beigšonys – tei beja krīvu “Zorkij”. “Tī nikaidu cytu dziļu dūmu nabeja. Tymūs laikūs fotografēja vysi, atteisteja sātā vysi i biļdis taiseja vysi sātā. Es beju tymūs godūs, taipat kai vysi – es ari suoču. Nabeja nikaida taida cyta īmesļa, tys beja piļneigi taipat, kai niu vysim ir mobilī telefoni – tūreiz vysim fotoaparati,” muokslineica atguodoj. “Tei beja taida līta. Saimis vajadzeibom, saceisim pat”.

Piečuok Inta Ruka īsastuoja VEF fotostudejā, kurū vadeja Gunārs Birkmanis, i dreiži piec tuo – Egona Spura vadeitajā Ūgris fotostudejā. Tys, kas suokumā ruodejuos kai vīnkuoršs hobejs, ar laiku tyka pi nūpītnuoka vierzīņa, tok Inta nasasteidze. Pyrmajā vosorys braucīnī iz laukim nimoz nabeja dūmys par fotografeju sereju.

“Es beju jauna, kautreiga i aizbrauču iz Bolvim, tīpat, na pošā piļsātā. I tod es dzeivuoju pi bejušūs mamys sābru. Es guoju leidza postneicai i fotografieju cylvākus. I tei ideja beja vīnkuorša – kab es varātu paruodeit rudinī, kū asu padarejuse”. VEF fotostudejā beja pījimts vosoruos sataiseit kolekceju, kurū rudinī ruodeja kluba bīdrim.

Ap 1986. godu Inta nūpierka lītuotu “Rolleiflex” kameru, kas palyka par juos pamata dorbareiku gondreiž divejus godu dasmytus i kas ari radikali ītekmēja juos fotografeju: “Tod izguoja, ka es aizbrauču i suoču biļdēt taidā veidā, kai es tū doru vys vēļ,” soka Inta.

Ar itū malnboltū kvadratveida kameru iz stativa, tik dabyskajā gaismā, ar garom ekspozicejom – Inta Ruka struoduoja da 2004. goda. Ari laika pavadeišona ar portretejamajim jai ir cīši byutyska. Tys i nūsoka juos dorba ritmu – lānu, sovā ziņā nasteidzeigu. “Es biļdeju cīši lānai – nu stativa, ar eksponometru, iz filmu, tod jau tys laiks, cikom es tī vysu pastotu – tys jau iz reizis [ir gars]. Cylvākim, kū biļdeju, beja vysaidi vaicuojumi, tod mes pasarunuojom”. Itys lānais ritmys nav apzynuota izalaseišona – tei ir Intys Rukys dabyskuo fotografiešonys volūda: “Dūmoju, ka es nimoz taidu naizalaseju – vīnkuorši maņ tys pateik. Tei nav izalaseišona. Kam varātu vīnkuorši taipat runuotīs ar cylvāku, varātu i nabiļdēt. Tok es dūmoju, ka, nui, maņ pateik taida byušona kūpā.”

“Mani lauku ļaudis” nu Bolvu pusis – pyrmuo sereja

Sereja “Mani lauku ļaudis”, kurys radeišonu Inta Ruka suoce 1983. godā i turpynuoja gondreiž 15 godu, tyka par tū dorbu, kas jū padareja storptautyskai zynomu. Tuos fotografejis izveiduoja i juos fotografiskū rūkrokstu – klasiski malnbolts kvadratformata portrets, dabyska gaisma, vīna voi vairuoku cylvāku frontals portretiejums jūs kasdīnys dzeivis vidē – sātā voi pi tuos. Dalykts ari teksts – fotografis voi portretejamuo eiss stuosts.

Kai saguoja, ka Inta turpynuoja atsagrīzt pi tūs pošu cylvāku Bolvu pusē otkon i otkon? “Tys beja cīši vīnkuorši – es tūreiz struoduoju taidā laboratorejā par laborantu i tod maņ beja divejis nedelis atvalinuojums. Iz diveju nedeļu nūbrauču iz laukim, nūbiļdieju, i cylvāki praseja biļdis – cytugod atvežu kartenis. Nūbiļdieju otkon – i otkon juovad kartenis. Tī pat nabeja tik gudra plāna, es nabeju tik uorkuorteigai tuo izdūmuojuse. Es vīnkuorši dareju tū, kas maņ patyka, kab koč kū paruodeitu, kū es doru”. “Mani lauku ļaudis” 1999. godā tyka eksponāta ari Latvejis ekspozicejā 48. Venecejis bienalē.

Koč i suokuos nabeja lelu ambiceju, vyss nūtyka partū, ka muokslineica varēja pasaļaut iz pīredzejušim padūmdeviejim, jei skaita. “Cīši lelu īspaidu i tū, kū es muoku – pamatus – īlyka VEF fotostudejā. Beja taids fotografs Gunārs Birkmanis, bet tod taidā dūmuošonys veidā [mani ītekmēja] Egons Spuris. Jis vadeja Ūgris fotostudeju. Tys beja cīši byutyskai, kod tu suoc struoduot, ka tevi atbolsta i soka, ka tys ir pareizais veids, kurā tu ej. Tys ir cīši svareigi, kod tu esi jauns fotografs.”

Cylvāki grib stuosteit

Vysudziļuokuo saruna ir tei, kas nūteik juos i fotografejamuo cylvāka vydā, pyrma teik nūmīgta pūga. “Cylvāki ir cīši… vysaidi cylvāki ir cīši interesanti. Kū es tai īvāruoju, kod beju jauna i taida cīši, cīši kautreiga, tod sevkuram cylvākam, kod tu laukūs pībrauc sātā, jī, vysupyrma, ir taidi atsauceigi, jī tī prīceigai sagaida. Jī iz reizis soka, ka vajag nazkū paēst,” soka muokslineica.

Tok vēļ svareiguok – cylvākim ir, kū stuosteit. “Eipaši, ka jau vacuoks [cylvāks], jam jau ir cīši boguota dzeive. I tymūs laikūs – tī jau beja tī kolhoza laiki i sātā beja puorsvorā vacuoki cylvāki, tī, kas beja pensejā. Partū maņ nav tymūs laikūs [nūfotografāti] taidi jauni cylvāki, kam jī vysi beja dorbā. I maņ redzīs, ka taišni cylvāku stuosti ir cīši interesanti. Man nazkai redzīs, ka cylvāki ir taidi atsauceigi i grib stuosteit.”

Voi itei atsauceiba ir taišni Latgolys, Bolvu pusis eipašeiba? Muokslineica tai nadūmoj: “Es dūmoju, ka principā vysi cylvāki grib izarunuot. Cylvāki grib lobpruot runuotīs. Varbyut na vysi grib fotografētīs, tei ir cyta līta. Eipaši myusu dīnuos. Tok dūmoju, ka cylvāki grib kontaktētīs i runuotīs.”

Partū Intai Rukai cīši byutyskai ruodejuos na tik fotografēt, tok i pīraksteit cylvāku stuosteitū. Fotografe nūžāloj, ka na vysod tū ir darejuse. “Kū es švaki padareju 80. godūs – maņ ruodejuos, ka vysod vysu atguoduošu, bet dīvamžāļ tai nav. Maņ vyss ir pagaiss izplatejumā. Kam maņ redzīs – cylvāks, kai stuosta, jam ir i tys veids, kai jis stuosta. Tys ir svareigs, kam mes jau na vysi runojam tai piļneigi gruomatnīcyskai pareizi. I maņ redzīs, tys ir cīši byutyskys papyldynuojums fotografejom.” Deļtuo nu “Atcerēties dzīvi” i “Zem tām pašām debesīm” sereju pi portretu pīsavīnoj cylvāku stuostu fragmenti.

Atsagrīzšona Bolvu pusē – “Zem tām pašām debesīm”

Ilguoku laiku piec serejis “Mani lauku ļaudis” pabeigšonys Intai Rukai beja vareiba Bolvu pusē atsagrīzt. Jau ar pavysam cytu pīredzi i nūdūmu. Tys nūtyka, pasasokūt Bolvu Nūvoda muzeja direktoris Ivetys Supis iniciativai.

“Mani paaicynuoja Iveta Supe – jei maņ pīzvaneja i paaicynuoja, voi es navarātu paruodeit “lauku cylvākus” Bolvu muzejā. Tok maņ ruodejuos, ka nu tī cylvāki… Kartenis ir lobys, es varu saceit, ka maņ nav kauns par tom biļdem. Tok maņ ruodejuos, ka Bolvu muzejā interese byutu leluoka tim cylvākim, ka es nūbiļdātu niu. Kam tod faktiski tī ir tī, kas ite ari itūšaļt dzeivoj,” soka muokslineica.

Tai nu Inta Ruka treis vosorys (2016., 2017. i 2018. godā) atvalinuojuma laikā brauce iz Bolvu pusi, kab taiseitu jaunu sereju – “Zem tām pašām debesīm”. Muokslineicys suokuma dūma beja taiseit sereju par Reigu, tok muzeja direktoris aicynuojums itū īceri puorvierzeja iz Bolvim. Sereja ļuove fotografei dūtīs preteimā ituo mierka apvīnuojumam – fiksēt cylvākus, kuri, kai jei skaidroj, atkluoj Latvejis liktini.

Sereja tyka atkluota 2019. gods novembrī Bolvu Nūvoda muzejā. Tuos fotografeju varūni ir vysvysaidi cylvāki – pīaugušī, bārni, siermgaļvi, politiki i vysaidu cytu profeseju puorstuovi. Inta Ruka pastreipoj, ka jaunajā serejā gribējuos fiksēt tū, “kaidi mes asam” – pakuopeniskai sateikūt vysaidys Latgolys dzeivuotuoju pīredzis i liktiņus.

“Tī ir breineigs muzejs, breineigi darbinīki. Prīcojūs, ka maņ taida pīredze beja, tys beja cīši interesantai,” par sadarbeibu ar Bolvu Nūvoda muzeju soka Inta Ruka.

Spāka stuosti Zīmeļlatgolā

Kai serejā “Mani lauku ļaudis”, tai “Zem tām pašām debesīm” Inta gribēja paruodeit Latvejis liktini caur konkretu cylvāku portretim i stuostim. “Lai var redzēt caur Latvejis cylvāku portretim i caur jūs stuostim saprast Latvejis liktini.”

Daudzi cylvāki, kurūs fotografe satyka, jai palykuši atmiņā kai eipašs pīdzeivuojums. Pīmāram, veidojūt sereju “Mani lauku ļaudis”, jei satyka Pīteri Oplucānu – cylvāku, kurs dzeivuoja Naudyskolna apleicīnē padūmu laikūs, kategoriski napīzeistūt padūmu varu. “Jam jau beja pyrmspensejis vacums. Jis dzeivuoja vīns pats, i tai kai jis napīzyna padūmu varu, tod kolhozs voi Padūmu Savīneiba vyspuor nikai napabaļsteja. Jis beja īvuicejs viersi, miļzeigu taidu viersi, kas apstruodoj teirumu, aizbrauc iz mežu piec molkys, jam beja sova gūvs i tai. Bet juo dūma faktiski beja, ka jis napīzyna padūmu varu. I maņ redzīs, ka sovā myužā, tymūs laikūs, es taidu styngru nūstuoju nabeju satykuse.”

Cyta atmiņā palīkūša sasatikšonys reize beja ar Vili Bukšu – dobys vāruotuoju, ticiejumu pietnīku, dzejnīku, aktivu ceineituoju par Latvejis naatkareibys atjaunuošonu nu Viļakys pusis. Inta Ruka jū satyka, grybādama uzjimt portretu kaidam nu Tautys froņtis laika cylvāku, kurs beja pīsadalejs barikadēs: “Kam es dūmuoju – atbraukt nu Viļakys iz barikadem, tys nūzeimoj, tu tī brauc četrys stuņdis, tys nav tai, ka tu atīmi nu Reigys itepat i aizej atpakaļ iz sātu. Vystik brauce tok nu Viļakys, nu Bolvu cylvāki ar autobusim.”

Vēļ vīns spūdrys stuosts ir par Domicellu Punduri – pādejū Stompaku pūra kaujis oculīcineicu, kura 17 godu vacumā kūpā ar tāvu pīsavīnuoja nacionalajim partizanim. Jei pīdzeivuoja kai kauju Stompaku pūrā, tai piečuok ari ilgus godus izsyutejumā Sibirejā. 2018. godā jei nu Vaļsts prezidenta sajēme Vīstura ordini par nūpalnim nacionalajā pretuošonuos kusteibā. 2022. godā Stompaku pūrā piec Domicellys Punduris atmiņu tyka atjaunuots bazneicys bunkurs.

“Domicella Pundure – tei, kas beja Stompaku pūrūs – ari nu vīnreizeja! Ar taidu gryutu liktini – izsyuteišona, tok jei ar taidu uorkuorteigai deveigu i syltu sirdi. Tu [fotografejūt], sateic cylvākus, kas pamat pādus. I, ka i jī ir aizguojuši, vysleidza tu jūs pīmini,” soka Inta Ruka. Domicella Pundure nūguoja myužeibā 2022. godā 95 godu vacumā.

Ka es nafotografātu, itūs cylvāku nasatyktu

Kod vaicoju muokslineicai, kū fotografiešona Bolvu pusē jai ir davuse, jei atsoka: “Es tī satyku koč kaidus fantastiskus cylvākus. I daži cylvāki, kū tu sateic, jī pamat taidu īspaidu, ka vysu myužu atguodoju.” Itei Intys Rukys atziņa labi raksturoj juos dorbu i attīksmi pret fotografeju kai nūsadorbuošonu – cylvāks ir centrā, i fotografiešona ir veids, kai satikt i īpazeit cylvākus, kū cytaiži nabyutu īspiejams satikt sovā dzeivē. “Ka es nafotografātu, es tūs cylvāku nasatyktu,” soka Inta Ruka. Fotografeja nav tik daudzi par attālu, cik par cylvāku, kurū sateic. Voi par saprasšonu, kū caur jū daboj par sevi, par sovu zemi, par cylvākim kūpumā.

Lyugta pasadaleit puordūmuos par tū, voi jū pīsaista koč kas cyts, izjamūt portreta žanru, muokslineica soka – ainovys jū nasaista. “Es jūs naradzu, es vīnkuorši jūs naradzu. Tys nanūzeimoj, ka es naradzu, ka upe plyust caur pļovu, tok es naradzu, kai jei varātu byut fotografiski.” Cyta līta – cylvāks. “Maņ redzīs – vysuvīnkuoršuokais ir biļdēt cylvākus. Paprosi cylvākam, kab jis pasēd pret kameru i tod nūmīdz – tys ir pats vīnkuoršuokais. Kam ainova ir gryutuoka, īlys fotografeja gryutuoka voi, saceisim, klusuo doba – tys vyss daudzi gryutuok. Arhitektura brīsmeigi gryuta. Maņ redzīs, vyss ir gryuši, izjamūt portretus.”

Intys Rukys fotografejis izceļ na tik cylvāka seju, tok ari tū naradzamū nūspīdumu, kū cylvāks pamat iz teve kai individa, kai pīdzeivuotais ir ītekmējs ituo cylvāka liktini. Itī cylvāki, kurūs Inta Ruka satykuse, īmūt sovu fotografis ceļu, ir palykuši ari par daļu nu juos dzeivis – kai tys radzams i “Manos lauku ļaudīs”, i “Zem tām pašām debesīm”, i vysuos puorejuos juos serejuos.