Stuosta autore: Ilze Sperga

Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2023”, kura moto itūreiz beja “Es rokstu, bet voi tu skaiteisi?”, uzvarēja literate Ilze Sperga ar stuostu “Breiveiba”. Stuostus, kas žurejis viertiejumā sajēme vysvaira punktu pīduovojam ari portala lakuga.lv skaiteituojim.

Breiveiba

Tu tikai naroksti. Dori vysa kū, doncoj, dzīdi, ej sienīs voi puišūs, bet naroksti. Nu raksteišonys tu paāduse nabyusi. Vuicīs angļu volūdu, meklej dorba. Brauc iz uorzemem. Šyuņ, odi. Naroksti.

Muote grib maņ lobu, muna muote ir puorsabeiduse. Jei ir atroduse iz golda kladē dzejūļus i dūmoj, ka maņ ir šizofreneja. Voi, ka es asu narikteiga. Ka nabyus labi.

Jei ir pamatuse maņ zeimeiti iz golda. Saceit nav drūsmis. Taiduos reizēs jei roksta. Lopa ir izplāsta nu juos studeju laika kladis ar bluovi zylom linejom i apdzeļtiejušim styurim, lūcejuma linejā caurumi i ryuša plečs nu metala skovys. Jei ir cīši taupeiga i nasvīž uorā ni papeira gabaleņa. Iz viestuļu konvertu roksta nūdūtūs pīna litrus i saimisteibys riekinus. Iz riekinu boltūs molu pīroksta, kas runuots pa radeju – atslāga vuordus, pavuordis, vierteigus dūmu gryudus. Tī ir vysaidu Reigys izstuožu nūsaukumi, kur jei nikod naaizīs, partū ka piļsātā ir tik pi uorsta i nūguruse mudri brauc iz sātu, jai napateik ituo laika Reiga. Itei Reiga jai ir sveša. Juos Reigā poša golvonuo ir Suvorova īla, sietnīki laista īlys ar iudini, ļauds naād iz īlu, nasalomoj, īt pa ītvis lobū pusi. Juos Reigā vysi ir pīkluojeigi, tī vyss ir teirs. Na tai kai niu – mašynu straumis, nanormala nateireiba i ļaužu bori, ritini, suni i bārni vysi kupā. Juos Reigā bārni ir parkūs voi bārnuduorzūs, tī nivīns nasalyzgoj ap sunim i kačim, ceļam īt puori kuorteigi i padūd ceļa ūtram.

Jei mudri bāg paceli. Atbraukuse nu Reigys, jei tīpat iz kuknis golda izvalk nu sumkys garū dasys vuoli, grīž ar nazi bīzom rykom, obeji ar tāvu ād kai naredziejuši, sauc mane āstu. Gords tok. Kur taida dabuosi. Golda klejonka otkon sagrīzta. Soki voi nasoki. Ar lobu voi ļaunu. Otkon vysa klejonka streipēs, a tod jau malnom molom izarīzs grīzumi kai vogys teiruma. Cik var saceit pajimt dieleiti. Mamai nikod nav laika – da i dieleiši vysi ir nateiri i taukaini, piec cepšonys jei namozgoj ponnu. Nūsvīž tīpat iz pečorkys da cytys reizi. Jei vysu laiku nazkur skrīn. Muotei nikod nav laika nikam.

Niu jei ir sābrūs. Vadās gūvs, i siebrineica pasauce paleigā. Muote ir aizbāguse, lai navajag runuot ar mani. Iz golda ir zeimeite. Tu tikai naroksti. Tei ir boda maize. Nivīns teve naskaiteis. Jau tai dzejnīki ir pādejī nu pādejūs, a latgaliski, nadūd Dīvs. Tev ir juodūmoj par sovu dzeivi, juosavuica volūdys, juomeklej dorba. Dīva deļ, naroksti! Nivīna tu naatgrīzsi. Kai jī nikod nav runuojuši i skaitejuši, tai jī narunuos i naskaiteis latgaliski.

Mama ir puorsabeiduse. Jai vysod ir bejs baist, ka mes nabyusim normali. Ka jei poša koč kuo navarēs, ka tāvam nikas nasaīs ar dorbu, ka es byušu narikteiga. Es vysu laiku beju loba. Maņ beja tikai lobys atzeimis, es brauču iz konkursim. Maņ beja mierkis. Bet niu tī dzejūli. Kurs normals cylvāks roksta dzejūļus par nalaimeigu mīlesteibu i vēļ latgaliski. Itai nikuo nabyus.

Varu īsadūmuot, kai jei aplyka brillis, izruove nu kladis lopu, kladi nūlyka atpakaļ plauktā. I raksteja. Jei raksteja maņ naraksteit, koč vīgļuok byutu bejs pasaceit acīs. Koč tys nikod nav vīgli. Mes narunojam par taidom lītom. Mes reši kod runojam. Mes naasam taidi, kas runoj.

Niu jei ir pi sābru gūvs. Bet es nagrybu taidys dzeivis. Ituos sagrīztuos klejonkys iz golda, ituo apdzeļtiejušuo papeira, ituos nabadzeibys.

Breiveibai ir daudz vysaidu veidu. Maņ nav bejs nikuo nu tuo. Maņ nikod myužā nav bejs sovys ustobys, es vysu laiku asu dūmuojuse par kaidu cytu. Par muoti i tāvu, par jūs dorbim i saimisteibu. Par dorbu i pīnuokumim, par studejom i sasnīgumim, par sovim bārnim i veiru, otkon par dorbu, klientim, partnerim, prīšknīku. Par bārnu školys dorbim, par jūs uorstim: pabaruot vysus, nūpierkt drēbis i zuobokus vysim, pabaruot vēļreiz, nūpierkt jim lobu puortyku, izuorstēt slymus, pabaruot otkon. Man nikod nav bejs laika sev. Vysu laiku ir bejs juodūmoj par kaidu cytu. Tī dzejūli tai ari palyka tamā kladē, napatyka, beja kauns.

Muotei nikod nabeja laika. Jei ībrauce sātā nu dorba paāstu i izslauktu gūvi. Jai beja niva i teritoreja. Kod sabruka kolhozs, jei narauduoja, jei beja jauna i stypra – par pajom nūpierka traktori ar vysu orklu i eciešom, teļu fermu pi Aizboltūs gruova i Maitu kaļneņa zemi. Nu fermys nūjēme šiperi i atvede iz sātu, liks ustobai jumtu. Es siedieju kuknē, iežu bananus, jī kai zīpis meicejuos pa zūbim, naleida koklā. Vierūs iz saskombuotuo kuknis golda. Niu mes byusim zemnīki.

Muotei tai ari nabeja laika. Jei raksteja papeirus, reikuoja veirus lauku dorbūs i fermā, a veirs nūsadzēre. Reizem jai apnyka, muote aizvede īšyut jam ampulu. Kai izkastrēt kači. Kaidu laiku jis palāks volkuojuos pa sātu i sataiseja syvānu klieveņu ar vysom silem. Sataiseja maņ leigačys. Es jau seņ vaira nabeju bārns. Nu vīnys taidys reizis ustobā palyka caurums. Tāvs beja īsuocs pībyuvi ar dušu i ateju, mes vīnreiz dzeivuosim labi. Napabeidze. Atguoja Vitaļs, jī peipēja klāva golā. Es jau zynuoju, kas byus. Kod beju moza, es zogu juo peipis i dadzynuoju gunkurā. Vieļuok nikuo nasaceju i izalyku, ka juo nav. Jis taipat nūpierka jaunys cigarkys. Jis volkuojuos vydā i uorā nu ustobys, kļamka kluodzēja, pameiza kambarī iz spaņa, tī vyss smirdēja. Es jū īneidu – par juo palākumu, par juo lānpruoteibu, par vysu tū stulbumu. Nu dušmu izvylku jam nu kārmana vysu naudu i aizguoju piec stuņžu paēst. Myusu mīstā beja kopejneica ar bryunom dermantina sīnom i opolim beņčim iz metala kuojis, ūde piec kopejis i nazkuo solkona. Tī tierguoja svīksta maizis ar pluonu dasys škēli, buļcenis ar cukra dzierkstim pa viersu, opoluos ar čymynim.

Muotei naudys es nikod napraseju, tāvam ari nā. Kod vajadzēja, es pajiemu. Varbyut jī pat nasaprota. Voi klusēja. Jī beja aizjimti ar sovu dzeivi i smierti. Muote gribēja atjaunuot Latveju i pastateit siermū zemeiti i laukus iz kuoju, guoja iz sīvīšu apvīneibu, dzīduoja ansamblī i bazneicys koreitī, ar sastruoduotom rūkom raudzeja gluobt pasauli, tāvs jau seņ beja pasadevs i tikai nazkai dzeivuoja – kai iz vīnys kuojis voi iz gultysvītys. Kai nabyudams. Kopuoja ar nazeiti skolus pi plitys, vīnu reizi sulu laikā sataiseja maņ kuorklu stabuleiti, kai nazkod bierneibā puiki grīze. Es globuoju, cikom myza puorpleisa i stuļpeite izkryta. Piec tam beja tik žāl, ka napasavieru, kai jū taisa. Jis vaira naruodeja. Nazeiti es pajiemu nu juo gultys golā nūsvīstūs bikšu i vaira naatdevu.

Maņ beja golds gūda ustobys golā, gulta ūtrā ustobā aiz skapa, plauktā vīna aile deļ munu školys gruomotu, tī kluot mama dalyka sovu apdzeļtejušū kīmejis gruomotu – niu vaira tai navuica, niu vysu tik sarežgeitai. Jem i skaiti. Es pat naattaiseju, maņ rībās kīmeja.

Es ite beju tikai pagaidom. Apsapreceisi i aizīsi, baba vys saceja. Pyrmuo aizguoja jei. Mamai nabeja laika. Atbrauce nu dorba, a baba jau beja sasteiviejuse. Tai i aproka ar kuojom salīktom celī. Kai lauzsi sovai muotei kaulus. Es vierūs iz juos – īkrytušī byudi, lyupys ar taidu kai kreveli. Kod jū globuoja, saulis gaismā redzieju, kai uoda pa itom dīnom ir sasaruovuse i nu daguna malnūs puoru vītuos leida taidi kai tuorpeni, sakoltušī tauki ar malnim galenim. Es puorsabeidu i nūsazvierieju īt paceli nu sātys pi pyrmuos izdeveibys.

Tāva vīnu dīnu nabeja. Ceļa golā apsastuoja sveša mašyna, izsvīde veikši ar drēbem. Atguoja policeja. Pīraksteja, ka nivīns nikuo nazyna. Beja i pagaisa. Jis aizguoja pasaulī voi nūmyra, juo nateiruos drēbis kaids atvede i nūsvīde kai izaškāluša kuopura lanckorus. Muote atruove vaļā skapi, salyka juo drēbis buļbu maisūs i aizvede iz mīstu tymsā izsvīst konteinerā pi sātys, kur jī obeji nazkod dzeivuoja, cikom mane nabeja.

Maņ palyka tāva pase i salīkamais nazeits ar izgrīztū rūbeņu. Vēļ kaidu laiku jis ūde piec peipu smokys, vieļuok tik piec solta metala i juo jauneibys plastmasys. Es tai ari napavaicuoju, kas jis ir i kai jam beja guojs. Ar tū nazeiti jis beja grīzs stabuleiti, kai nazkod bierneibā. Vīnu eisu šaļteņu es beju daļa nu juo dzeivis.

Pyrmuos muote nūlikvidēja gūvs. Nav rentablai. Pīna saimisteiba praseja daudz īguļdejumu, kab atbylstu Eiropys normom. Pīna dzesiešonys telpa. Analizis. Trauki. Pīna kvotys. Jei beja puorguruse, tik nagribēja tuo atzeit. Leidzeigi kai nazkod ar trušim, kurūs vysus nūkuove reizē, i beidzūt vysim beja mīrs. Galis taipat nivīns naēde, a uodys izstīptys iz skaiduplašu treisstyuru salyka iz ustobys, tī juos i saēde pelis. Tī aizguoja muns laiks, dorbs, muni pīnuokumi i sūleitais truša kažuceņš. Na pyrmū reizi tai. Es zynuoja, ka tī ir tikai vuordi.

Jei puordeve Maitu kaļneņa ciersmu. Kas stateis, kas byus. Jei beja pasadavuse. Es nikuo nadūmuoju. Es guoju pādejā klasē i nazynuoju, kas grybu byut. Es klausejūs radeju, raksteju dzejūļus, vīnu laiku maņ vyss beja labi. Es īsadūmuoju, ka varu byut vyss. Ka es varu vysa kū izdūmuot. Ka es asu breiva.

Pavasarī piec izlaiduma jei pasakuore. Jai vysa beja par daudz, a nivīna nabeja. Mes jau seņ dzeivuojom kotra sovu dzeivi. Groba iz kopu es tai ari naattaiseju. Beidūs īraudzeit, kai jei ir izamainejuse. Beidūs īraudzeit īkrytušys acs i byudus. Tai gribiejuos koč atmiņā paturēt lobū, kas ir bejs nazkod bierneibā.

Saļmu nabeja. Vysi iz kopu rauduoja, a manī nabeja nikuo. Beju pasyutejuse goldu mīsta kopejneicā. Tai vajag, tai vysi dora. Nakts skapeitī pi juos gultys beja bryuns konverts ar papeira naudu. Viersā juos rūkrokstā raksteits, ka bērem. Tī pat palyka puori.

Nazcik škeivu palyka tukšu, partū ka es nazynuoju, ka vysi nikod naīt āstu. Jī pīsadzēre, apsarauduoja i aizguoja. Piec tam pa dzerauni skoluoja, ka nu tuo mīlosta čut ni vysim paruove pliuts. Ar tušeitajim kuopustim es baruoju vystys. Nazynu, kur juos palyka.

Rudinī aizsliedžu durovys, atslāgu pakuoru iz naglenis pyunē i aizbrauču iz Reigu. Tī nabeja ni Suvorova īlys, ni nateireibys. Es studieju augstškolā, es struoduoju. Es atrodu sovu saimi. Ar veiru mes nikod nabraucem iz tū sātu, maņ beja gona sovys laimis.

Vaira nikod tī naasu bejuse. Gostu ustobys golā ir muns golds, plauktā vīna aile ir muna, tī stuov munys vuiceibu gruomotys. Nazkur kuknē ir muna kruška i babys kuozu servizis škeivi, iz kuo jei grīze studini. Varbyut sābri jau seņ vysu ir izvolkuojuši. Varbyut jī naatroda munus dzejūļus, kū nūglobuoju iz ustobys viersa.

Maņ pieški beja vysa sāta, bet maņ nikod nav bejs sovys ustobys. Ni tūreiz, ni tagad. Veirs, bārni, vysa dzeive, a laika nav nikam. Ej da ej. Dīnu nu dīnys. Paspēt navari nikuo.

Maņ sātā zam gultys ir bīza kartona kaste. Tī stuov tāva pase, muotis aplūksne ar puori palykušū bieru naudu, tāva nazeits i truša uodys gabaleņš. Kod es grybu parauduot, attaisu tū kasti i otkon asu pi jūs i sovā sātā. Bet es nikuo vaira narokstu. Navajag.