Latgolā gondreiž kotrā lauku vīnsātā vīna nu meilu i eipašu vītu ir pierts. Tei ir kai muomuleņa, kas kotru sastdīnis vokoru aicynoj otkon atsagrīzt dzeivis pyrmsuokumūs – muotis mīsuos, kod bejom pavysam plyki, īskauti maigā i syltā vidē. Pierts jau nu seneju laiku beja vīta, kur suocēs i nūsaslēdze cylvāka myužs – piertī dzemdēja bārnus, taiseja vysaidus dzīdnīcyskus ritualus i mozguoja nabašnīkus pyrma pādejūs myuža gūdu. Kasdīnā pierts piļdeja nūzeimeigu kasnedelis higienys funkceju, kolpuoja par vītu veseleibys styprynuošonai i atjaunuošonai, kai ari tyka izmontuota vysaidu saimnīcysku dorbu dareišonai, pīmāram, lynu i īsola kaļtiešonai, galis i zyvu kiupynuošonai, nareši ari drēbu mozguošonai i cytim dorbim.